Rīga +3°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ar grāmatveža precizitāti
Raitis Apalups no Gulbenes novada Kalnienas bijis kolhoza priekšsēdētājs, 6. Saeimas deputāts, Stāmerienas pagastvecis, viņš ir liels teātra cienītājs, aktieru un mākslinieku draugs, joprojām aktīvi darbojas Omulības klubiņā un iesaistās citās sabiedriskās norisēs. Īpašu daļu dzīves viņš veltījis mirušo izvadīšanai. Šā gada16. septembrī leģendārais bēru ceremoniju meistars atzīmēs 50 gadus, kopš pirmo reizi runājis bērēs. Viņš nolēmis šo dienu atzīmēt ar nelielu furšetu Gulbenes kafejnīcā, uz kuru aicinās šī amata brāļus. «Esmu metis mieru šim rūpalam,» Raitis Apalups saka, «izvadu to, kuru pēdējā vēlēšanās bijusi, lai pēdējā gaitā viņus izvadu es, nevaru atteikt arī stāmereniešiem un saviem novadniekiem. Šogad izvadīju trīs cilvēkus, pērn – deviņus, 2014. gadā – četrpadsmit. Savā laikā esmu novadījis 40–50 bēres gadā, pat divus aizgājējus bērējis vienā dienā. Esmu izvadījis vairāk nekā tūkstoš cilvēku – no sešu dienu veca zīdaiņa līdz 102 gadus vecam sirmgalvim. Esmu vadījis 105 kapusvētkus,» ar grāmatveža precizitāti uzskaita slavenais bēru ceremonijmeistars.
Raitim Apalupam kopš jaunības paticis uzstāties auditorijas priekšā – viņš runājis skolas izlaidumā, bērnības un pilngadības svētkos. Viņam ir skaļa, labi nostādīta balss, ražens augums un stalta stāja – visi dotumi, kas nepieciešami šajā amatā. «Kapu izvadītājs nevar būt ļoti emocionāls,» viņš piebilst. «Pirmo reizi izvadīju septiņus gadus vecu bērniņu. Man bija 24 gadi, biju Stāmerienas kolhoza priekšsēdētāja vietnieks. Vienu dienu man pie veikala pienāca klāt raudoša sieviete un teica, ka viņai esot nomiris dēliņš. Sacīja, ka gribot, lai es viņu izvadu. Ieteicu doties pie mūsu pusē labi zināma izvadītāja Aleksandra. Izrādījās, ka Aleksandrs bēdu nomākto sievieti sūtījis pie manis! Man viņas kļuva žēl, un es apsolīju izvadīt viņas dēlu. Kad to pateicu mammai, vecmammai un tantei, viņas sāka vaimanāt – ko tu esi izdarījis; tu mūs visus apkaunosi; visi ciemā par to vien runās! Vecmamma pat gribēja mani dzīt prom no mājas, jo domāja, ka es izgāzīšu bēres. Dzimtas sievietes nosprieda, ka vēl lielāks kauns būs, ja es nelaimīgajai sievietei atteikšu. Bēres bija smagas. Par pieaugušu cilvēku tu vari kaut ko pateikt, jo viņš dzīvē daudz ko paveicis, bet ko lai runā par mazu bērnu?! Sameklēju piemērotas tautasdziesmas, teicu, lai pūtēji ilgāk spēlē… Man izdevās, un pēc tam mani sāka aicināt uz bērēm par izvadītāju.
Gatavojot bēru runu, runāju ar mirēja tuviniekiem, izzinu nelaiķa dzīves gājumu. Ja aizgājis vecs cilvēks – pāri astoņdesmit –, skaidrs, ka vecuma kaite, bet, ja miris piecdesmit vai sešdesmit gados, jābūt kādai slimībai. Tā kaite nav jāatreferē runā, bet man ir jāzina, lai diplomātiski varētu pateikt aiziešanas iemeslu. Apbrīnoju izvadītājus, kas neiedziļinās dzīvesstāstā. Vienu paziņu atrada uz ielas mirušu, un viņu glabāja Rīgā. Izvadītājs pirmo reizi satikās ar viņa māti pirms bēru ceremonijas, īsu brīdi parunājās, un viņš novadīja bēres. Es jau divas dienas pirms bērēm sāku tām gatavoties.
Citi lasa
Reiz gandrīz vienlaikus vadīju bēres divām kaimiņienēm. Viņas bija tuvas kā māsas un nomira ar dažu dienu starpību. No mājas abas izvadīju kopā, bet kapavieta katrai bija sava – kad vienai biju pateicis beidzamos atvadu vārdus, izvadīju otru. Divās bērēs esmu izvadījis pāri, ko guldīja vienā kapā. Tās bija smagas bēres, īpaši Tirzā, kad glabāja divus jauniešus, kas bija nolēmuši precēties, kāzu ielūgumi bija izsūtīti. Viņi sarunāja aizbraukt pie vedējiem uz Druvienu pārrunāt kāzu norisi. No Tirzas uz Druvienu viņus apsolīja aizvest pienvedējs. Ieraudzījis uz ceļa autoinspektoru un sapratis, ka kabīnē neatļauti sēž trīs cilvēki, vadītājs spieda gāzi grīdā. Inspektori dzinās mašīnai pakaļ, un vadītājs iebrauca kokā. Šoferis palika dzīvs, bet jaunie cilvēki traģēdijas vietā mira. Ģimenes gatavojās kāzām, bet sanāca bēres. Vecmamma atbrauca pie manis uz Kalnienu un raudot lūdza, lai viņus izvadu, stāstīja, ka neviens izvadītājs nevēlas to uzņemties. Piekritu. Jauniešus zārkā guldīja līgavas un līgavaiņa tērpos. Otrā reizē sievai vannā apstājās sirds. Vīrs gaida, gaida, bet viņa nenāk laukā no vannas. Pavēris durvis, konstatēja, ka sieva mirusi. Viņš bija mednieks un šokā paķēra bisi un tualetē nošāvās. Tas bija traģiski, taču man lielākais pārdzīvojums bijis, izvadot tuviniekus, draugus un klasesbiedrus. Tad gan es neiztiku bez asarām…
Kapu izvadītājs nedrīkst būt pārāk emocionāls, raudināt. Man šāda tendence nepiemīt, jo tāpat jau tuvinieki bēdu pilni.
Ja kādam pamatoti gribas raudāt, lai viņš raud, jo bēdas ir jāizsāp. Grūtāk, ja cilvēks tās tur sevī. Vienās bērēs dēls bija nomiris, bet mamma nevienu asaru nenobirdināja. Sāpes viņa turēja sevī.»
Sabiedriskais izvadītājs
«Padomju laikā vietējā vara noteica, kas var vadīt bēru ceremoniju. Skaitījāmies sabiedriskie izvadītāji, par šo darbu mums nemaksāja. Nebija kā filmā Mans draugs nenopietns cilvēks, kur tuvinieki kapračiem uz lāpstas sameta. Tas ir Streiča izdomājums, viņš, makans, uz visu ko ir spējīgs. Tajā laikā izvadītāju sēdināja goda vietā pie bēru mielasta galda, viņš ieēda, iedzēra, un pēc tam viņu aizveda uz mājām. Šodien ir citādi – bēru ceremoniju vadītājam par darbu maksā. Agrāk nevarēja dabūt zārku. Pagastos bija vairāki pagaidu zārki, un, kamēr meistars uztaisīja jaunu zārku, nelaiķi guldīja pagaidu mūža mājā. Esmu dzirdējis, ka pansionātu iemītnieki pat esot glabāti maisos, jo trūka zārku. Mana vecmamma paģērēja, lai zārks stāv mājās. Tajā laikā tuvinieki paši raka arī kapu, nesa zārku, to ielaida kapā un paši to aizbēra ciet. Padomju gados bēru galdu bieži vien klāja mājās. Tā bija liela problēma – vajadzēja sagādāt pārtiku, nepietika arī trauku lielam skaitam cilvēku. Nažus un dakšiņas lasīja pa kaimiņu mājām, ievīlēja robiņus, lai zinātu, no kuriem kaimiņiem ņemti. Alkohola iegādei bija nepieciešama pagasta padomes zīme. Trakāk bija Andropova laikā, kad valdīja sausais likums. Tad zem galda salēja lielās krūzēs, bet, dzerot no liela trauka, bēru viesi ātrāk noreiba. Vairāk dzēra arī kapos, un, kad piesēdās pie galda, visi vāvuļoja un gandrīz bija jau līdz dziesmai. Kāda jēga aizliegumam?
Šodien par visu parūpējas izvadīšanas birojs, jo tuviniekiem tās ir lielas bēdas. Man tikai nepatīk, ka viss notiek lielā steigā. Esmu izvadījis pat trīsdesmit grādu salā filca zābakos, bet arī tad nepieļāvu steigu. Esmu par nesteidzību bērēs. Ja aizgājējs tiek izvadīts no mājas, es visu sariktēju un beidzamais sēžos mašīnā – uz kapiem braucu sēru procesijas beigās. Man par visu ir jāpadomā, jo neesmu tikai runātājs, esmu bēru ceremonijas vadītājs,» lepni saka Raitis Apalups. «Daži mirēji ir uzrakstījuši bēru runu, sastādījuši viesu sarakstu, izteikuši vēlmi, kuros kapos viņus rakt. Aktieris Kārlis Sebris pirms aiziešanas bija sev uzstādījis pieminekli, jo negribēja pēc savas nāves nekādu klapatu. Labi, ja ir sakārtotas mantojuma lietas. Izvadot profesoru Vladimiru Utkinu, kas bija miris ar smadzeņu audzēju, ar profesoru Jāni Volkolākovu runājām, vai ir ētiski slimniekam un viņa tuviniekiem teikt, ka viņš drīz mirs. Profesors stāstīja, ka ārzemēs to pasakot, lai var sakārtot mantojuma lietas. Bērēs bieži vien atklājas nesakārtoti mantojuma jautājumi. Reiz, berot ciet kapu, skaitu dzejas pantus un dzirdu, ka sievas aiz muguras dala aizgājēja mantu. Man uzsita dusmas, un es, norunājis dzeju, pagriezos un klusu teicu: «Vismaz šeit klusējiet par tādām lietām.» Pie bēru galda, kad pasēdēts, iedzerts, vairākas reizes esmu dzirdējis sakām – kam tas īpašums paliks, kuram – tas; tam nu gan nevajadzēja dot!»
Lietpratējs stāsta, ka bērēs muzikālajam pavadījumam biežāk izvēlas vijoli vai sintezatoru. «Kad izvadīju muzikantu, kas orķestrī pūta basu, viņš vēlējās, lai bēru mielasta laikā orķestris spēlē maršus. Aizgājēja pēdējā vēlēšanās ir likums.»
Nesēju nedienas
Lai cik pieredzējis bēru ceremonijmeistars būtu, arī viņš ne vienmēr var paredzēt trīs soļus uz priekšu. «Lielākais kuriozs man bērēs bija, kad līķis, laižot kapā, izkrita no zārka. Tajā brīdī likās, ka asinsrite man apstājusies. Laukos mirušo izvada no mājām, un pirms došanās uz kapiem bērinieki parasti izdzer glāzi vīna un apēd gabaliņu tortes, bet ir reizes, kad uzklāts aukstais galds un tuvinieki aicina viesus pie galda. Tajās bērēs ģimene gribēja sevi parādīt un pie galda uzlika vienu, tad otru pudeli. Pagājis krietns laiks un mazmeitai prasu: «Vai tad šodien bērēsim vai atliksim izvadīšanu uz rītu?» – «Nē, nē, šodien,» viņa saka. «Tad jāriktējas uz kapiem,» es mudinu viesus celties no galda. Zārku līdz lielceļam izveda ar zirgu, tad pārlika mašīnā, un braucām uz kapiem. Zārku nesa tuvinieki. Viens bija iedzēris par daudz, un, laižot aizgājēju kapā, viņam paspruka dvielis vaļā un zārks apmetās otrādi. Tante bija apklāta ar miroņu pārklāju, un zārkam pāri bija vēl pārlikta tautiska vilnas sega, un viņa izvēlās no zārka laukā. Kad zārku sāk laist kapā, es parasti muzikantiem pamāju ar roku, lai spēlē. Viņi sāka pūst, bet, kad zārks apmetās otrādi, rādīju, lai pārtrauc. Viņi domāja, ka bērinieki nedzird mūziku, un es skatos – piepūš vaigus un rauj vēl sparīgāk! Saliku rokas krustā, un beidzot viņi saprata manu žestu un atrāva lūpas no munštikiem. Viena meita paģība no tā briesmu skata, un viņu aizvilka un noguldīja pie koka ēnā. Viens no zārka laidējiem teica: «Ar steigu kaps jāber ciet.» Es protestēju: «Nē, nē, veči, tā nedrīkst.» Izcēla visu pa daļām laukā no kapa, guldīja nelaiķi atpakaļ zārkā un laida otrreiz.
Tas bija ārprātīgs notikums. Nākamajās bērēs es strikti teicu – ja neņems nost to nesēju, kas bija pavairāk ierāvis, es neturpināšu vadīt ceremoniju…»
Izvada bezpajumtniekus un ministrus
«Es šajā laikā pieminu Dievu, bet padomju gados to nedrīkstēja. Par to draudēja represijas. Izvadīju Stāmerienas aizsargu nodaļas priekšnieku Jāni Landmani. Mājās, kur bija tikai savējie, runāju, ka viņš nepamatoti izsūtīts, bet kapos minēju, ka ir laimīgs, ka var gulēt tēvu zemē. Daudzi biedri palika Sibīrijas sasalumā, pazemoti un badā nomērdēti. Viens no bēriniekiem bija nosūdzējis, un mani izsauca uz rajona partijas komiteju. «Varbūt izsūtītos man vispār neizvadīt?» ieminējos pēc sarunas ar ideoloģisko sekretāri. «Ko jūs,» viņa iebilda, «tad viņus izvadīs mācītājs. Tā arī nevar!» Padomju laikā atļāva izvadīt mācītājam, bet pēdējais vārds bija jādod laicīgajam izvadītājam. Stāmerienā ģimenes apstākļu dēļ pakārās viens šoferis. Viņu bērēja dzimtajā pusē Latgalē un izvadīja katoļu mācītājs. Kapos viņš gribēja teikt beidzamo vārdu, bet es teicu – tu norunā, kas tev pēc reglamenta jāsaka, bet pēc tam runāšu es un nobeigšu ceremoniju. Viņš bija progresīvs mācītājs. Lai pievilinātu auditoriju, skaitīja Ziedoņa un Vācieša dzeju.
Es vadīju otrās bēres no Saeimas. Pirmo no Saeimas nama izvadīja Raini, bet es runāju Saeimas deputāta Ivara Ķezbera bērēs. Tajā laikā biju Saeimas deputāts. Pēdējā gaitā esmu pavadījis divus Padomju Latvijas ministrus – mežsaimniecības ministru Leonu Vītolu un finanšu ministru Jāni Blekti. Esmu izvadījis Cīņas žurnālistu Pēteri Ēteri jeb Kārli Sausnīti, no Krematorijas izvadīju slaveno sportistu Maigoni Valdmani, esmu runājis savu kolēģu slavenu kolhoza priekšsēdētāju bērēs, izvadījis savus skolotājus. Man bija daudz draugu aktieru un mākslinieku aprindās, taču nevienas bēres neesmu vadījis. Toties esmu bijis Jāņa Oša, Antas Klints, Lidijas Freimanes, Veltas Līnes, Gunāra Cilinska, Antras Liedskalniņas, Ulda Pūcīša, Elzas Radziņas, Eduarda Pāvula, Harija Liepiņa bērēs. Pēc viņu aiziešanas man palikušas siltas attiecības ar tuviniekiem.
Neesmu atteicies izvadīt arī divus bomzīšus. Bezpajumtnieks arī ir cilvēks, un arī viņam savā smilšu kalniņā jāguļ.»
Vai leģendārajam izvadītājam ģimenes nav? «Mana vecāmāte teica: «Tu mājas dzīvei nederi, visu laiku skrien pa pasauli.»» Bet vai zārks bēniņos un kapu runa savām bērēm sagatavota? «Zārka man nav, bet runas uzmetums ir. Tā gan vēl jānoslīpē. Mēs ar aktieri Oļģertu Šalkoni sarunājām, ka viņš uzrakstīs savu bēru runu, ko es nolasīšu viņa bērēs, bet es uzrakstīšu savējo, ko viņš nolasīs manējās. Vēlos, lai ceremonijas turpinājumā runā laikabiedri. Bet ilgi dzīvot nevaru, jo man ir bail, ka nebūs, kas atnāk uz manām bērēm. Kārlis Sebris teica: «Es esmu nodzīvojis tik ilgi, ka nav neviena, ar ko parunāt par jaunības dienām.» Man nav bail no nāves. Man ir bail palikt uz gultas. Es gribētu palikt uz vagas, kā aizgāja Kauliņtēvs.»
Šūpulī ielikts rūpals
Laila Jēkabsone ir viena no sirsnīgākajām izvadītājām, ko esmu sastapusi bērēs. Viņas attieksme pret aizgājēju ir tik personiska, atvadu vārdi tik aizkustinoši, it kā viņa izvadītu tuvinieku. Laila ir apbedīšanas ceremonijas vadītāja trešajā paaudzē. «Nāku no Vestienas,» Laila stāsta. «Bēres vadīja mana vecmamma, mamma vada sēru ceremonijas, bet tētis spēlēja orķestrī, kas bieži muzicēja bērēs. Mamma ir skolotāja un eksāmenu dēļ vienreiz netika uz bērēm. Viņa teica: «Aizej manā vietā.» Iebildu, ka man ir bail no mironīšiem. Kad biju maza, nomira vecvecmammas māsa. Zārku ar nelaiķi ienesa šķūnī, un mēs, bērni, gājām uz turieni baidīties. «Nekas nenotiks,» mamma teica un sniedza man scenāriju, ko bija sagatavojusi jauna puiša izvadīšanai. Man toreiz bija deviņpadsmit gadi. Daži aizrādīja, ka esmu par jaunu šim amatam.
Kapu lietas man tuvas no bērnības. Vecvecmāmiņa, kas nākusi no Saikavas puses, vasarā mani ņēma līdzi kopt kapus. Kamēr viņa strādāja, staigāju pa kapiem, pētīju ģīmetnes un lasīju uzrakstus uz kapu pieminekļiem. Kad tētis brauca spēlēt bērēs, buktēju viņa bikses un ar zobu pastu tīrīju trompeti. Savukārt mammai gludināju tērpu, kamēr viņa atkārtoja bērēm izraudzītos dzejoļus. Vestēniete Alīda Graubiņa bija rūpīgi izkopusi kapu tradīcijas, un, kad nomira kāds skolotājs, mēs, bērni, atdodot pēdējo godu, zvanījām ar zvaniņiem, skaitījām tautasdziesmas. Vidusskolas pēdējā klasē nomira klasesbiedrs, un es runāju viņa bērēs,» par pirmo bēru pieredzi pastāsta izvadītāja.
Ikdienā Laila ir pamatskolas Rīdze bioloģijas skolotāja un direktores vietniece audzināšanas darbā. Pēc komerciālā statusa viņa ir individuālā komersante. «Lai dabūtu atļauju vadīt bēru ceremoniju, Pašvaldību savienībā mācījos īpašos kursos. Izvadītājam bērēs jāatbild par visu – bēru scenāriju, mūziku, kapračiem. Ir jāievēro tradīcijas, tuvinieku un aizgājēju vēlmes. Man ir paveicies ar skolotājiem. Mamma man ir daudz mācījusi, profesionālus smalkumus, piemēram, par dažādu kristīgo konfesiju bēru tradīcijām, padomu esmu lūgusi izvadītājai Mārai no Siguldas. Savā pieredzē dalījusies arī bijusī darbabiedrene Mārīte Fiļova. Izvadīju vienas mūsu skolnieces tēti. Nesot zārku, nesējam aizķērās kāja, un viņš ievēlās kapā, un zārks stāvus iekrita bedrē. Domāju, kā lai to dabū guļus, bet Mārīte nekavējoties izkomandēja kapračus, un zārku novietoja tā, kā vajag…»
Bēru izvadīšana ir Lailas dzīves aicinājums, misija. To viņa ir sapratusi, kad pati skatījusies nāvei acīs. «Vairākas reizes esmu cietusi avārijā, un jau pirmajā nelaimē man bija sajūta, ka Dievs mani nes uz rokām un es izķepurošos. Esmu ticīga, un, lai gan regulāri neapmeklēju baznīcu, dialogs ar Viņu man ir katru dienu. Esmu vadījusi bēres arī kopā ar mācītājiem. Uzskatu, ka nav pretrunu starp kristīgām un laicīgām tradīcijām. Pēc vienām bērēm gan man aizrādīja – nejauciet kopā tautasdziesmas ar Tēvreizi.
Man daudzi jautā – kā tu vari runāt tādā brīdī? Kad kamols kāpj kaklā, atceros, ko man teicis draugs mūziķis: «Neraudi, tas nav profesionāli.»
Kad sāku strādāt šo darbu, paraudāju, gatavojoties bērēm vai ejot no kapličas zārkam pa priekšu. Tad manas asaras neviens neredz.
Vienās bērēs gan nespēju savākties. Bija aizgājusi jauna sieviete, un viņas draudzene bēru mielasta laikā lasīja viņai vēstuli. Tas bija tik sirdi plosoši, ka es pēc tam nevarēju vairs neko pateikt. Esmu izvadījusi arī bērniņu. Meitenīte gulēja baltā kleitiņā baltā zārciņā. Dievs man deva spēku, un biju pārsteigta, cik man ir viegli runāt. Tā bija Dieva dzirksts vai prāts atteicās pieņemt notikušo. Mamma nesen izvadīja meitenīti, kas bija aizgājusi ar vēzi. Meitenīte pirms nāves vecākiem bija lūgusi, lai viņi neraud, pieņem viņas aiziešanu un laiž viņu vaļā. Visgrūtāk ir izvadīt pazīstamus cilvēkus, grūti runāt jauniešiem, kas raud par drauga aiziešanu.
Bēru mielasta laikā dažreiz tuvinieki atminas notikumus no aizgājēja dzīves, ir sagatavojuši atvadu vārdus, bet citās valda kapa klusums. Nevar nevienu iekustināt. Un es arī neuzspiežu. Reiz viena sieviete apsolīja teikt kādu vārdiņu, bet viņai palika slikti. Esmu atradusi risinājumu – laižu apkārt iedegtu sveci, un tie, kas vēlas, runā, citi to dod nākamajam.
Izvadītāja uzdevums ir mierināt. Visam ir jānorit mierīgi, bez steigas. Man nav pieņemams temps, ko esmu izjutusi Rīgā, kad kaprači saka – ātrāk, ātrāk, mums pēc pāris stundām jābūt citos kapos. Neatbalstu arī negodīgu konkurenci, kas dažreiz valda starp apbedīšanas firmām. Ir gadījumi, kad vecu cilvēku ieved slimnīcā un apbedīšanas firmu pārstāvji jau tuviniekiem dala bukletus, reklamējot savu biznesu. Šajā darbā esmu sastapusies arī ar vīriešu bābismu, kad cilvēks, strādājot firmā, speciāli sabojā tās reputāciju, jo aizmuguriski nodibinājis savu apbedīšanas firmu.»
Kapos dzied
Laila Jēkabsone ir beigusi mūzikas vidusskolu un jau četrpadsmit gadus dzied un vada Lauteres tradīciju ansambli Mežābeles. «Kad sāku vadīt bēres, mamma teica: «Dziedi bērēs. Tu ar to izcelsies.» Es domāju – kā es kapos dziedāšu? Bēru vadīšana mani saveda kopā ar muzikantu Artūru Grandānu, un mēs sākām dziedāt kopā. Cilvēkiem patīk. Saskaņojot scenāriju, tuviniekiem jautāju, vai viņi neiebilst. Daži saka – nē, mēs nevēlamies. Esmu laimīga, ka dziedu. Bēres uztveru kā kaut ko gaišu, tāpēc slikti jūtos tumšā tērpā, parasti man mugurā ir pelēks vai ķiršsarkans apģērbs. Man ir patīkami ieiet Madonas apbedīšanas firmas Osīriss telpās, kas iekārtotas gaišos toņos, bet pilsētas kapliča pēc restaurācijas atguvusi gaiši brūnus vaibstus. Manai paziņai agri pavasarī nomira tētis, un bēru ceremonija Ķinderu kapos sakrita ar pirmo saulaino dienu. Pūtēju orķestris spēlēja kapos, turpināja pūst, arī iznākot no kapiem, un bija priecīga zaļumballes sajūta.»
Arī Lailas praksē bijušas melnā humora cienīgas situācijas. «Pāris reizes ir samainīti nelaiķi. Cilvēks pēc nāves izmainās. Vienās bērēs tuvinieki stāv zārkam blakus, un tikai viens dzērājiņš pienāk tuvāk un saka: «Tas nav īstais nelaiķis.» Tuvinieki aprāj dzērājiņu, kaunina, bet nākamajā dienā uzzina, ka apbērēts svešs aizgājējs, un īstie tuvinieki pieprasa atrakt kapu un samainīt mirušos. Kapa taisīšana ir kapraču solo gājiens. Bērinieki vēro, kā viņi to dara, vecāki vīri pamāca. Vienās bērēs kapracim pa vīli pārplīsa bikses un rēgojās gaiši zili bokseršorti… Bēres nelielā pagastā bieži vien ir centrālais notikums. Mūsu pusē ir tantes, kas bēru dienā iet uz kapiem. Apsien jaunu lakatiņu, paņem grābekli un dodas kasīt savus kapus. Zina, ka pēc bēru ceremonijas varēs visu sīki izstāstīt, kas piedalījās bērēs, kas runāja, kāda mūzika spēlēja…»
Trausls pavediens
«Agrāk cilvēki vairāk mira uz lapu plaukšanas un lapu biršanas laiku, bet tagad ir sajūta, ka no pagājušā rudens šis process turpinās – cits pēc cita mirst cilvēki. Daudzi aiziet no ļaunas slimības, kas agrāk bija reta diagnoze. Neesmu varējusi izskaidrot, kāpēc reizēm, taisot kapu, ir tik daudz smilšu, ka nav kur tās likt, bet citreiz pietrūkst kapa kopiņai. Veci cilvēki stāsta: ja aizgājējs bijis skops, smiltis pietrūkst, ja dāsns – paliek pāri…
Strādājot šo darbu, esmu sapratusi, cik trausla ir cilvēka dzīve – vienā mirklī tu vairs vari nebūt. Mēs ar mammu šausmināmies, kad dzirdām jauniešus sakām – dzīvē viss ir jāizbauda. Bieži vien tas beidzas ar tuvinieku asarām. Esmu satriekta, kad jāizvada jauns cilvēks, kas pakāries mīlestības dēļ. Vēl es esmu sapratusi, ka daudzas manas problēmas ir nieks salīdzinājumā ar citu cilvēku sāpēm un cik nenozīmīga ir manta, jo uz viņsauli var paņemt tik, cik var ielikt zārkā. Neiesaka gan zārkā likt fotogrāfijas. Kāda izvadītāja kursos stāstīja, ka savam radiniekam ielikusi zārkā fotogrāfijas un pēc tam turpmākos gados pa kapiem vien dzīvojusi, jo aizgājējs ņem līdzi radiniekus citu pēc cita…
Šis rūpals atņem daudz spēka, jo kapos ir skumja un smaga enerģētika. Mūsu profesijas lielākais klupšanas akmens ir atrast veidu, kā pasargāt sevi un atjaunot spēku.
Viena sieviete man mācīja, ka, skanot mūzikai, vēlams iztēloties, kā tu pieved aizgājēju pie veļu upes, viņš iekāpj laivā un pārpeld tai pāri.
Tu viņam pamāj, un viņš pazūd skatienam. Pēc bērēm vēlams nomazgāties tekošā ūdenī. Es relaksējos, līdz vēlam rudenim peldoties Daugavā un spēlējot teātri mammas vadītā amatierteātra izrādēs. Atgūstu enerģiju, vadot ansambli Mežābeles un biedrību Mēs saviem bērniem bērniem ar īpašām vajadzībām. Spēku smeļos ģimenē. Vīrs un bērni nepārmet, ka brīvdienās reti esmu mājās.
Mirušie man nav rādījušies sapnī. Tas nozīmē, ka es esmu izdarījusi visu, ko aizgājējs vēlējies…»
