Georgs Rubenis: Iniciācija palīdz saprast dzīves aicinājumu

– Droši vien ir lieki jautāt – vai zini, kas ir Ričards Rors?

– Rors ir cilvēks, kura dēļ nonācu Amerikā. Viņam ir grāmata Ādama atgriešanās. Tajā viņš piemin Bilu Plotkinu, kurš pirms 40 gadiem piedzīvoja spēcīgu transformāciju dabā. Bils, supertalantīgs cilvēks, izmācījās par psihoterapeitu, bet kādā brīdī saprata, ka ar psiholoģiju ir par maz. Tā nav viņam domāta, pasaulē ir kas vairāk. Viņš sāka pētīt un praktizēt dažādas amerikāņu indiāņu tradīcijas. Caur tām viņš nonāca līdz tam, ko sauc par vision quest – vīzijas ceļojumiem.

Reiz, vienatnē sēžot ezera krastā, pie Bila pielidoja taurenis, un parādījās sajūta, ka viņa dzīves uzdevums ir kļūt par tādu kā kāpuru veidotāju.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Skandāls

Dailes teātrī Laurim Dzelzītim aizvietotāji jau atrasti, taču bez darba aktieris nepaliek

Ziņu aģentūra LETA

Sports

Kāds ir patiesais iemesls, kāpēc LTV atlaida Anatoliju Kreipānu?

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Tā Rors ar Plotkinu ir organizējis vairākus vīriešu iniciācijas pasākumus.

Pagājušā gada sākumā man bija pārdomu laiks, milzīgs nemiers, radās pilnīgi stulba doma, ka jāpaņem atvaļinājums un vienatnē nedēļa jāpadzīvo mežā, pie jūras, ezera. Domāju – labi, bet ko es tur darīšu? Visu laiku atliku, atliku, līdz sāku interesēties par Bilu Plotkinu. Atradu viņa grāmatu Soulcraft, kas drīz iznāks arī latviešu valodā. Lasot likās – bāc, tas ir par mani. Izlasīju un pieteicos vision quest, kas notiek Amerikā.

– Vai visi, kuri piesakās, var tikt?

– Vispirms bija jāuzraksta eseja, kāpēc man šķiet, ka tieši šobrīd tas jādara, eseja ir garīgās sagatavošanās pamatojums. Tā kā pasākums notiek brīvā dabā ar visiem iespējamajiem riskiem, vajadzēja ļoti detalizēti aizpildīt piecas A4 lapas ar veselības novērtējumu, atbildot uz jautājumiem par asinsspiedienu, alerģijām, slimību riskiem. Atbildi gaidīju pāris nedēļu.

Satikāmies mazā Kolorādo pilsētiņā Durango. Mēs bijām deviņi – četri vīrieši un piecas sievietes. Biju jaunākais, man 31, vecākajam 64 gadi. Es – vienīgais, kurš nebija no Ziemeļamerikas. Mums bija arī divi gidi, Plotkina sistēmā garīgos skolotājus sauc par gidiem. Jo labākā lieta, ko garīgais skolotājs var izdarīt, ir būt tev pavadonis īsā dzīves laikā, izvest cauri kādam procesam. Viņš pavada tevi, bet tavā vietā neko nedara.

Pasākuma ilga nepilnas divas nedēļas. Pirmās dienas rītā gidi veica mūsu mantu inspekciju, novērtējot, vai ekipējums ir atbilstošs. Pēc tam devāmies uz retrīta centru apmēram 150 jūdžu no Durango, kur pavadījām pirmo nakti. Nākamajā dienā braucām kalnos uz dabas parku, kura lielums – kā Latvijas teritorija. Pirmās piecas dienas visi bijām kopā, un pirmie vingrinājumi vairāk bija vērsti uz cilvēku atvēršanos, pārslēgšanos.

– Tālrunis vēl bija pie tevis?

– Tālrunis fiziski pie manis, bet tur tāpat nebija zonas. Tālruni izmantoju tikai kā pulksteni. Īsi pēc saullēkta ap septiņiem bija brokastis. To laikā tie, kuri vēlējās, varēja dalīties ar saviem sapņiem vai izjūtām. Tā kā biju atbraucis no Eiropas un tos cilvēkus redzēju pirmoreiz un, iespējams, pēdējoreiz mūžā, man bija ļoti liela atbrīvotība, lai dalītos ar izjūtām. Biju viens no aktīvākajiem. Piemēram, izstāstīju savu sapni. Jāatzīst, ka darbs ar sapņiem bija ļoti interesants, jo gidi centās nevis sapni izskaidrot, bet saprast izjūtu, kāda sapnī bijusi.

– Nekādas māņticības.

– Nē. Man bija sapnis, ka braucu ar mašīnu un parkojoties iebuktēju mājas sienu. Man jautāja – vai tev dzīvē bijusi līdzīga situācija? Kā juties? Vai atceries, kādā virzienā brauci? Uz konkrētu vietu? Tā bija pazīstama? Vai sapnī bija vēl kāds? Uz šādiem jautājumiem atbildot, var daudz vairāk saprast sevi, savas emocijas, sajūtas. Caur uzdevumiem gidi palīdzēja mums nojaukt mūsu prāta konstrukcijas.

Vēlāk ar gidiem izanalizējām arī grāmatas Soulcraft saturu. Kad nonācām kalnos, katru dienu vienatnē bija uzdevums doties pastaigā ar konkrētu jautājumu pārdomām. Piemēram: kas tevi pārsteidz? Kur tu sevī vari atrast mīlestību? Kad pēc stundas, divām atgriezāmies, notika ļoti aktīva dalīšanās pārdomātajā.

Interesanti, ka pirmās piecas dienas gidi ļoti vērtēja, kādi procesi cilvēkos notiek, daudz pierakstīja. Pirms došanās vienatnē ar katru pārrunāja to, kam, viņuprāt, jāpievērš uzmanība. Man lika saprast, ka jāpievērš uzmanība ļoti personīgām lietām, par kurām es publiski runāt negribētu.

Ceļojums uzrāva manī augšā pilnīgi visas neatrisinātās, apspiestās lietas, ko esmu gribējis aizmirst. 

– Viņi trāpīja precīzi?

– Par kādiem 70%. Tā kā tas ir iniciācijas pasākums, viņi norādīja uz lietām, kuras man vajadzētu izvērtēt un pārdomāt, vai tas ir kas tāds, kas man dzīvē vajadzīgs? Vai tam vienkārši un godīgi jāpasaka paldies un jāpalaiž vaļā? Viņi iedziļinājās detaļās. Kā psihoterapeiti. Šie cilvēki ir ļoti spēcīgi. Smalki tik īsā laikā bija mani izkoduši.

Viens no gidiem bija Braiens Stafords, agrāk 15 gadus praktizējis kā terapeits. Arī viņš kādā brīdī saprata, ka ar psiholoģiju ir par maz. Iepazinās ar Kenu Vilberu un piecus gadus nostrādāja viņa Integrālajā institūtā. Pēc tam, meklējot vēl plašākus laukus, atbrauca pie Ričarda Rora un Bila Plotkina. Pats ir piedalījās vision quest un sapratis, ka tas ir perfekts un viņš turpmāk grib citus vadīt tam cauri.

Starp citu, bija vairāki nosacījumi, uz ko aicināja jau laikus, piemēram, mēnesi pirms pasākuma atteikties no kafijas, sarkanās gaļas, divas nedēļas pirms – no pārējās gaļas.

Pirmajās piecās dienās mūs sagatavoja gavēnim, vienatnes brīdim. Pirmā gavēņa diena visiem bija kopīga, pēc tam katrs devāmies uz savu iepriekš izvēlētu vietu, kur mēs gribētu pavadīt trīs naktis atsevišķi. Viens no otra bijām vairāku stundu iešanas attālumā.

Kā izvēlējos vietu? Man bija vilkme, ka jāiet uz turieni. Pirmo reizi biju Amerikā un tik augstos kalnos. Mani pārsteidza, ka 3,5 kilometru augstumā var būt tik fantastiska, dzīva veģetācija ar lieliem kokiem, sulīgu zāli. 

Vienā no pastaigām biju atradis noriņu, tās malā bija tāda kā kokaudze, koki – blīvi, apkārt akmensbluķi. Likās, tā ir ļoti atbilstoša vieta, kur vienatnē teltī pavadīt trīs dienas un trīs naktis. Ļoti daudzas lietas tur ir sajūtu līmenī, ko racionāli grūti izstāstīt.

– Labi, tu esi atradis vietu. Kas notiek? Kādas emocijas?

– Viss tika piedzīvots ļoti plašā spektrā. Daba, viss, kas ir apkārt, deva īpašu sajūtu. Naktīs temperatūra noslīdēja līdz mīnus vienam, diviem grādiem. Kad no rīta cēlos, zāle bija nosarmojusi, cēlās migliņa. Īpaši saullēktos un saulrietos kaut kur tālumā gaudoja koijoti. Staigājot pa mežu, brīžiem redzēju lāču nagu nospiedumus.

– Jūs gatavoja arī reālai saskarsmei ar lāčiem un koijotiem?

– Jā, bet koijoti jau nav bīstami, tie ir kā lapsas. Viņi dzīvo baros un īsti neuzbrūk. Mūsu vilki ir bīstamāki. Kalnos ir melnie lāči, kad pieceļas, ir apmēram 1,80 metru augstumā. Mūs brīdināja – tā kā lāči ir ļoti ziņkārīgi, visām lietām, ko paņēmām līdzi, vajadzēja būt bez smaržas. Vēl tad, kad bijām kopā un gavēnis nebija sācies, gidi katru vakaru pārtiku salika maisos un uzvilka koku zaros, lai lāči netiek klāt.

Pēc stāstītā, lāči paši ir pietiekami bailīgi, atliek sataisīt troksni, un tie aizdodas projām.

Emocionāli biju gatavs sastapties ar lāci. Ja tas notiktu, pirmkārt, man vajadzētu saprast, vai lācis ir viens. Reāli būtu jāuzmanās, ja ceļā gadītos lācene ar bērniem. Bīstamākais, kas var notikt, – ja sagadās nostāties pa vidu lāču mammai un bērniem. Ja taisīsi troksni, lāču mamma to uzskatīs kā uzbrukumu bērnam.

Lāči ir bīstamāki nekā tā saucamā kalnu lauva, kas līdzīga jaguāram. Gidi pat teica – ja ieraudzīsi kalnu lauvu, priecājies, jo tie ir ļoti reti dzīvnieki, visticamāk, tā neko nedarīs. Neviens no dalībniekiem ne lauvu, ne lāci nesatika.

– Tātad tu esi viens. Kas notiek?

– Izjūtas un pārdomas ir grūti saprotamā formātā izstāstīt. Tur tu esi pārņemts ar fizisku izdzīvošanu. Kad sāc gavēt, automātiski kļūst vēsāks, jo enerģija, tauki izdalās un nekas netiek uzņemts vietā. Nevienu nakti nevarēju pagulēt, visu laiku bija auksti. Biju savilcis mugurā visu iespējamo, bet tāpat sala.

Vienubrīd domāju – es esmu muļķis. Atspēries tūkstošiem kilometru tālu. Kam tas vajadzīgs? Kāpēc man jāmaksā pāris tūkstošu, lai es Amerikā vienatnē trīs naktis pagulētu mežā?

Pēc tam – nē, nē, tomēr tam visam ir kāda jēga, ar mazām lietām, maziem vingrinājumiem es sevī varu ko pamainīt. Kaut kas ir lielāks par mani pašu. Tas ir tas sajūtu spektrs. Bet būtiskākais notiek nevis tur kalnos, bet pēc tam, kad esi atgriezies ikdienas dzīvē. Tas ir pats jaudīgākais un spēcīgākais.

Kopumā ceļojuma laikā par sevi daudz uzzināju. Nenojautu, ka manī tas ir iekšā. Rietumu kultūra vairāk vērsta uz izzināšanu, bet bieži empīriskā līmenī. No sērijas – varu noskriet 20 kilometru vai nevaru. Bet izjūtām mēs nepievēršam tik lielu uzmanību, kā būtu vajadzīgs.

– Mēs neprotam tās analizēt?

– Nevajag analizēt, vajag just un saprast. Mēs cenšamies izjūtas, kas bieži ir iracionālas, saprast ar racionālu prātu, bet tās nevar racionāli izanalizēt. Ir jājūt.

– Tiki tuvāk klāt savai iracionālajai būtībai?

– Iracionālajai nav labākais vārds. Es tiku daudz tuvāk klāt izjūtām par sevi, tam, kas esmu par cilvēku. Izjūtu līmenī, kad prāts ir atslēdzies.

– Tev bija labi ar šo izjūtu?

– Ļoti bail. Viens no lielākajiem ieguvumiem – sapratne, ka mēs kā cilvēki sastāvam no ļoti daudzām skaldnēm. Ir brīdis, kad apzināti vai neapzināti izvēlamies – o, šīs trīs skaldnes, kas mūsos ir, baigi labi izskatās uz āru, tur viss notiek. Mēģināšu savu būtību ielikt dažās skaldnēs, dzīvot ar tām, rādīt citiem.

Un tad ir skaldnes, mūsu esības daļas, no kurām varbūt kaunamies, baidāmies, mēģinām izstumt no apziņas. Ceļojumā es biju spējīgs ieraudzīt vienlaikus divas lietas – tās biedējošās un neglītās manas skaldnes, no kurām esmu kaunējies, centies apspiest. Un tajā pašā laikā ieraudzīt, cik ļoti daudzveidīgi, plaši mēs esam kā būtnes. Esam interesantāki un dziļāki, nekā pašiem liekas.

– Vari atklāt, no kā sevī nobijies?

– No savas uzvedības un reakcijām konkrētās situācijās. Tajā brīdī ieslēdzas cita vērības pakāpe, ir ļoti daudz laika pašrefleksijai. No pagātnes iznirst visādas lietas. Kas tāds, ko tu negaidi. Programma uzrāva manī augšā pilnīgi visas neatrisinātās, apspiestās lietas, kurus apzināti esmu gribējis aizmirst. Uz paplātītes pasniedza – šeit, lūdzu, ir viss tas, ko dzīvē esi darījis. Kad to ieraugi, ir šoks, izmisums, nestabilitātes sajūta. Tad ir tikai divi varianti – pieņemt to kā savas esības daļu, atzīt, ka nesastāvu tikai no skaistiem kristāliņiem, kas mirdz saulītē, bet ir arī citas lietas, un kaut kādā mērā ir jāpiedod sev pašam. Tu saproti, ka viens ar to nevari tikt galā un sāc meklēt veidus, kā to atrisināt. Otra lieta ir censties to visu nobēdzināt. Man pirmā reakcija bija visu aizstumt projām. Bet tad iedzinu sevi vēl lielākā frustrācijā. Tikai pēc tam sapratu – nē, pag, varbūt šis ir vienīgais brīdis dzīvē, kad varu visas tās lietas redzēt, tā varbūt patiesībā ir baigā iespēja, kas jāizmanto.

– Tu satikies ar saviem dēmoniem?

– Noteikti.

– Dēmoniem vai tarakāniem?

– Domāju, ka dēmoni ir ļoti labs vārds.

– Dēmonus ieraudzīji ļoti tuvu.

– Nujā.

– Arī skaitliski saprati, cik viņu ir.

– Jā.

– Viņu bija vairāk nekā labo?

– Jā, un tas mani šokēja.

– Tā bija visiem?

– Tā bija visiem. Mēs aizvien ar grupu uzturam ciešus kontaktus, regulāri sazināmies.

– Tev gribētos vēlreiz aizbraukt uz Ameriku?

– Šobrīd tādas vilkmes nav. Pietiek, ka to piedzīvo vienreiz. Visās iniciāciju tradīcijās tas ir kaut kas, kas notiek vienreiz. Par iniciāciju ir daudz runāts, arī latviešu tautas pasakās. Ir trīs tēva dēli, trešais muļķītis, kurš aiziet no mājām. Viņam notiek transformācijas process, viņš kaut ko satiek, ar kaut ko cīnās, beigās nonāk pilī un apprec princesi. Vecākie brāļi gāja mežā ar milzīgu ego. Es te atnācu, kur ir tas, kas pienākas man? Dod šurp. Trešais tēva dēls vienmēr nāca ar milzīgu pazemību, pietāti. Tas ir brīdis, kad process var notikt.

– Vai tu arī pret sievieti centies izturēties ar pietāti un pazemību? Tas strādā?

– Tagad man jau kādu gadu nav attiecību. Mana dzīve pilnīgi visos parametros mainījusies.

– Atlaidi kādas attiecības?

– Jā, mēs bijām precējušies deviņus gadus. Amerikā sapratu, ka attiecības diemžēl jau sen ir beigušās. Mēs par to jau iepriekš bijām ar Katrīnu runājuši, ka varbūt ir pienācis laiks, bet es biju ļoti pieķēries… Esmu tā audzināts, ka dzīvē centrālā ir ģimene. Tai visu laiku jāturas kopā. Jūtot, ka attiecības iet uz beigām, negribēju to atzīt, jo tas nozīmētu, ka man pašam sevi jāatzīst par neveiksminieku jomā, kas manā izpratnē ir viena no svarīgākajām. Atbraucu atpakaļ, vienojāmies un pārtraucām attiecības.

– Pēc Amerikas to bija vieglāk izdarīt?

– Jā.

– Sieva to bija sapratusi agrāk.

– Jā, mēs abi esam ar ļoti cinisku humoru. Vienu brīdi smējāmies, ka paps to grāmatu Viņa un Viņš izdeva pusgadu par vēlu.

– Kas mainītos, ja būtu agrāk?

– Varbūt kaut ko būtu iespējams glābt. Tagad Katrīna ir iepazinusies ar vienu cilvēku, kurā tiešām iemīlējās, viņiem ir ļoti skaistas attiecības. Īstas, labas, foršas. Es skatos un priecājos.

– Tas liecina, ka esi palaidis vaļā. Vai šis varēja būt viens no centrālajiem brauciena mērķiem?

– Tas nebija brauciena mērķis. Centrālais bija jautājums – ko man vispār darīt ar savu dzīvi? Viens dzīves posms ir noslēdzies, bet ir vispārējs nemiers, milzīga neapmierinātība ar sevi, ar to, kā uzvedos attiecībās, ģimenē, ar draugiem, kolēģiem. Man ir knapi pāri 30 gadiem, esmu jauns džeks, kuram priekšā visa dzīve. Bet ko es gribu darīt? Vai visu mūžu gribu būt mārketinga speciālists?

– Ko tu dari ikdienā?

– Strādāju mārketingā. Esmu SEB bankas Baltijas zīmola vadītājs

– Tava ikdiena paiet ļoti materiālā pasaulē?

– Jā, ir kādas pirmās atmiņas par to, kad bērnam sāk prasīt – par ko tu gribi kļūt? Atceros dzīvoklīti Staraja Rusas ielā. Pie sienas bija ļoti smuka glezna, kas mani uzrunāja. Skatījos uz to un domāju, ka gribētu kļūt par gleznotāju un par mācītāju. Kādreiz ar saviem draugiem pārrunājot, maķenīt ironizēju, ka, darbojoties mārketingā, ir kāds radošums, bet evaņģēliju nomainījusi patēriņa sludināšana.

– Ko tu gribētu darīt?

– Man ļoti patīk strādāt ar cilvēkiem. Jau sešus gadus lasu lekcijas, vadu seminārus par līdzīgām tēmām kā paps. Pagājušogad iestājos tajā pašā Kontemplācijas skolā, ko pabeidza paps. Man ļoti patīk rakstīt prozu un dzeju.

– Kāpēc izvēlējies interviju, nevis rakstīt pats?

– Es varētu uzrakstīt kaut ko, īsti nezinot, vai tas lasītāju varētu interesēt. Ja pats būtu rakstījis, dažas tēmas nepieminētu.

– Es jau arī neesmu kritērijs, lai pateiktu, kas lasītājam interesē.

– Tev tomēr ir lielāka pieredze.

– Varbūt tik daudz, ka tēma par iniciāciju mani interesē. Prātā ļoti palikusi tava tēva intervija KLUBĀ. Viņš precīzi trāpīja vīriešu auditorijai, atzīstot, ka ar visiem kariem, nepilnām ģimenēm, tēva trūkumu mēs, vīrieši, esam saskaldīti. Sieviete no vīrieša gaida viengabalainību, bet mēs tādi neesam pēc definīcijas. Mums ir pietrūcis iniciācijas. Vīrieši to kompensē ar ekstrēmu dzīvi, došanos kalnos, risku, viņi meklē saskarsmi ar dabu, to, kas ir stiprāks.

– Lai pienāktu tuvu sevis nomiršanas sajūtai… Bils Plotkins pasauli redz trijos līmeņos. Vienu viņš sauc par vidus zemi, tā ir materiālā pasaule, kurā dzīvojam. Tad ir virszeme – debesis, dievišķais, kur ir vienotība, viengabalainība. Un ir apakšzeme. Man ir sajūta, ka esmu tur bijis. Apakšzeme ir vieta, kur mēs varam atrast savu individualitāti, dvēseli, ego veselo pusi, vieta, kur saprotam, kas mēs esam.

Man šķiet, tā ir diezgan liela baznīcas problēma – tā pa tiešo grib šaut uz augšu, bet brīdī, kad vienotībā, neduālismā nonāk negatavs ego, kuram nav pārliecības par to, kas viņš ir, sajūta ir ļoti frustrēta. Viņam liekas, ka viņš sevi pazaudēs, jo vēl nav savas individualitātes. Tikai caur transformāciju, iniciāciju, izejot cauri apakšzemei, kur mēs atrodam savu individualitāti, varam iet uz augšu.

– Mēs varam apakšzemi saukt par elli?

– Apakšzeme pēc emocionālā stāvokļa, ko cilvēks tur piedzīvo, noteikti ir aprakstīta kā elle.

– Varbūt tā arī ir elle.

– Ļoti iespējams.

– Katram vajag iziet caur apakšzemi?

– Noteikti.

Emocionāli grūtākais brīdis pēc ceļojuma bija pagājušā gada oktobris, kad visi dēmoni bija uz paplātes, nedēļa pagāja bez ēšanas, gulēšanas. Centos no apziņas daudz ko izstumt ārā, nenormāli pretojos. Nē, nē, nē, es gribu atpakaļ savu veco dzīvi, kāda bija pirms tam. Tajā laikā mana tiešā priekšniece, tiešām vadītāja ar lielo V, bija īsta mentore un koučs. Mēs daudz runājāmies, un viņa palīdzēja izmanevrēt.

– Vai nav tā, ka kaut ko izstumt no apziņas nav mūsu spēkos? Tas vai nu notiek, vai nenotiek.

– Mana pieredze ir tāda, ka brīdī, kad transformācijas process ir sācies, to nav iespējams apturēt. Kad esi pavēris durvis uz apakšzemi, atpakaļceļa vairs nav. Ļoti svarīgi ir saprast lomu sadalījumu starp cilvēku un Dievu. Mūsu augšanas procesos vienmēr jāatceras, ka Dievs mūs radījis kā brīvas būtnes ar izvēles brīvību. Man jau bija vairākas reizes, kad – tuk, tuk, tuk, Viņš klauvēja un teica: Georg, pienācis brīdis, kad tu varētu iet tālāk. Bet es teicu – nē, negribu… Tā tas notiek līdz brīdim, kamēr pasaki jā. Es sajutu, ka Dievs un cilvēks izaugsmes procesā ir divi pilnvērtīgi partneri, kas viens bez otra nevar. Dievs nesāks tevi pārveidot brīdī, kad to negribi. Ja būsi pateicis jā, process notiks. Tas ir veids, kā tu vari izšķirt, vai enerģija, spēks, kas tevi aicina ko darīt, ir labs vai slikts. Ja labs, tad tas vienmēr palūgs tev atļauju. Citi spēki brutāli lauzīsies tevī iekšā. Ja ko tādu jūti, visticamāk, kaut kas ar enerģiju, kas to dara, nav labi.

– Tu biji pirmais latvietis, kas devies iniciācijas ceļojumā?

– Jā, arī pirmais no Baltijas.

– Droši vien ar tēvu konsultējies, pirms brauci.

– Aprunājāmies, bet iniciatīva nāca no manis. Mums ar papu no agrīniem pusaudža gadiem vairāk ir draugu attiecības. Ļoti daudz lietu pārrunājam. Brīžiem viens otram nepiekrītam, bet vienmēr ļaujam tās darīt.

– Ir dažādi iniciācijas skaidrojumi. Tavs tēvs saka – visās iniciācijas tradīcijās vīrietim jāiepazīst četri savas dvēseles aspekti – karavīrs, gudrais, mīļotais un karalis. Jānodibina kontakts ar katru un jāintegrē kopā. Rora versijā iniciācija notiek tad, kad vīrietis nokļūst savā garīgajā ceļojumā. Iniciācija ir ceļš no viena līmeņa uz otru.

– Jaunajā Derībā Jēzum prasa: kas ir Dieva valstība? Viņš vienmēr atbild metaforās. Tāpēc, ka ir jautājumi, uz kuriem nevar iedot konkrētu atbildi. Abas definīcijas iniciāciju paskaidro. Es varētu dot vēl vienu – iniciācija ir cilvēka nonākšana līdz brīdim, kad viņš pa īsto saskaras ar savu mirstīgo daļu.

Iniciācija ir pāriešana citā dzīves posmā, un šajā aspektā iniciācija vienmēr saistās ar vecā atlaišanu.

Tā nav naidpilna atbrīvošanās vai dusmīga izmešana, bet pateicīga atbrīvošanās. Kad bērns sāk mācīties otrajā klasē, viņš nevar uz otro iet ar pirmās klases grāmatām. Aiznes tās uz bibliotēku un paņem nākamās.

Iniciācijas pasākums var būt kā trigeris kaut kam, lai cilvēks saprastu, kas viņš ir, kas ir viņa dzīves aicinājums un uzdevums. Man noteikti tas bija vajadzīgs. Vienatnē nebūtu to piedzīvojis.

Liela daļa no mums iniciāciju piedzīvo ikdienas dzīvē caur lieliem satricinājumiem. Iniciācijas mērķis manā izpratnē ir ievest cilvēku situācijā, kurā viņš ir spiests ieraudzīt sevi plašākā mērogā. Pēc tam vienmēr lielais jautājums ir – ko ar to visu darīt? Jebkurš liels satricinājums – attiecību šķiršana, smaga slimība pašam vai tuviniekam, tas viss jau noved līdz tam. Ja cilvēks nonāk vadošā amatā, piedzīvo insultu un ir spiests mēnešus pavadīt slimnīcā, tas var būt tikpat spēcīgs un transformējošs pasākums kā iniciācijas programma.

Iniciācija ir brīdis cilvēka mūžā, kad tiek noņemtas brilles, tu vari ieraudzīt ko vairāk, plašāk. Tas ir atspēriena punkts, lai cilvēks kļūtu par labāku sevis versiju – pilnīgāku, atvērtāku, mīlošāku.

Pēc šā pasākuma dzīve ir mainījusies pilnīgi visos parametros. Atgriezos atpakaļ, pāris nedēļu bija eiforijas sajūta – cik viss ir skaisti un rožaini. Pēc tam, kad sapratu, ka visi dēmoni un lietas, ko ieraudzīju tur, turpinās šeit, bija diezgan smaga piezemēšanās. Ko ar to visu lai daru? Gribētu atkal nobēdzināt. Bet sapratu, ka tas nav labākais risinājums, jo iedzen lielākā frustrācijā. Tas, kas mainījās, ir vērtību sistēma.

– Kas vērtību skalā tagad ir augšā?

– Noteikti numur viens – atvērtība, cilvēki, mīlestība, pieņemšana. Ļoti mainījās sajūta par garīgumu. Visu mūžu esmu kristietis, bet agrāk biju tāds diezgan farizejisks. Ja baznīca saka tā, Bībelē rakstīts tā, labi, daudz domāt nevajag, vienkārši jādara. Mūsdienu stereotipizētā kristieša ikdienā ir daudz falša. X reižu gadā aiziet uz baznīcu, noziedot, piedalīties Svētajā Vakarēdienā. Tātad esmu kristietis, lieliski. Kaut kādā mērā tā ir paštēla, fasādes veidošana, bet tas nav tas, kas iekšā notiek.

Pēc Amerikas sajutu, ka garīgums ir kas daudz, daudz vairāk. Tas nav vēsturisks process, kas aprakstīts grāmatā un ar to viss beidzies. Nē, viss turpinās. Cilvēka attiecības ar Dievu ir tikpat īstas, cik attiecības cilvēku starpā. Brīdī, kad garīgumu mēģini ielikt kādā sistēmā, tas īsti nestrādā. Garīgā pieredze ir dzīva, bet jebkura sistēma ir tikai foto fiksācija. Kad fiksācija ir veikta, dzīvais garīgums jau aizgājis uz priekšu.

Daudzi mācītāji līdz galam nesaprot, ko ar īstu garīgumu darīt.

Kad pie viņiem aiziet cilvēks, kurš pieredzējis ko īstu un autentisku, viņi, ja paši neko tādu nav piedzīvojuši, vai nu nobīstas vai saka – tev ir problēmas, tu nepareizi domā. Izlasi šo grāmatu un sāc domāt tā, kā grāmatā. Ja par garīgu padomdevēju kļūst negatavs cilvēks, viņš kļūst par šķērsli cilvēkam, kas caur viņu mēģina ko meklēt.

– Vai tev gribas vēl ko pateikt? Mēs vispār esam tikuši līdz būtībai?

– Domāju, ka jā.

– Esi ieguvis lielāku mieru?

– Mieru nē, bet iekšējo brīvību.

– Nevar jau arī būt pastāvīga miera.

– Nevar. Bet tas, ko ieguvu, – es redzēju savu bildi plašākā mērogā. Ieguvu paļāvību, pārliecību pašam par sevi. Pazuda bailes būt pašam. Daudzos dzīves mirkļos esmu reaģējis tā vai citādi tikai un vienīgi tāpēc, ka domāju – ko citi par mani padomās?

– Mēs visi tādi esam.

– Man tagad nav bail pateikt savas domas bez uztraukuma, ka citi domās – viņš ir kaut kāds dīvainītis. Pasākums ļāva man ieraudzīt un novērtēt dažādību sevī un arī apkārt. Kādreiz domāju – mēs esam gatavi tērēt lielas naudas summas un doties tālos ceļojumos, lai baudītu dabas dažādību. Taču tajā pašā laikā nicinām dažādību cilvēkos un viņu uzskatos. Iegūtā pieredze liek man domāt, ka viens no kritērijiem, kā varam saprast, vai esam kļuvuši par labāku un atvērtāku sevis versiju, ir pārdomāt – cik atvērts esmu dažādībai? Cik atvērts esmu to ieraudzīt, novērtēt un cienīt?