Rīga -3°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Slikts skolnieks?
Minhenes piepilsētā augošais glītais puisēns ilgi nerunāja, pamatīgi biedēdams savus inteliģentos vecākus. Viņš bija gauss bērns, un vedināja domāt par garīgu atpalicību. Vēl deviņu gadu vecumā mazais Alberts vairākas reizes pie sevis klusi atkārtoja teikumus, pirms izrunāt skaļi. Tas bija biedējoši. Eholālija vieglā formā – sacīja psihiatri. Un disleksija – nespēja tekoši lasīt. Šodien pētnieki uzskata, ka viņam acīmredzot piemita Aspergera sindroms – attīstības stāvoklis, kas ietekmē veidu, kā smadzenes apstrādā informāciju. Cilvēki ar šo sindromu bieži ir sociāli nemākulīgi, bet ar intelekta līmeni krietni virs vidējā. Viņi var būt izcili datoru programmētāji un zinātnieki.
Einšteina vecāki izlēma mācīt puikam mūziku un noalgoja vijoles skolotāju, un Einšteins iemīļoja Mocarta mūziku. To viņš dievināja līdz pat mūža galam, muzicēdams kopa ar draugiem un saukdams par tīru un vienkāršu. No piecu gadu vecuma pie Einšteina nāca arī matemātikas privātskolotājs.
Pedagogiem ne reizi vien nācās piedzīvot neizskaidrojamas Alberta dusmu lēkmes un pilnīgu nespēju ieklausīties.
Bet intelekts… Minhenes katoļu pamatskolā Einšteinu uzreiz pārcēla otrajā klaē, tad izrādījās – bijis apdāvināts, taču ļoti slinks skolnieks. Intelektuāli viņš bija spožs skolnieks. Tiesa, no mātes mantojis zobgalīgu asprātību, un skolotājiem tāpēc visai neciešams. Viņam pagalam nepadevās svešvalodas – mehāniski iekaļamie mācību priekšmeti. Un viņš mēdza savu neapmierinātību izpaust ar jebko, kas gadījās pa rokai. Pa gaisu lidoja lineāli, zīmuļi un koka zirdziņi uz riteņiem (pēc daudziem gadiem Einšteina otrā sieva Elza minēja, ka šajā ziņā Alberta raksturs vēl vecumdienās nebija mainījies ne par matu). Niknuma lēkmes turpinājās visu pamatskolas laiku un arī vēlāk, kad sarkastiska nekaunība joprojām bija viņa čaula. Taču Einšteins bija pirmais skolnieks klasē. Absolvējis Cīrihes Politehnikumu, viņš ieguva matemātikas un fizikas skolotāja diplomu. Vēsture neapstiprina plaši izplatīto mītu par Einšteinu kā vāju skolnieku.
Valdzinošā fizika
Divdesmito gadu vidū pēc tam, kad Einšteins avīzē izlasīja par kādu Berlīnes ģimeni, kas saindējusies bojāta ledusskapja dēļ (no tā izplūdis sēra dioksīds), Einšteins izgudro drošāku saldētāju. Tas darbojās ar spirtu, un saindēšanās nedraudēja. Kopā ar savu ungāru parntneri viņā kopieguva jaunā leduskapja patentu, taču ražot to tā arī neuzsāka. Vēl trakāk – vienīgais eksemplārs pazuda bez pēdām, saglabājušās vien daži tā fotoattēli.
Bet viss sākās jau 16 gadu vecumā, kad Einšteinu nodarbināja fantāzija jāt uz gaismas stara… Kad 1902. gadā viņš sāka strādāt Šveices patentu birojā Bernē kā tehniskais eksperts, viņa iztēle jau uzņēma gluži konkrētus apgriezienus. Einšteina pienākums bija novērtēt tos patentu pieteikumus, kuru saprašanai vajag zināšanas fizikā. Pēc trijiem gadiem Einšteins ieguva doktora grādu ar darbu Jauns molekulāro dimensiju novērtējums.
Togad, vēl būdams vien trešās kategorijas eksperts, Einšteins uzrakstīja četrus zinātniskus rakstus, kas sagrieza kājām gaisā visu līdzšinējo fizikas zinātni un kosmosa izpratni. Pirmajā rakstā Einšteins izvirzīja enerģijas kvantu ideju (kas pamatā jēdzienam fotons) un to, kā ar tās palīdzību var izskaidrot tādu fenomenu kā fotoelektriskais efekts. Otrajā – aprakstīja savus pētījumus par Brauna kustību kā arī piedāvaja pierādījumus atomu eksistencei. Trešajā – izklāstīja savu speciālo relativitātes teoriju, mainot Ņūtona gravitācijas likumu. Ceturtajā rakstā Einšteins veica no relativitātes teorijas izrietošus secinājumus, arī slaveno – ka enerģija ķermeņa miera stāvoklī (E) ir vienāda ar tā masas (m) un gaismas ātruma (c) kvadrātā reizinājumu (E=mc2). Vārdu sakot – nebijusi produktivitāte tik jaunos gados. Pamazām vien Einšteins kļuva par asociēto profesoru Cīrhē, Prāgā, Berlīnē…
Sākumā Einšteina kolēģi viņa teorijas vērtēja skeptiski, saucot tās par fantāzijām, nevis reālu novērojumu sekām. Taču kad 1919. gadā saules aptumsuma laikā tika izmērīts, cik ļoti zvaigznes gaismu izliec Saules gravitācija, Einšteina apgalvojumi apstiprinājās. Gravitācija tiešām liec gaismu. Tas bija Einšteina triumfs.
Nu kā parasts cilvēks var saprast lietas, kas citiem tik neaizsniedzamas?
Tauta viņu iecēla teju svēto kārtā un sūtīja dāvanās tabaku, veltīja dzejoļus… Kad 1921. gadā Einšteins pirmoreiz ar lekcijām ieradās Ņujorkā, un lai vāktu naudu Jeruzalemes universitātes dibināšanai, viņu uzņēma kā kinozvaigzni - ar orķestri, karogiem un publikas drūzmēšanos. Einšteina personība izraisīja masu histērijas lēkmi – tā uz Berlīni esot ziņojis Vācijas konsuls. Pēc pirmā Izraēlas prezidenta Haima Veicmana nāves 1952 gadā, Izraēlas valdība piedāvāja Einšteinam kļūt par tās otro prezidentu.
Pār Einšteinu gāzās publicitātes vilnis. Viņš atteica intervijas, ignorēja ielūgumus… Ceļoja trešajā nevis pirmajā klasē, lai tiktu mazāk traucēts – ņēma savu vijoli un rausās nabagu vagonā… «Līdz ar slavu kļūstu stulbāks un stulbāks, kas, protams, ir ļoti izplatīta parādība.» Taču godīgi sakot – Einšteinam sabiedrības uzmanība tīri labi patika. Biogrāfi uzsver pat exhibicionisktisku vēlmi grozīties fotoobjektīva priekšā. Viņam patika sava ikonas loma un viņš to prata lieliski nospēlēt: bārstīja aforismus un izbaudīja reakciju; kopā ar Čaplinu gozējās uz sarkanā paklāja viņa filmas pirmizrādē…
Tuvojoties piecdesmit gadu vecumam, Einšteinam patika noslēpties. Teiksim, dārznieka vasaras mājā pie Hāfeles upes.
Kāpēc Einšteins bija tik populārs pasaules vienkāršo ļaužu vidū, ja viņa zinātniskie darbi ir grūti izprotami? Iemesls ir gluži sociāls, meklējams pēckara domāšanā: visi vēlējās aizmirst pasaules karu, un abstraktās domas par Visumu aizved tālu no ikdienas bēdām.
Einšteina izcelsme, saprotams, nepatika vācu nacistiem. Kad viņš jau bija ieguvis pasaules slavu, pirmo reizi tika organizēta kampaņa, lai diskreditētu viņa teorijas. Einšteinu vainoja «žīdu fizikas» radīšanā «vācu fizikas» vietā. Kad 1933. gadā Vācijā pie varas nāca Hitlers, Einšteins atkal atradās ASV un nolēma neatgriezties.
Kaisle vai aprēķins?
Studiju laikā Cīrihē Einšteins iepazinās ar Milevu Mariču (Mileva Marić), talantīgu serbu matemātikas studenti. Trīs gadus vecāku, vizuāli trauslu un necilu būtni ar vērīgu skatienu, apņēmīgu zodu, juteklisku nopietnu muti un… iedzimtu gūžas kroplumu. Toties stipru un neatkarīgu kā Einšteins pats. Eksotiski tumsnēju, intelektuālu un sarežģītu. Mileva jauno zinātnieku savaldzināja tik ļoti, ka, neraugoties uz tēva protestiem un uz mātes histēriju, viņš meiteni tiešām apprecēja.
Godīgi sakot, Einšteina pieķeršanās mazajai, nemoderni melnīgsnējai, klibajai, par daudz drūmajai meitenei pārsteidza ne tikai puiša vecākus, bet arī viņa draugus. Jaunietis ar tādu ārieni un prātu, kāds bija Einšteinam, varēja taču gūt iespaidīgākas sievietes piekrišanu. Abu sarakstes izpēte atklāj, ka gadus astoņus Einšteins ar Milevu tiešām jutās laimīgs. Viņš bija saticis tiešām radniecīgu dvēseli, tik pat bohēmisku un kaislīgu, tik pat gudru matemātikā. Tieši to Einšteinam tobrīd arī vajadzēja – nevis smuku mājsaimnieci, bet gan kaislīgu partneri, kas piepalīdz matemātiskos aprēķinos un nepaģērē buržuāzisku sadzīvi. Pateicībā par ieguldījumu Einšteina pētījumos, topošais ģēnijs apsolīja mīļotajai atdot vai visu Nobela prēmiju, ja tādu saņems… Kad pēc desmit gadiem Einšteins tiešām saņēma augsto balvu, savu solījumu viņš arī izpildīja. Tiesa gan, tobrīd tā jau bija Milevai piesolītā samaksa par viņas piekrišanu laulības šķiršanai un atļaujai brīvi tikties ar dēliem.
Par spīti niansēm, šķiršanās no Maričas izrādījās sāpīgākais mirklis Einšteina mūžā.
Draugi apliecina, ka pēc viņas un bērnu aizbraukšanas no Berlīnes Einšteins esot visu vakaru raudājis.
Tobrīd Einšteinam jau bija sācies romāns ar topošo otro sievu – Elzu Loventāli (Elsa Löwenthal) - pirmās pakāpes māsīcu no mātes puses un otrās pakāpes māsīcu no tēva puses. Un viņa ne tuvu nebija tik bohēmiska un tik intelektuāla, toties glītāka par Milevu gan. Matemātika Elzu neinteresēja, valdzināja mietpilsoniska sadzīve… Šī laulība nebija ne tuvu tik kaislīga, taču, pretstatā pirmajai, tika Einštiena vecāku svētīta, neraugoties uz tuvo radniecību. Bohēmietis un buržuā – dīvaina, tomēr veiksmīga simbioze: abiem labi. Elza sev par prieku kļuva vienlaikus Einšteina sieva un māte, kas izsniedz kabatasnaudu, Einšteina sargs un saimniecības pārzine. Sieva bija Einšteina tulks un menedžere ceļojumos, jo labi runāja franciski un angliski. Viņa tēloja vīra sargu, kļūdama slavena ar savu nikno tuvredzīgo skatienu un skaļo balsi. Viņa pieprasīja naudu par intervijām un fotosesijām, pēcāk atdodot to labdarībai.
Biogrāfi apgalvo – patiesībā šī sieviete bija gudrāka nekā izlikās, jo vienīgā prata tik labi ar profesoru apieties. Berlīnes dzīvokļa bēniņos viņa ierīkoja Einšteinam darba kabinetu, kur valdīja netraucēta zinātne – papīru jūklis netika revidēts, vien reizēm uzslaucīta grīda.
Neticamā aizmāršība
Šis mīts tiešām ir patiess. Ierobežodams savas sadzīviskās vajadzības līdz minimumam, Einšteins centās paplašināt savu iekšējo brīvību. Taču ģērbšanās stila dēļ iedzīvojās pārpratumos. Viņu reizēm neielaida smalkos restorānos: viesis neesot nepietiekami smalki tērpies, bet publika vakariņās gaidot pašu Albertu Einšteinu… Sava goda doktora nosaukuma saņemšanas ceremonijā Londonā Einšteins visiem par brīnumu ieradās, tērpies salmu cepurē kā ganiņš.
Nu, bet aizmāršība… Kopš studiju gadiem Einšteins ceļojumos aizmirsa čemodānus, mājas adresi, neatcerējās, kur licis dzīvokļa atslēgas, pazaudējis vilciena biļetes. Reiz, kad Einšteins uzsaucis krogu grupai vieslektoru, viņš bija aizmirsis mājās naudu. Liecinieki atceras, kā norēķināšanās brīdī asistents pa galda apakšu profesoram padevis simtsfranku banknoti no sava maka.
Vienu lietu gan Einšteins turēja tīru un prūpētu – savus zobus. To viņš mācīja arī abiem saviem dēliem, allaž uzsvērdams, ka ar šādu aprūpi viņam izdevies saglabāt zobus pietiekami veselīgus.
Noslēptie bērni
1904. gadā piedzima Milevas un Einšteina pirmais dēls Hanss Alberts. Viņš kļuva par hidrauliskās inženierzinātnes profesoru Kalifornijas universitātē. Kaut agrīnā bērnībā tēvs viņam tika pat darinājis rotaļlietas (no aukliņas un sērkociņkārbām), viņam nebija ciešu attiecību ar tēvu. Nākamais dēls bija Eduards – talantīgs Freida mācības izzinātājs ar interesi par psihiatriju. Viņš sirga ar šizofrēniju, viņa rīcība gadu gaitā kļuva arvien neparedzamāka un agresīvāka. Kopš divdesmit gadu vecuma mūža atlikušo daļu Eduards pavadīja garīgi slimo patversmē.
Pēc slimības saasināšanās par Eduardu Einšteins interesējās maz, pārstāja apciemot, teikdams, ka baidās uzjundīt emocijas un stāvokli pasliktināt vēl vairāk. Patiesībā tā bija vienkārši norobežošanās – lai sevi nesāpinātu.
Un tas vis nav nekāds pārsteigums – Einšteinam tik tiešām nepiemita ne kripatas empātijas spējas un līdzcietības pret citiem.
Publiski Einšteins atzinis vien divus savus bērnus, taču vēstures liecības min vēl divus citus. Pirmā ir Lizerla, un tas ir pavisam slepens stāsts. Toreiz, kad Mileva un Einšteins vēl tikai draudzējās, pēc kāda kaislīga izbraukuma pie Komo ezera jauniete kļuva grūta. Par šo grūtniecību Einšteina vecāki tā arī neko neuzzināja. Viņš neko par to nav bildis arī savai uzticības personai māsai Majai. 1902. gadā Novisadā, Serbijas ziemeļos pie Donavas upes, smagās dzemdībās piedzima Einšteina pirmā atvase. Ārlaulības bērns – tas ir dumpīgi un bohēmiski, vecāki viņu nosauca par Lizerlu un, lai Einšteina karjeru nebojātu baumas par dzīvošanu grēkā un ārlaulības mazuli, meitenīti atdeva adopcijai. Par Lizerlas eksistenci nekas nebija zināms līdz pat 1986. gadam, kad, lasot mīlnieku arhīvu, biogrāfi uzdūrās Einšteina un Milevas sarakstei par šo bērnu. Tos uzgāja starp 400 vēstulēm, ko Kalifornijas arhīvā bija glabājusi Einšteina vecākā dēla sieva. ASV tās nonākušas pēc tam, kad pēc Maričas nāves 1948. gadā bija tīrīts viņas Cīrihes dzīvoklis. Einšteins savu meitu viņš ticamāk nav saticis ne reizi, jo uzreiz pēc dzemdībām tā, iespējams, atdota Maričas draudzenei Helēnai Savičai Novisadā. Kā apgalvo Einšteina pēdējā laika biogrāfs Valters Izaksons, pastāv uzskats, ka Savičas meita Zorka patiesībā ir Einšteinu Lizerle. «Mums jābūt ļoti uzmanīgiem, lai bērnam nākotnē nerastos grūtības,»- savā vēstulē Milevai tolaik rakstījis Einšteins. 1903. gadā vēstulē no Novisadas rakstīts, ka bērns saslimis ar šarlaku. Mājieni rāda, ka bērns pēc pārciesta šarlaka kļuvis akls. Visa tā un iepriekšējā gada Einšteina sarakste, kas varētu skart meiteni, ir tikusi iznīcināta. Arī Saviču ģimene vēstules iznīcinājusi. Tikai Mileva to, kā izrādījies, glabājusi visu mūžu.
Vēlāk vairākas sievietes mēģinājušas uzdoties par Einšteina ārlaulības meitām, un viņš to nekad nav uzreiz noliedzis. Nav brīnums, jo, kā izrādās, viņam bijis sieviešu lērums (par to vēlāk). Svarīgi, ka bijuši neskaitāmi žurnālistu mēģinājumi izsekot arhīviem un Einšteina meitu sameklēt. Ticamus pierādījumus gūt nav izdevies. Arī Zorku uzrunāt nav izdevies nevienam, viņas mieru sargājuši radi.
Bet Einšteinam, iespējams, bijusi vēl viena meita. Baumo, ka dēla Hansa Alberta adoptētā meita Evelīna Einšteina patiesībā ir paša vecā Einšteina meita. Viņa ir dzimusi pēc Einšteina otrās sievas Elzas nāves, kad Einšteinam tiešām bija daudz gadījuma sakaru. Un vienā tādā esot ieņemta Evelīna, kuru audzināt tēvs lūdzis savam vecākajam dēlam. Diemžēl tas nav pierādīts, jo vēlākos gados, jau pēc profesora nāves, pašas Evelīnas iecerētais Einšteina smadzeņu DNS tests nebija īstenojams: šūnas bijušas iebalzamētas.
Aiziešana
Togad, kad nomira Mariča un pilnībā sajuka Eduards, pasliktinājās arī Einšteina veselība. Ilgstošās vēdersāpes un mazasinība… Reiz uzbruka īpaši asas sāpes un sākās vemšana. Bruklinas ebreju slimnīcas ārsti atklāja vēdera aortas (lielākā artērija, kas nāk no sirds) aneirismu, paplašinājumu. Ārsti ieteica diētu, apzinoties, ka reiz aneirisma kļūs par viņa nāves cēloni. Un viņš to apzinājās, sākot apcerēt nāvi. Einšteins pameta darbus un kopā ar sekretāri Djūkasu devās uz Floridu. Daudziem bija aizdomas par viņas romānu ar Einšteinu. Tik pat daudzi neticēja tam.
Einšteins pārstāja spēlēt vijoli, pievērzdamies Mocarta mūzikas klavierspēlei… Mēdza doties garās pastaigās.
Biogrāfi apraksta Einšteina pēdējās dienas. Todien viņš gaidīja ciemos Izraēlas konsulu. Taču nejutās labi, un negāja uz darbu institūtā. Pēc viesu aiziešanas un pusdienas snaudas, Einšteins sabruka vannasistabā. Aneirisma bija sākusi irt… Naktī pie viņa gultas sēdēja kopš 1928. gada uzticamā sekretāre Djūkasa. Nākamajā rītā ārstu lēmumam aortu operēt Einšteins nepiekrita. Viņaprāt, esot bezgaumīgi mākslīgi paildzināt dzīvi. Viņš aiziešot eleganti. Un tikai apvaicājās, vai nāve būšot briesmīga. Saņēmis ārstu atbildi – iekšējas asiņošanas sāpes ir mokošas, taču tās ilgst ne vairāk par stundu – Einšteins smaidījis. Nākamajā rītā Djūkasa atrada Einšteinu bezsamaņā un ārsti viņu nogādāja slimnīcā Prinstonā, Ņūdžersijā. No Sanfrancisko atlidoja dēls Hanss Alberts un palika. Juzdamies labāk, Einšteins atkal rakstījis formulas. Kad sāpes kļuva pārāk spēcīgas, viņš esot iemidzis. Stundu pēc pusnakts 1955. gada 18.aprīlī aneirisma bija pārsprāgusi. Viņš nomira 76 gadu vecumā, tālu no savas dzimtenes, un šajā brīdī pie viņa atradās tikai medmāsa. Pie gultas atrada pāri par desmit lappušu sarakstītu vienādojumu no vienotā lauka teorijas.
***
Pēc Einšteina vēlēšanās, viņš tika kremēts tajā pašā dienā, kad miris. Viņa pelni izkaisīti Delaveras upē. NBC todien tā bija pirmā ziņa: vienīgais dzīvais ģēnijs ir miris. YouTube šo pāri trim minūtēm garo sižetu glabā joprojām.
Savā testamentā Einšteins bija ierakstījis dīvainas lietas. 15 tūkstoši dolāru novēlēti dēla Eduarda aprūpei Cīrihes patversmē, bet vecākais dēls Hanss Alberts saņēma tikai 10 tūkstošus dolāru. Visvairāk naudas – 20 tūkstošus dolāru skaidrā naudā, viss arhīvs un visi ienākumi no Einšteina honorāriem tika novēlēti nevienam citam kā viņa privātsekretārei Djūkasai. Gods kam gods – līdz pat savai nāves dienai šī būtne kā lauva no biogrāfiem sargāja profesora māju un arhīvu.
