Tilde priekšsēdētājs Andrejs Vasiļjevs: Intuīcija par feisbuku apstiprinājās. Tie nav džeki, kuriem uzticēties

Tehnoloģijas
Ralfs Dravnieks
1. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis

Varbūt ir vērts padomāt par virtuālo psihoterapeitu?

– Tilde attīsta arī virtuālos asistentus. Varbūt ir vērts padomāt par virtuālo psihoterapeitu?

– 2011. gadā mums bija stratēģiskā plānošana. Iepriekšējā vakarā pirms gulētiešanas dušā pārdomāju, ko mēs runāsim. Pēkšņi prātā iešāvās bzdings – virtuālais asistents. Otrā rīta šķita, ka tā ir pārāk traka doma, bet plānošanas laikā tomēr par savu ideju pastāstīju pārējiem. Tā radās mūsu virtuālais asistents Laura. Mums par pārsteigumu, ļoti daudzi cilvēki ar viņu vienkārši sarunājas. Acīmredzot, gana daudziem pat nav, ar ko parunāt, un virtuālais tēls ir vienīgais, kurš ir gatavs viņus uzklausīt. Jau teju pusmiljons cilvēku ar Lauru ir runājuši.

– Tu esi teicis, ka IT biznesā svarīga ir intuīcija. Lielākā nozīme virzienā, kuru plānojat attīstīt, ir tavai vai kolektīvajai intuīcijai?

– Drīzāk kolektīvajai intuīcijai. Pirms gada man bija apaļa jubileja, uzņēmums uzdāvināja iespēju aizbraukt uz Masačūsetsas tehnoloģiju institūtu un noklausīties kursu par nākotnē balstītu lēmumu pieņemšanu. Viņi ļoti raugās, kur ir īstas kreativitātes dziļums un saknes.

Viņi ir sapratuši, ka pagātnes analīze var novest tikai pie pagātnes atražošanas. Tas nav nekas slikts, bet jaunus izrāvienus tādā veidā radīt nevar. Kaut vai tas pats vecais piemērs ar Kodak.

Viens klasisks piemērs destruktīvajai inovācijai ir šāds.

Kad parādījās digitālās kameras Kodak, teica, ka tās ir dārgas un sliktas, un tāpēc viņi sāka izstrādāt ērtāk lietojamas filmiņas. Viņi investēja milzu naudu. Tiesa, nelielu daļu naudas Kodak investēja arī digitālajā platformā. Būtībā viņi atražoja un taisīja labāku pagātni. Bet pa to laiku nostabilizējās digitālās tehnoloģijas, un bija par vēlu… Kā uztaustīt nākotni? Par to runā U teorija. Starp citu, tagad latviešu valodā ir iznākusi arī Otto Šarmera grāmata par šo teoriju.

– Ko U teorija māca?

– Tā māca iet dziļāk, atbrīvojot prātu un uztveri, ļaujot zemapziņai izpausties. Tas var būt gan individuāls, gan kolektīvs process. Lai sasniegtu mērķi, palīdz dažādi vingrinājumi. Viens ļoti vērtīgs vingrinājums ir – dziļā klausīšanās. Mēs visi sarunājamies, un mums šķiet, ka mēs cits citu arī dzirdam. Bet tipiski ir tā, ka, klausoties, mēs sākam prātot – viņš stāsta to, bet man bija tā.

Proti, domu pavediens ņem virsroku pār klausīšanos. Dziļā klausīšanās nozīmē apspiest iekšējo kritiķi, vērtētāju un komentētāju. Patiesībā tas ir ļoti spēcīgs process, jo dziļā klausīšanās runātājam ļauj atvērties. Bieži vien runātājs atzīst, ka nemaz negatavojās tik ļoti atklāties…

– Kādus vēl vingrinājumus māca U teorija?

– Te ir problēma… Ir baigi jāfiltrē, par ko un ar ko tu runāt. Ja otrs ir uz cita viļņa vai skatās no citas perspektīvas, viņš nesapratīs. Žurnāla formātā iemetot atsevišķus elementus bez sistēmas, manis teiktais galīgi var nenostrādāt.

– Labi, atgriezīsimies pie tā, kā uztaustīt nākotni.

– U teorijā viss sākas ar gājienu no augšējās kognitīvās apziņas arvien dziļāk, līdz ieej klusumā telpā, kur atbilde atnāk. Īstie lēmumi ir tie, kurus tu vienkārši zini.

– Bet kā to atšķirt no šķietamības?

– Ja to sajūtu uztausta, to nevar sajaukt. Šajā sajūtā slēpjas baigā enerģija. Ja tu šai enerģijai ļauj darboties, tā ideju aizvelk. Ja tu šo enerģiju apspied jeb supresē, sāc justies draņķīgi, jūti spēku izsīkumu, šaubas par to, ko dari. Tas, manuprāt, ir depresiju cēlonis sabiedrībā.

Cilvēkiem nav sajūtas, ka viņi atrodas īstajā vietā.

Zemapziņā viņi to apzinās, bet apziņa neļauj rīkoties.

– Ir arī daudz tādu, kuriem vienmēr ir idejas, bet tās nekad netiek realizētas.

– Tieši tāpēc pēc ideju sataustīšanas tās ir jāizmēģina. Par to runā U teorija. Ideju nevajag marinēt un kalt lielus plānus. Caur maziem eksperimentiem ideju vajag iedzīvināt, pamēģināt. Ja mazais prototips veidojas – ir forši. Bet, ja jau ar prototipu nav vilkmes, visdrīzāk ideja nav īstā.

– Uzņēmuma kontekstā ar intuīciju ir gadījies aizšaut garām?

– Man vēl joprojām sirds sāp par interneta televīziju. 2000. gadā bija čujs, ka tai būs nākotne. Internets toreiz bija švaks, bet tas neaizēnoja sajūtu, ka video internetā būs nākotne. 2000. gadā mēs taisījām pirmo interneta tiešraidi no IT izstādes. Sākām attīstīt www.tv.lv, strādājām ar TV producentiem un nonācām pie domas, ka platformā jāintegrē arī lietotāju saturs. Taču tad nāca 2008. gads. Programmatūras tirgus Latvijā nokrita par 55%. Pa to laiku savas pozīcijas nostabilizēja toreiz vēl jaunais YouTube (smejas).

Intervijas turpinājums:

Nākamā lapa

3/4Varbūt ir vērts padomāt par virtuālo psihoterapeitu?

Novērtē rakstu

Lasi citur

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs