Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skaidrs, ka spēlēšana futbola laukumā atšķiras no «troņa spēlēm» administratīvajā līmenī.
Esot laukumā, tu zini, ka savējiem ir gaišie krekli, pretiniekiem – tumšie un kapteinis ved savu komandu cīņā par uzvaru.
Federācijas prezidentam «savējiem» ir jābūt visiem – futbolistiem, klubu īpašniekiem, treneriem, tiesnešiem, LFF darbiniekiem neatkarīgi no viņu šā brīža pozīcijas un gatavības pieņemt jaunos noteikumus. Pretinieku īsti nav, taču cīņa par uzvaru – sakārtotu, modernu futbola saimniecību – tādēļ nav mazāk dramatiska.
Jau pērn, stājoties LFF prezidenta amatā, nojautu, ka vecā sistēma mainīsies grūti un nelabprāt. Bija aizdomas, ka slavas dziesmas pirms ievēlēšanas no toreizējā federācijas vadības, iespējams, ir smalki izplānots gājiens, lai uzvaras gadījumā ar svešām rokām turpinātu īstenot kādas savtīgas intereses. Ja kāds bija plānojis, ka kļūšu bandinieks svešā spēlē, tad šis gads ir pierādījis, ka man ir savs ceļš ejams, un šajā ceļā aicinu līdz visu Latvijas futbola sabiedrību.
Futbols jau sen nav tikai sporta veids – tas ļoti strauji mainās. Arī mums – Latvijas futbola pārstāvjiem – ir jāsaprot šodienas realitāte un jāspēj iekļauties šā sporta veida starptautiskajā ekosistēmā, kas prasa aizvien plašāku un daudzveidīgāku visu pušu iesaisti.
Futbola pasaulē mainās attieksme, piemēram, pret tādiem draudiem kā neatļauta spēļu rezultātu ietekmēšana un aizliegto substanču lietošana. Ap futbolu veidojās jaunas industrijas. Pēdējā desmitgadē ir attīstījies e-sports, karstasinīgākie totalizatoru fani var likt likmes teju uz ikvienu spēli jebkurā pasaules malā. Pietiek tikai ar šiem apstākļiem, lai tīra un godīga futbola cena pieaugtu desmitkārt. Un par to ir jācīnās ikvienai valstij, kas vēlas būt pieņemta starptautiskajā futbola saimē. To ir iespējams īstenot, tikai kļūstot pieejamākiem, vienkāršākiem un godīgākiem.
Latvijas futbolam kritiski nepieciešamās pārmaiņas nenāk viegli.
Iespējams, to varētu nodēvēt arī par paaudžu un pieeju konfliktu. Jo ir cilvēki, kuri uzskata, ka atklātas sarunas par problēmām nodara kaitējumu federācijas prestižam, bet par kaitējumu federācijas prestižam neuzskata darīšanu pa vecam vai rīkošanos šauru grupu interesēs.
Piemēru netrūkst. Īpaši sāp notikumi ap Staiceli. Nacionālās izlases (!) treniņu bāzei Staicele katru gadu tika novirzīti ievērojami naudas līdzekļi, it kā – pamatkapitāla palielināšanai, bet realitātē tie caur dažādiem nodibinājumiem novirzīti dažādiem blakus projektu tēriņiem, piemēram, privātai Jāņa Bakmaņa arodskolai. Protams, pār to LFF teikšanas nav nekādas, izņemot pienākumu maksāt rēķinus. Šajos daudzajos gados neviens nebija gatavs izvērtēt šo maksājumu reālo devumu futbola attīstībai.
Bet pa to laiku valdes sēdēs asa cīņa par personīgajām interesēm vai lēmumiem, kuri ne vienmēr nāk par labu futbolam, mijās ar ikdienišķu dažādu reglamentu apstiprināšanu. Vecā valde enerģiski apelēja pie «komandas gara», lai Gorkšs aiziet kopā ar viņiem, kuru darba atskaiti biedri neapstiprināja šāgada gadskārtējā LFF kongresā.
Taču Goršs nekur neplāno iet, bet gan cīnīties līdz uzvarai.
Neskatoties ne uz tukšiem solījumiem sūdzēt tiesā, ne uz sirdi plosošu sūkstīšanos sociālajos tīklos – par pilnīgi izdomātām lietām, piemēram, paužot sašutumu par šogad neizmaksātu naudu, kura pēc sadarbības līguma gan jāizmaksā tikai nākamgad, vai par sagrozītiem faktiem, kur patiesības labad būtu jāpiemin piedāvāts «darījums» atjaunot labi atalgotu izpilddirektora amatu ar samaksu 3000 eiro mēnesī apmaiņā pret atbalstu valdes sēdēs.
Ja godīgi, tad LFF tiek pārmesta nekompetence ik reizi, kad netiek apmaksāts kāds federācijas budžetā neplānots ārpuskārtas turnīrs, laistīšanas sistēma, infrastruktūras plānos neiekļauts laukums vai FIFA piespriež soda naudu konkrētam klubam par pārkāpumiem. Katrs jautājums ar patiesu azartu tiek risināts sociālajos tīklos, kur pagaidām metožu mūsdienīgums, konstruktīvs redzējums un priekšlikumi parasti izpaliek.
Tās nav raizes par futbola attīstību. Tā ir atklāta cīņa par naudu un varu, kur Gorkšs spēlē pretējā komandā. Tam arī nav nekādas saistības ar manu vadības stilu, jo oponentu iedomātās un par labu atzītās «vadīšanas metodes» lielākajā daļā nozaru ir aizgājušas pagātnē kopā ar padomju laikiem un beznoteikumu deviņdesmitajiem.
Tomēr labā ziņa ir tāda, ka mēs diskutējam. Jā, asi. Jā, iespējams, ne vienmēr uzvedamies kā džentlmeņi, taču tie laiki, kad sava viedokļa izteikšana netika pieļauta, ir beigušies. Es gribētu cerēt, ka Latvijas futbolā – uz visiem laikiem.
Varbūt dažiem, īpaši stingrās rokas atbalstītājiem šie procesi no malas izskatās pēc haosa, un daži tos tā arī dēvē, taču, manuprāt, tā ir cena par demokrātiju un atklātību. Ja mēs esam gatavi atklāti runāt gan par labām, gan par grūtām lietām, tad neviens kongress vai valdes sēde nebūs iestudēta izrāde, kurā dalībnieku vairākums rātni balso «par» vai «pret».
Protams, diskusijas par vēlamo attīstību būs garas, sarežģītas, emocionālas un esmu gatavs tam, ka no oponentu puses brīžiem ne pārāk godīgas, taču no sirds ceru, ka mums visiem patiešām rūp futbols. Nav vērts liegties, Latvijas futbolā nepadarītu vai aplami paveiktu lietu netrūkst, un Nacionālās izlases blāvais sniegums ir tikai tam likumsakarīgs rezultāts. Ikkatram ir saprotams, ka tās ir ilgstošas stagnācijas sekas. Taču ar kaut ko ir jāsāk ievest kārtību, ir jāiezīmē vēlamie ceļi, kā to izdarīt.
Nav šaubu par to, ka mums pašiem ir jāaug savā domāšanā un vērtībās, lai futbols Latvijā attīstītos. Manuprāt, šobrīd LFF galvenais uzdevums ir plašāk skaidrot biedriem un sabiedrībai iecerētās pārmaiņas, sākot ar federācijas statūtu maiņu, organizatoriskās struktūras un sacensību norišu pilnveidošanu līdz pat pilnīgai neiecietībai pret apšaubāmiem darījumiem un nelietderīgu naudas tērēšanu. Ir skaidrs – ja nebūs saprotams iesākto pārmaiņu mērķis, ja netiks iesaistīta šajā procesā visa futbola sabiedrība, tad pārmaiņas notiks grūtāk. Bet tās jau ir sākušās!
Līdz šim kā pašsaprotamu uztvērām faktu, ka futbols ir īsts «veču klubiņš», bet tagad Latvijas Futbola federācijas valdē darbojas arī sieviete.
Mūsu futbolistes parāda tādu entuziasmu un attieksmi pret sportu, ka to varētu ņemt par piemēru jebkura komanda Latvijā. Jā, sieviešu futbols, tieši tāpat kā telpu vai amatieru futbols, ir neatņemama mūsu sporta veida sastāvdaļa. Latvijas augstākajā – Sieviešu futbola līgā – šogad spēlē sešas komandas, bet pavisam sezonas laikā LFF organizē piecus turnīrus.
Lielisku sniegumu rāda arī jauniešu izlases. Tas nozīmē, ka aug laba jaunā maiņa, un mums ir jārūpējas par to, lai tagadējais sniegums nepazūd neefektīvas federācijas atbalsta sistēmas dēļ. Futbolistu skaits aug arī tāpēc, ka pašvaldības aizvien aktīvāk iesaistās šā sporta veida attīstībā.
Mēs esam masveidīgākais sporta veids valstī – ir vairāk nekā 20 000 reģistrēto spēlētāju, bet kopējā futbola saime sasniedz 100 000.
No federācijas puses esam aktivizējuši sadarbību ar Latvijas Universitāti, tā paverot mūsu treneriem iespēju iegūt izglītību modernos apstākļos. Jo tieši treneri ir tie, kuri var iesaistīt un veidot bērnu attieksmi pret futbolu, ieaudzinot ne vien sportiskās, bet arī cilvēciskās vērtības. Bērniem piemīt dabiska vēlme sportot, tāpat kā kucēniem spēlēties, un, manuprāt, labs veids, kā izmērīt ikvienas skolas kvalitāti, ir tās sporta skolotāja spēja piesaistīt bērnus sportam.
Man bieži jautā, kā es tikšu laukā no visas šīs ķezas ar daudzajiem kongresiem, oponentiem un nesaimnieciskajām shēmām.
Es negribu tikt no šīs ķezas ārā. Es vēlos to sakārtot.
Vēlos, lai ar futbolu ir arvien vairāk cilvēku, gan spēlētāju, gan skatītāju, tai skaitā bērni, jauni, talantīgi jaunieši un jaunietes, kuri spēj novērtēt to prieku un laimi, ko dod futbols. Tas noteikti ir vairāk nekā spēle!
