Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Eiropas dienvidos svētkos reizēm piedalās arī dzīvnieki. Daži no šiem svētkiem ir vardarbīgi un beidzas ar dzīvnieku nāvi, kā pazīstamās Spānijas vēršu cīņas vai arī citi, mazāk zināmi svētki, kuros, piemēram, senāk mēdza mest kazu no baznīcas torņa. Citos svētkos dzīvnieki ir goda vietā: 17. janvārī, kas Latvijā ir cūku aizbildņa Teņa diena, citur tiek svinēta svētā Antonija, dzīvnieku aizbildņa, diena, un baznīcas piepildās ar cilvēkiem un svētīšanai atnestajiem dzīvniekiem. Pilsētās tie ir lielākoties kaķi un suņi, bet laukos pie baznīcas durvīm var sastapt arī govis, aitas un citus zvērus.
Mazā Itālijas ciematā Kokulo katru gadu tiek atkārtots i serpari jeb čūsku vīru rituāls. Kokulo atrodas Itālijas centrā, apmēram 100 kilometru uz austrumiem no visiem zināmās Romas. Ciemats ir noslēpies Abruco reģiona Apenīnu kalnos, 900 metru augstumā virs jūras līmeņa. Lai gan latviešiem tas var šķist augstu, itāļiem tas ir gandrīz ielejas ciemats, kura iedzīvotāju kalnu iemītnieku statuss pat tiek apšaubīts. Ikdienā šajā ciematā dzīvo tikai 300 cilvēku, un tā ielas visās pārējās gada dienās neatšķiras no citiem mazajiem ciematiem. Baznīca, mazas līkumotas ielas un labs ēdiens. Toties 1. maijā ciemata ielas pārpludina tūristi gan no Itālijas, gan no citām valstīm, lai redzētu ciemata svētkus, kuru galvenās varones ir čūskas.
Daži to dara reliģisku iemeslu dēļ, bet citi vēlas piedzīvot kaut ko interesantu vai arī vienkārši iegūt jaunu un iespaidīgu bildi sociālajiem tīkliem: es un čūskas.
Svētku sākumā cilvēki dodas uz baznīcu, lai visi pēc kārtas ar zobiem paraustītu mazu dzelzs ķēdīti. Tas tiek darīts, lai zobi būtu veseli, balti un stipri. Pēc tam no kādas mazas alas aiz svētā statujas tiek paņemta procesijai nepieciešamā zeme. Jau no paša rīta čūsku vīri un arī dažas čūsku sievietes, proti, cilvēki, kas zina gan vietas, kur čūskas atrast, gan kā ar tām apieties, staigā pa ciema ielām ar čūskām rokās, gaidot svētā statujas parādīšanos. Cilvēki šajā brīdī var čūskas aplūkot, un drosmīgākie var pat tās aptaustīt. Šis ir brīdis, kad vajag čūskas viegli paberzēt ar iepriekš savākto zemi. Šī zeme palīdzot pasargāt māju no ļauna, bet, izbērta laukos, pasargājot dārzu no kaitēkļiem un sausuma.
Svarīgākais svētku brīdis ir pati procesija. Četri cilvēki iznes no baznīcas Svētā Dominika statuju un to ienes cilvēku pūļa vidū. Tos pavada gan orķestris, gan sievietes tradicionālajos tērpos. Kamēr statuja mēro savu ceļu pa ciema ielām, čūsku vīri un sievas tai liek virsū savāktās čūskas. Procesijas beigās statuja ir apklāta ar čūskām, kas karājas uz statujas rokām un kakla, skatās apkārt un vēro cilvēkus.
Kā šie svētki radušies?
Šobrīd svētku galvenais tēls ir Svētais Dominiks no Soras, Kokulo aizstāvis, kas dzimis Folino ciematā Itālijas dienvidos. Šīs katoļu svinības radušās pēc 1031. gada. Svētais Dominks bija benediktiešu mūks, kas ap 1000. gadu klaiņoja pa Itālijas dienvidiem un dibināja klosterus. Itālija tajā laikā bija haotiska vieta. Romas impērija bija sabrukusi, un barbaru grupas no Ziemeļeiropas klejoja pa tās teritoriju un laupīja.
Iedzīvotāji, izbijušies un neaizsargāti, atstāja mājas līdzenumos un nodibināja mazus cietokšņus un ciemus kalnos, tajā skaitā Kokulo. Viss Romas kultūras mantojums bija baznīcas rokās, kas vēl nebija izveidojusi savu pašreizējo struktūru.
Pa valsti klīda mūki vientuļnieki un draudēja ar apokalipsi, kurai, viņuprāt, būtu bijis jāpienāk 1000. gadā.
Šie mūki bija pa pusei baznīcas vīri un pa pusei dziednieki. Viņi klejoja no vienas pilsētas uz citu, sludināja Bībeli un dibināja klosterus, kas pēc tam kļuva par zināšanu centriem.
Svētais Dominks īpaši daudz darbojās Kokulo apkaimē, un šajā ciematā pavadīja pat septiņus gadus. Ciemata baznīcā joprojām glabājas tādas svētlietas kā Svētā Dominika zobs un viņa mūļa pakavs. Cilvēki tic, ka šis svētais viņus pasargā no čūsku kodumiem, trakiem suņiem, krusas, zobu sāpēm un drudža. Vārdus sakot, no briesmām, kas var apdraudēt cilvēkus, dzīvojot mazā kalnu ciematā Itālijas centrā, kur galvenais iztikas avots ir lauksaimniecība, bet tuvumā atrodas ezers, kurā dzīvo malārijas odi.
Tomēr, papētot rūpīgāk, var redzēt, ka šo svētku saknes ir vēl senākas un nāk no laikiem, kad pat Romas impērijas tēvi vēl bija bērna autiņos, bet tagadējās Itālijas teritorijā savā starpā karoja daudzas pagānu ciltis.
Tagadējā Abruco reģionā dzīvoja vairākas ciltis, tajā skaitā marsi. Šī cilts dzīvoja Fučīno ezera krastā, kas savā laikā bija viens no lielākajiem dabiskajiem ezeriem, bet pagājušajā gadsimtā tas tika nosusināts, lai izskaustu malāriju. Šī cilts bija tik kareivīga, ka nozīmīgākais viņu pienesums Romas dievu panteonam ir kara dievs Marss. Romas impērijas laikā šīs cilts vīri tika uzskatīti par vislabākajiem karavīriem, kurus vien kāds bagātnieks var noalgot.
Pats Jūlijs Cēzars marsiem esot veltījis šādus vārdus: «Karā nekad pret viņiem, nekad bez viņiem.»
Marsi gan nebija tikai karavīri, viņi bija pazīstami arī kā labi dziednieki, turklāt ar īpašām zināšanām čūsku kodumu ārstēšanā. Pat klasiskajā Vergilija Eneīdā tiek pieminēts kāds jaunietis Umbrone, no marsu cilts nācis čūsku pavēlnieks un dziednieks. Te mitoloģija kļūst vēl sarežģītāka. Šī spēja apieties ar čūskām ir saistīta ar marsu pielūgto Angīziju, mitoloģisku tēlu, kurai piemita gan dievietes, gan burves daba.
Leģendas stāsta, ka Angīzija bija māsa Kirkei, slavenajai burvei, kas iemīlējās Odisejā. Angīzijas otra māsa ir Mēdeja, vēl viena slavena burve grieķu mitoloģijā. Ar tik slavenām māsām arī Angīzijai ir jābūt spēcīgai. Marsi viņai piedēvēja dziednieces spējas un zināšanas par augu izmantošanu ārstēšanā, kā arī spēju nogalināt čūskas ar vienkāršu pieskārienu.
Angīzijas saikne ar čūskām nāk no senajiem ticējumiem, kurā šie dzīvnieki bija saistīti ar dziedināšanas mākslu. Angīzijas kults, kuram dažādās vietās tika doti dažādi vārdi, Itālijas dienvidos un centrā bija tik izplatīts un spēcīgs, ka daudzi tagadējie kristiešu svētki, īpaši tie, kas iekrīt pavasarī un ir saistīti ar veselības un auglības rituāliem, patiesība klājas pāri senākiem rituāliem, kas tika veikti par godu Angīzijai.
Daudzās vietās šo pagānu kultu vēl tagad var pazīt pēc daudzajām Jaunavai Marijai veltītajām baznīcām, Kokulo gadījumā – Svētajam Dominikam no Soras veltītajai baznīcai.
Pētnieki stāsta, ka mazāk nekā 50 km attālumā no Kokulo atradās Angīzijai veltīta svētnīca un mežs, kur katru gadu marsi svinēja savas dievietes svētkus.
Čūsku vīri un čūskas
Rituālā tiek izmantotas četras čūsku sugas, no kurām neviena nav indīga. Pirmā no tām mums ir labi zināma: parastais zalktis, kuru var sastapt arī Latvijā un kuram arī latviešu mitoloģijā ir īpaša nozīme. Divas nākamās sugas, četrsvītru zalktis (Elaphe quatuorlineata), Latvijā sastopamā parastā zalkša brālēns, un tā sauktā Asklēpija čūska (Zamenis longissimus) ir pat aizsargājamas. Šī iemesla dēļ čūsku vīriem ir vajadzīga īpaša atļauja, ko izsniedz Abruco reģions, kas atļauj viņiem sagūstīt šos dzīvniekus, lai gan to pārdošana ir stingri aizliegta. Čūsku vīri atzīst, ka no visām čūskām visgrūtāk notveramā ir ceturtā, tā dēvētā zaļā pātagas čūska (Hierophis viridiflavus), kas var sasniegt gandrīz divu metru garumu, turklāt mēdz savam gūstītājam pretoties un kož tam, kas tai uzdrošinās pieskarties.
Cienījamie seno burvju mantinieki, Kokulo ciema čūsku vīri, zina, kā ciemam apkārt esošajos kalnos noķert čūskas.
Gluži kā cilvēki mēdz cits no cita slēpt sēņu vietas, tā čūsku vīri slēpj labākās čūsku ķeršanas vietas un ziās par tām nodod no paaudzes paaudzē.
Tikai retais čūsku ķērājs nenāk no čūsku ķērāju ģimenes, lielākā daļa šo aizraušanos manto no saviem vecākiem. Čūsku vīri savā starpā sacenšas, mēģinot noķert visvairāk čūsku. Viņi izmanto pirmās saulainās pavasara dienas, lai atrastu čūskas, kas izlien sildīties uz saulē sasilušajām klintīm. Tas nav viegls darbs, jo čūskas mēdz pavadīt ziemas attālās un grūti pieejamās vietās. Turklāt kopā ar procesijā izmantotajām čūskām, kas nav indīgas, dzīvo arī divas indīgās sugas: stepes odze (Vipera ursinii), kas ar saviem 40 cm ir mazākā no Eiropas odzēm un turklāt ir ļoti apdraudēta, jo kļūst aizvien mazāk šai čūskai piemērotu vietu, un Dienvideiropas odze (Vipera aspis), kas ir ļoti līdzīga Latvijā sastopamajai parastajai odzei (Vipera berus). Kaut arī šīs odzes nav ļoti bīstamas, mēģinājumi tās noķer var beigties ar braucienu uz tuvāko slimnīcu.
Kad čūskas ir notvertas, tās tiek ievietotas auduma maisos vieglai un drošai transportēšanai. Līdz svētkiem čūsku vīri tās uzglabā mājās, ievietotas mazos terārijos. Agrāk čūskas turēja māla traukos, bet mūsdienās tiek izmantotas koka kastes. Čūskas nepaliek bez ēdiena: čūsku vīri tās baro ar dzīvām pelēm. Pēc procesijas beigām katrs čūsku vīrs savāc savas čūskas un nogādā atpakaļ vietā, kur tās tika notvertas. Tur arī čūsku vīri atvadās no savām čūskām un saka tām uz redzēšanos līdz nākamā gada pavasarim, kad rituāls, kura pamati nav mainījušies jau vairāk nekā divus gadu tūkstošus, tiks atkārtots.
Tradīcijas un zinātne
Pēdējos gados gan vietējie iedzīvotāji, gan zinātnieki sāk vairāk pētīt un uztraukties par šo čūsku aizsardzību, un Svētā Dominika procesija ir kļuvusi par iespēju par tām izglītot sabiedrību. Dienu pirms procesijas Kokulo notiek izstādes un konferences, kas stāsta apmeklētājiem par čūsku nozīmi ekosistēmās. Nu jau gandrīz desmit gadu tiek īstenots pat īpašs projekts čūsku saglabāšanai.
Izmantojot čūsku vīru sagūstītās čūskas, Kokulo ir izveidota monitoringa programma, kurā iesaistīti biologi un dabaszinātnieki.
Notvertie rāpuļi tiek iezīmēti, izmērīti, un tiem tiek veikta medicīniskā apskate. Pateicoties šiem datiem un informācijai par to, kur šīs čūskas notvertas, ir izveidotas šo sugu izplatības kartes. Turklāt, tā kā daudzos gadījumos čūsku vīri vienas un tās pašas čūskas notver vairākus gadus, zinātnieki var arī pētīt, kā šīs čūskas aug un attīstās savvaļā. Pagājušajā gadā ir radusies ideja izveidot čūsku audzēšanas zonas, balstoties uz līdzīgu projektu, kas īstenots Vācijā.
Interesanti fakti par Abruco čūskām
- Četrsvītru zalktis (Elaphe quatuorlineata), kura garums ir vairāk nekā divi metri, ir lielākā čūska Itālijā un viena no lielākajām Eiropā.
- Asklēpija čūsku (Zamenis longissimus) mēs redzam katru reizi, kad paskatāmies uz aptiekas simbolu: ap spieķi apvijušos čūsku. Tā savu vārdu ir ieguvusi no grieķu medicīnas dieva Asklēpija, kura simbols bija tieši šī čūska.
- Zaļā pātagas čūska (Hierophis viridiflavus) ir čūsku sportists. Rāpojot tā var sasniegt pat ātrumu 11 km/h, tā veikli rāpjas kokos un arī labi peld.
- Parastais zalktis (Natrix natrix), kuru labi pazīstam arī Latvijā, ir īsts kosmopolīts, un tā dažādās pasugas ir izplatītas no Portugāles līdz pat Mongolijai.
