Rīga -1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Innas suņu un kaķu fotogrāfijas tiešām ir apbrīnas vērtas. Ar tām cilvēki dalās sociālajos tīklos, tās slavē amata brāļi. Un retais ticēs, ka Inna Grinn ar fotografēšanu sākusi nodarboties salīdzinoši nesen. Pērn fotogrāfes vārds Latvijā izskanēja saistībā ar dzīvnieku patversmes Labās mājas organizēto fotoprojektu Ēdenes dārzs.
Inna radīja 13 patversmes suņu portretus, kas rotāti ar dažādām ziedu virtenēm, cerot, ka skaistās, žurnāla vāka cienīgās fotogrāfijas ļaus cilvēkiem nedaudz citādi paskatīties uz patversmes dzīvniekiem. Viņa parādīja, ka ne tikai šķirnes suņi, bet arī jaukteņi ir skaisti, ka tiem piemīt sava individualitāte un šarms un ka nevajag baidīties šiem likteņa pabērniem sniegt mājas. «Šī nebija mana pirmā pieredze ar patversmes suņu fotografēšanu. Pirms gada man jau bija viens fotoprojekts I need my home, kur fotografēju patversmes Ķepa ķepā iemītniekus. Iepriekš man bija bail uz patversmēm braukt, jo esmu ļoti emocionāls cilvēks, kurš jūtu uzplūdos var paņemt pusi patversmes dzīvnieku mājās. Un tikai pēc domāt, ko gan es esmu izdarījusi,» smej Inna. Viņa norāda, ka viņas suns – labradors Iris – ir dominējošais tēviņš, kurš konkurentus mājās nepacietīs. «Viņš man ir kā izlutināts dēliņš, kurš pieradis, ka visa mana uzmanība tiek tikai viņam, tāpēc es vairos ņemt vēl kādu dzīvnieku,» skaidro Inna. Taču pirmā pieredze patversmē izvērtās ļoti pozitīva. «Tas man deva pārliecību, ka varu strādāt ar šiem dzīvniekiem. Dino Zoo centra atklāšanas pasākumā iepazinos ar Labās mājas vadītāju Astrīdu Kārkliņu. Piedāvāju viņai palīdzību, ja vien esmu kā noderīga. Viņa bija redzējusi manu iepriekšējo projektu un ierosināja noorganizēt ko līdzīgu Labajās mājās,» projekta Ēdenes dārzs dzimšanu atminas Inna.
«Vienkārši nobildēt suņukus, protams, ir forši, taču visi jau tik ļoti pieraduši pie patversmes dzīvnieku fotogrāfijām, ka tās var paslīdēt garām, tāpēc nolēmu suņus fotografēt ar vainadziņiem, lai pievērstu cilvēku uzmanību. Un tas tiešām atmaksājās,» priecājas fotogrāfe, norādot, ka vairāki no šī projekta suņiem jau atraduši jaunas mājas. «Gribēju parādīt, ka šie dzīvnieki nav agresīvi vai asociāli, bet gan mīlošas radības, kas alkst glāstu. Tieši tāpēc fotosesijas process tika arī filmēts, un no tā vēlāk izveidoja klipu, lai cilvēki redzētu – kā tas notika patiesībā,» skaidro fotogrāfe, kas plāno nobildēt visus šīs patversmes suņus, taču dažādos stilos. «Sākumā man šķita, ka man būs ļoti grūti fotografēt, ka visu laiku raudāšu. Jā, bija, protams, arī asaras, bet es spēju ātri savākties, jo zināju – ja es te sēdēšu un raudāšu, kurš tad fotografēs?»
Katrs ir personība
Dzirdot jautājumu, kā tu atrodi kontaktu ar dzīvnieku, Inna smejas: «To man jautā pilnīgi visi. To grūti izskaidrot. Pirmkārt, es no viņiem nebaidos. Otrkārt, cenšos būt viņiem draugs, nekad ar varu neko neuzspiežu, nelieku kaut ko darīt ārpus viņu komforta zonas. Katrs suns un kaķis ir personība un ir pelnījuši attiecīgu cieņu. Lai iegūtu labu kadru, protams, jāpapūlas, jāizmanto dažādu skaņu arsenāls, lai dzīvnieks uz tevi paskatītos, paceltu ausis. Taču darbā neizmantoju ne smaržas, ne baldriānus kaķiem, ne ko līdzīgu. Vienkārši cenšos atslābināt dzīvnieku, iedraudzēties, saprast, uz ko viņš ir spējīgs. Dzīvniekam neko nevar piespiest darīt – tāpat kā mazam bērnam. Ja to darīs, tas uzreiz būs redzams fotogrāfijā,» skaidro fotogrāfe. Lai arī daudzi domā, ka Inna Grinn lielākoties fotografē suņus, visvairāk viņai tomēr sanācis darboties ar kaķiem. «Esmu oficiālā fotogrāfe daudzās starptautiskās kaķu izstādēs Baltijā. Tur gan es nevaru izpausties īpaši radoši, jo lielākoties jāfotografē kaķu eksterjers,» skaidro Inna. Taču savos projektos viņa fotografē suņus. «Ļoti mīlu šos dzīvniekus. Darbs ar viņiem vienmēr sagādā baudu un gandarījumu. Nekad nav garlaicīgi. Cenšos fotogrāfijās atainot katra dzīvnieka individualitāti, personību, noskaņojumu konkrētajā brīdī. Man svarīgas emocijas, nevis vienkārši skaista bilde,» viņa uzsver. Innai patīk sagādāt prieku arī viņas modeļu saimniekiem.
«Fotogrāfija ir taustāma konkrētā brīža piemiņa. Kad cilvēki skatās uz šīm fotogrāfijām, viņi atceras, kā viņi jutās, cik laimīgs bija viņu suns tajā dienā, vai bija saulains vai auksts. Tas kļūst par ko daudz vairāk nekā tikai fotogrāfija... Tas ir mirklis no viņu dzīves, kas padarīts par mūžību.»
Nedomāja kļūt par fotogrāfi
Bērnībā Innai nebija ne suņa, ne kaķa, jo viņai bija un joprojām arī ir alerģija pret dzīvnieku apmatojumu. «Vecāki to zināja, tāpēc manus lūgumus pēc sunīša mājās vienmēr noraidīja. Lielākoties viss izskatījās tā – es uz mājām atnesu kādu dzīvnieku, kādu laiku tie pie mums padzīvoja, bet, tiklīdz es sāku šķaudīt, vecākie tam meklēja jaunus saimniekus. Man bija tāda minipatversme – pagaidu māju variants uz vienu nedēļu,» smejas Inna. Viņa nekad nevarēja iedomāties, ka kādreiz kļūs par fotogrāfi, turklāt vēl dzīvnieku. «Bērnībā mani fotografēja tētis. Un man ļoti patika noskatīties procesu, kad fotogrāfijas virtuvē pie sarkanās lampas tika attīstītas. Taču man ne prātā nenāca, ka pati reiz pievērsīšos šai lietai.» Pēc vidusskolas beigšanas, Inna ieguva veselas divas augstākās izglītības – vienu ekonomikas un tūrisma specialitātē, bet otru ainavu arhitektūrā un interjera dizainā. «Man ir mākslinieciska dvēsele, man patīk kaut ko izdomāt un pēc tam to realizēt dzīvē. Ilgus gadus nostrādāju par ainavu arhitekti, radot privātus dārzus un parkus. Fotografēšanai pievērsos tad, kad sapratu, ka savas radītās ainavas vēlos iemūžināt fotogrāfijā. Iestājos fotoskolā, kur apguvu fotografēšanu studijā, un tā aizrāvos ar šo lietu, ka vienā brīdī pamanīju – fotografēšana sāk nomākt manu pamatnodarbošanos. Tad sapratu, ka jāizvēlas kaut kas viens. Fotogrāfijā tomēr varu vairāk izpausties, strādāt ne tikai klientam, bet izdomāt kaut ko savu. Tiesa, es agrāk nebildēju dzīvniekus, biju cilvēku fotogrāfe. Suņiem un kaķiem pievērsos tikai tad, kad iegādājos savu pirmo suni – labradora meiteni,» stāsta Inna.
Sāpīgais zaudējums
«Kucēnu nopirku pēc sludinājuma. Man nebija nekādas iepriekšējās pieredzes ar labradoriem, taču uzreiz sapratu, ka šī šķirne ir manējā. Ļoti mīlēju savu labradoru. Taču tad notika tas, kam nebiju gatava...
"Šeņi bija mazuļu gaidībās – viņai bija 11 kucēnu –, un, kad sākās dzemdības, kaut kas aizgāja ne tā. No 11 kucēniem man slimnīcā atdeva tikai trīs. Astoņi gāja bojā... Nepilnu mēnesi pēc tam nomira arī mana mīļā labradora meitene... Šeņi nomira ārstu kļūdas dēļ. Viņai vajadzēja taisīt ķeizaru, taču tas netika izdarīts. Iespējams, tā bija nolaidība, iespējams, ārsti cerēja, ka viss beigsies laimīgi. Nezinu... Taču manu suni vairs neatgriezīsi," ar asarām acīs stāsta fotogrāfe.
Lai arī kopš šī traģiskā notikuma pagājuši jau seši gadi, Inna joprojām nav tam tikusi pāri. Mammu trim izdzīvojušajiem kucēniem aizstāja Inna. «Kucēnus baroju ar mākslīgo pienu no pipetītes. Pie manis palika divi puikas, bet meitenīti paņēma mana mamma. Mācīju viņiem visu, ko mazuļiem māca viņu mamma. Taču tad notika vēl viena traģēdija. Divu gadu vecumā viens no puikām nepamodās... Tas bija šausmīgi, taču pārciest zaudējumu man palīdzēja Iris – mans mīļais labradoru puika, kurš man ir gluži kā dēls,» teic Inna. «Viņš ir mans labākais draugs, mana uzticības persona un iedvesmas avots – cik vien tas iespējams, es viņu visur ņemu līdzi,» viņa stāsta. Inna neslēpj, ka viņa un Iris ir kā viens vesels. «Nevaru iedomāties dzīvi bez viņa. Kad viņu pieskata mana mamma, nevaru sev mājās vietu atrast, jo viss liekas tik tukšs. Es pēc viņa ilgojos katru minūti, ko nepavadām kopā. Un arī viņš ļoti pārdzīvo, kad dodos fotografēt izstādes uz Lietuvu vai Igauniju. Par spīti manai alerģijai, mājās dzīvo arī Kornvolas rekss – tāds čirkains kaķis ar lielu gruzīnu degunu. Viņam jau ir 11 gadu, un viņš man parādījās laikā, kad vēl nestrādāju par fotogrāfi. Tolaik dzīvoju viena un, lai kaut nedaudz kliedētu vientulību, nopirku kaķi,» stāsta Inna Grinn.
Starp citu, Grinn nav viņas īstais uzvārds, bet gan pseidonīms. «Jūs neticēsiet, bet mans īstais uzvārds ir Bērziņa. Mans tēvs ir latvietis, bet māte gruzīniete. Vēlāk, kad apprecējos, kļuvu par Loginovu, un ar šo uzvārdu kā fotogrāfe strādāju salīdzinoši ilgi. Taču tad es izšķīros un sapratu – vīri nāk un iet, bet uzvārdus visu laiku mainīt netaisos. Tāpēc pieņēmu pseidonīmu Grinn. Tā mani pazīst jau četrus gadus, un daudziem šķiet, ka tas ir mans īstais uzvārds. Starp citu, pēc pases joprojām esmu Loginova. Tas man pat ir izdevīgi, jo esmu kopā ar savu bijušo vīru. Ja izdomāsim atkal precēties, nebūs vismaz jāmaina dokumenti,» smejas Inna.
