Rīga +20°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Osvalds Līdeks savā grāmatā pirms 80 gadiem rakstīja: “Pēc Miķeļiem dabā arvienu vairāk nogulstas tumsas slogs, un noslēpumainu spēku ietekmē senais latvietis sāk ticēt, ka mirušo gari sāk klejot zemes virsū, lai nāktu sērst pie dzīvajiem… Tāpēc šai laikā latvieši sāk svinēt savus mirušo svētkus, ko sauc par Veļu vai Dievaiņu laiku. Latviešiem veļu laiks jeb Dieva dienas, Dievaines parasti ilga no Miķeļiem līdz Simjūda dienai 28.oktobrī. Savukārt igauņi tic, ka mirušo dvēselēm ir atļauts pastaigāties virs zemes līdz 2.novembrim.”
Veļu laikā latviešiem bija svarīgi atcerēties par saviem senčiem, nostiprināt saikni ar dzimtu, sakārtot attiecības ar vecākiem un saņemt viņu svētību savām iecerēm.
Ticēja, ka, godinot veļus, no dzimtas varēja saņemt papildu svētību un atbalstu visās dzīves jomās.
Simjūda dienā latvieši sarūpēja Veļu laika pēdējo mielastu senčiem gariem. Mielastu gatavoja iepriekšējā vakarā, cepot un vārot dažādus ēdienus no visas jaunās rudens ražas. Kāva gaili, gatavoja alu, cepa plāceņus.
Agri no rīta, kad mielasta galds rijā jau bija uzklāts, ar skruķi tur izbadīja visus nelabos garus, lai veļi un arī Laimes māte varētu netraucēti mieloties. Pēc kāda laika gāja skatīties, vai gari ko ēduši. Ja ēdiens nekur nebija aizskarts, ko parasti tomēr izdarīja peles, kaķi vai suņi, tad mājnieki bijuši bēdīgi, ja kas bijis ēsts – tad priecīgi.
Pēc ēšanas veļi raidīti projām – atpakaļ uz Veļu valsti, skaitot kādu tautasdziesmu, piemēram, “Saņem nu Veļu māte, visus savus ugurcīšus. Lai tie vairs nenāk līdz citam rudeņam.” Pēc tam uz mielasta baudīšanu saaicināja visus saimes ļaudis.
Senie latvieši uzskatīja cilvēku par Dieva veidotu radījumu, kam ir augums, dvēsele un velis – dainās saukts arī kā iļģis, lellis, urgucis, rauducis. Latviešu uztverē velis turpina savu dzīvi Veļu valstī jeb Viņā saulē pēc tam, kad mirušais augums nodots Zemes Mātei.
Un tautasdziesmās aprakstīts, ka veļi nedzīvo bezdarbībā. Tie ganījuši govis un zirgus, arī plucinājuši sniegu. Veļu sētā rej suņi tāpat kā zemes dzīvē. Un darbi tur noritot līdzīgi kā zemes ļaužu sētas darbi.
Grāmatās aprakstīts, ka latvieši par miršanu nekad nav domājuši ar bailēm, bet to uztvēruši kā pāriešanu no dzīves šai saulē uz dzīvi Viņā Saulē.
Un ticējuši, ka dzīvo saites ar mirušajiem nekad nepārtrūkst, jo reizi gadā tās tiek atjaunotas, aicinot veļus uz mielastu.
- Simjūda dienā mājnieki sev jaunu ēdienu negatavoja – visas dienas laikā ēda to, kas mājās jau bija.
- Tāpat šajā dienā nebija pieņemts iet ciemos – stingri sekoja ticējumam, ka šo dienu jāpavada mājās.
- Un arī viesus nelūdza un negaidīja. Bet, ja kāds ciemiņš tomēr ieradās, viņu ne ar ko necienāja.
- Vakarā ģimenes lokā minēja mīklas. Senāk no Miķeļiem 29.septembrī līdz Mārtiņiem 10.novembrī vakaros minēja mīklas, no Mārtiņiem līdz Ziemassvētkiem teica pasakas, bet no Ziemassvētkiem līdz gavēnim dziedāja dziesmas.
- Vēl ticējumos minēts, ka šī diena latviešiem bijusi arī tirgus diena – tautasdziesmās atrodamas norādes par Simjūda tirgu.
- Kāds sens laika vērošanas ticējums vēsta – ja šajā dienā migla līst kā aukstas asaras, tad ziema būs tāda pati kā aizvadītā vasara.
1. novembris – Visu svēto diena. Naktī uz 1.novembri uz pirti vai citām saimniecības ēkām nes ēdienu senču gariem, īpaši biezputru. Garu diena, kad, saskaņā ar ticējumiem, mirušie nāk uz savām bijušajām mājām un ieskatās pa logiem, lai redzētu, ko dara dzīvie.
2. novembris – Dvēseļu diena. Baznīcā vai mājās lūdzas par aizgājušajām dvēselēm. Agrāk ļaudis ticējuši, ka šajā gadā mirušo dvēseles klīstot apkārt līdz Dvēseļu dienai un pēc tās beidzot dodas pie miera.
Avots: No profesora Pētera Šmita krājumiem “Latviešu tautas ticējumi” un Latvijas fokloras krātuves zinātniskā darbnieka Osvalda Līdeka grāmatas “Latviešu svinamās dienas”.
