Kas ir PSA (prostatas specifiskais antigēns)?

Skaidro Dr. med. Egils Vjaters:

• Urologs, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas centra vadītājs;
• Latvijas Universitātes asociētais profesors;
• Rīgas Stradiņa universitātes Onkoloģijas institūta vadošais pētnieks;
• Pacientus konsultē arī Medicīnas centrā ARS.

Pirms šīs sarunas ar jums pajautāju dažiem saviem kolēģiem vecumā no trīsdesmit un pāri piecdesmit, vai viņi kaut reizi dzīvē ir nodevuši PSA. Apsveicami, ka visi zināja, ka tā ir kaut kāda vīriešu analīze. Bet – visi kā viens arī samulsa un teica nē, neesot nodevuši. «Es par to kaut kad domāju…» – «Un kas tevi varētu pamudināt to izdarīt?» – «Nezinu.»

Izstāstīsiet vēlreiz, kāpēc vīrietim vajadzīga PSA analīze? Un kas tas PSA vispār ir!

Citi lasa

Santa.lv

Šovs

TV šova dalībniece par kāzām cietumā ar musulmani: Es viņu joprojām mīlu

Lauma Lapsa

Slavenības

Notirgo eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pasniegtu dāvanu

Lauma Lapsa

Skandāls

Atklājas jaunas detaļas par Jelgavas novada mēra Lasmaņa ēverģēlībām darbā. Bijušās darbinieces stāsts

­– PSA jeb prostatas specifiskais antigēns ir olbaltumviela, ko izstrādā prostatas jeb, latviski sakot, priekšdziedzera šūnas. Jo vairāk gadu vīrietis nodzīvo, jo lielāka prostata un vairāk prostatas šūnu, un – jo vairāk šūnu, jo antigēna līmenis asinīs ir augstāks. Audzēja šūnas šo olbaltumvielu izstrādā daudz aktīvāk, un analīzēs PSA cipars tad palielinās ātrāk. Taču jāatceras, ka PSA nav specifisks marķieris, kurš uzrāda tieši vēzi. Paaugstināti radītāji asins analīzē norāda, ka ir problēmas ar prostatas dziedzera šūnām – tās saslimušas. Šūnas var bojāt ne tikai vēzis, bet arī iekaisums vai prostatas labdabīga palielināšanās jeb hiperplāzija, kad tās masa kļuvusi tik liela, ka automātiski radījusi specifiskā antigēna pieaugumu asinīs. Tātad, ja PSA asinīs paaugstinājies, jo prostata iekaisusi, šajos gadījumos nav jāveic biopsija, bet vīrietis jāizārstē un jāuztaisa kontroles analīze. Ar to es gribu sacīt, ka nav jēgas pašam iedziļināties analīžu ciparos, jo, kā saka, dziļāk mežā, vairāk koku. Šīm analīzēm diemžēl nav laboratoriskās normas kā citām. Piemēram, nosakot cukura līmeni asinīs, jā, cilvēks pats var sekot līdzi savam veselības stāvoklim – uzreiz skaidrs, kad glikozes līmenis par augstu, bet šeit ne.

– Vai tiešām nav nekādu PSA normu, nekādu orientieru?

– Nav. Nosacītā norma ir atkarīga no prostatas lieluma, pacienta vecuma un daudziem citiem faktoriem. Līdz ar to audzējs var būt gan pie PSA – 2 nanogrami mililitrā (ng/ml), gan pie PSA – 200 nanogrami mililitrā. Tas, ko laboratorijas analīžu atbildēs raksta kā references normu – 4 ng/ml –, īsti nav norma. Mans ieteikums tomēr ir katram vīrietim savos 45 un 50 gados aiziet pie urologa un tad nolemt, kādā veidā turpmāk savu prostatu uzmanīt.

Bet tas, ko mēs no pētījumiem un prakses ļoti labi zinām – ja PSA analīzes 40 gadu vecumā uzrāda ciparu, kurš mazāks par 1 ng/ml, vai 60 gados – mazāku par 2 ng/ml, tad iespēja saslimst ar pro­statas ļaundabīgo audzēju ir niecīga. Tāpēc vīriešiem, kuriem PSA rādītājs šajā vecumā ir lielāks, iesaka doties pie urologa reizi divos gados vai katru gadu. Savukārt tie, kam PSA analīzes cipari ir tik zemi, kā tikko nosaucu, un ja viņu dzimtā nevienam nav bijis prostatas audzēja, šie džentlmeņi drīkst nākt pie urologa reizi astoņos gados. Līdz ar to pēc PSA lieluma mēs varam visus vīriešus nosacīti sadalīt grupas. Pirmajā būtu tie, kuriem prostatas vēža risks ir augstāks, bet otrajā tie, kuriem risks ir ievērojami zemāks, un jau 45–50 gadu vecumā varētu izstrādāt taktiku, kādā veidā viņiem nākotnē būtu jākontrolē prostata.

– Tātad jūsu ieteikums ir nevis tikai formāli uztaisīt PSA analīzi, lai sieva vairs neatgādina, un pie konkrēta cipara pašam uz savu galvu dzīvot mierīgi, bet – ar šo analīzi aiziet pie urologa, lai ārsts to iztulko, un ir jāizstrādā taktika nākotnei, cik bieži kādas analīzes jāveic un cik bieži jāatrādās urologam.

– Tieši tā. Savukārt, ja vīrietim parādās kādas sūdzības – biežāka urinēšana, sāpīga urinēšana, asins piejaukums –, tad vienkārši jāiet pie urologa. Uzreiz. Un nevis pēc tiem astoņiem gadiem, «jo PSA bija labs un dakteris man teica, ka nekas ļauns nedraudot…».

– Proti, ir ļoti svarīgi saprast atšķirību starp skrīningu un PSA analīzes nodošanu?

– Jā, bieži vien šīs abas lietas tiek sajauktas vienā katlā.

Skaidroju: skrīnings jeb sijājošā diagnostika nozīmē, ka PSA analīzi veic vīrietim, kuram nav nekādu sūdzību par notiekošo zem jostasvietas. Bet! Šī analīze ir jānodod jebkurā vecumā, ja radušās kādas sūdzības par notiekošo zem jostasvietas.

Tātad pēc pašreizējām zināšanām un vadlīnijām sanāk, ka uz oportūnistisko jeb pielāgoto prostatas vēža skrīningu, kas nozīmē, ka pacients paprasa vai ārsts iesaka nodot PSA analīzi, jāierodas vīrietim 45 gadu vecumā, ja ģimenē kāds asinsrads – tēvs, vectēvs, brālis – ir slimojis ar prostatas audzēju. Savukārt tiem, kam nav šādas ģimenes slimību vēstures, – no 50 gadu vecuma. Sijājošās diagnostikas mērķis ir atrast prostatas audzēju pēc iespējas agrāk. Jo tas patiešām ir visbiežākais ļaundabīgais audzējs vīriešiem. No visiem audzējiem, kas skar vīriešus, prostatas vēzis veido 20 procentus. Līdz ar to skaidrs, ka mums, ārstiem, par to jārunā, bet vīriešiem jānodod PSA analīze. Eiropas Urologu vadlīnijas saka: vislielākā nozīme šim oportūnistiskajam skrīningam ir vecuma grupā no 50 līdz 70 gadiem. Ja vīrietis plāno dzīvot vēl vismaz 15 gadus, viņam šis skrīnings būtu jāveic.

 – Pāris teikumos varat izstāstīt par šo slikto audzēju, par vīriešu vieduma pavadoni?…

– Prostatas ļaundabīgie audzēji no citiem vēžiem atšķiras ar to, ka diezgan daudz ir maznozīmīgu audzēju, kas attīstās lēni. Būtībā, pat ja prostatas vēzis vīrietim ir, šis neagresīvais ļaundabīgais audzējs viņa dzīves laikā problēmas neradīs un dzīvību neapdraudēs. Deviņdesmit gadu vecumā gandrīz katram vīrietim ir prostatas vēža šūnas! Astoņdesmit gadu vecumā septiņiem no desmit kungiem ir prostatas vēzis, kas neizraisa nekādas sūdzības. Šos audzējus patiesībā nevajadzētu atrast un nevajadzētu ārstēt.

– Kā – nevajadzētu?!

– Tas nozīmē, ka pirms PSA ēras liela daļa šo diagnosticēto slimības gadījumu nemaz netiktu konstatēti un vairums šo vīriešu nomirtu vienkārši no citām kaitēm, nevis no prostatas vēža.

Mūsdienās zema riska prostatas vēzi aktīvi novēro. Tā ir slimības pārvaldīšanas taktika, kad ik pa laikam nokontrolē PSA un, ja nepieciešams, atkārtoti veic biopsiju. Cik bieži – to nosaka ārstējošais urologs. Šādi liela daļa pacientu, kam ir lokalizēts, bet neagresīvs prostatas vēzis, var atturēties no jebkādas tūlītējas terapijas.

Bet – ir arī nozīmīgi agresīvi audzēji, kuri attīstās samērā ātri, un, lūk, tos vajadzētu agri izķert un agresīvi ārstēt. Savukārt, lai tā notiktu, mums, Latvijā, parādās kāda problēma, kuru nepieciešams steidzami atrisināt… Pēc Eiropas vadlīnijām, ja radušās aizdomas par prostatas audzēju – tātad, ja ir palielināts PSA vai kāda cita pazīme –, pacientu uzreiz nosūta uz magnētisko rezonansi, un radiologi mūsdienās var ļoti precīzi pateikt, vai audzējs ir vai nav agresīvs. Līdz ar to, ja nav norādījumu par agresīvu audzēju, mēs varētu slimnieku nesūtīt uz biopsiju, kas nav nekāda patīkamā audu paņemšanas metode, lai pārliecinātos par neagresīvām vēža šūnām. Cilvēks vienkārši novērojas pie urologa, un viss. Savukārt tiem, kuriem audzējs, kā magnētiskajā rezonansē atklājas, ir agresīvs, varētu precīzi paņemt biopsijas materiālu no prostatas, jo audzējs magnētiskajā rezonansē ir labi redzams. Taču Latvijā noteikts, ka, izmeklējot pacientu zaļajā koridorā – tātad steidzamības kārtā –, magnētiskā rezonanse jāveic pēc biopsijas. Otrādi! Šī ir aplamība, kuru mēs, Latvijas Urologu asociācija un pacientu biedrības, gribam labot un diagnostiku padarīt loģisku un efektīvu. 

– Kā ārstē?

– Pie ļaundabīgiem veidojumiem ir pilnīgi skaidrs scenārijs: ja prostatas vēzi atrodam sākumstadijā, mēs varam to izoperēt vai apstarot, saglabājot būtiskus nervus un asinsvadus, tātad saglabājot vīrietim visas funkcijas – erekciju un urīna saturēšanu. Ja vēzis ir lokāli izplatīts vai drusciņ novēloti atklāts, tad uzreiz ārstēšana notiek agresīvāk – operācija ir lielāka, apstarošana plašāka, un vīrietis zaudē daļu dzīves kvalitātes: saglabājas problēmas ar erekciju un urīna nesaturēšanu. Savukārt, ja audzējs ir ļoti ielaists, tad vīrietis var kādu laiku ar zāļu palīdzību pacīnīties par dzīvību un dzīvildzes pagarināšanos, taču slimība attīstās uz priekšu.

Tieši tik skarbi tas ir. Jaunākā apkopotā informācija Veselības statistikas datubāzē diemžēl ir tikai par 2017. gadu… Neskaitot ādas audzējus, togad katrs piektais pirmo reizi vēža uzskaitē ņemtais vīrietis slimoja ar prostatas vēzi – pavisam 11 762. Nomira šīs slimības dēļ 427 vīrieši.

– Un kā ir ar labdabīgo prostatas palielināšanos?…

– Vīriešiem prostata ir reproduktīvais orgāns, kas no 40 gadu vecuma, organismam novecojot, dabiski palielinās. Kādam tas notiek ātrāk, kādam lēnāk, bet prostata sāk augt visiem. Prostata ir dziedzeris, kas apņem urīnkanālu, un loģiski, ka, prostatai palielinoties, tā nospiež šo kanālu, tad parādās dažādi urinēšanas traucējumi. Bieža čurāšana, pēkšņa neatliekama vajadzība, urīna nesaturēšana un niktūrija jeb mošanās naktī vienu vai vairākas reizes, ko izraisa nepieciešamība urinēt. Grūtības sākt čurāt, vājāka strūkla, jāspiež ar lielāku spēku, saraustīta strūkla, biežāk jāiet uz tualeti, jo pūslis līdz galam neiztukšojas.

Prostatas labdabīgā palielināšanās notiek katram vīrietim, tikai jautājums – vai un kad viņš ieradīsies vizītē pie urologa. Ieteikums būtu 45–50 gados atnākt pirmo reizi, un tad, kas ir svarīgi, mēs iegūstam datus, cik liela ir prostata, kāda ir urīna strūkla un viss pārējais, un vēlāk, piemēram, pēc pieciem gadiem, nokontrolējot situāciju, mēs jau varam prognozēt, kādā veidā un cik ļoti labdabīgā prostatas palielināšanās attīstīsies. Turklāt šo augšanas procesu iespējams aizkavēt. Piemēram, sagaidāms, ka pacientam ar PSA virs 1,5 ng/ml prostatas tilpums, visticamāk, būs lielāks par 30 ml un risks labdabīgas prostatas hiperplāzijas progresēšanai būs augstāks, salīdzinot ar viņa vienaudzi, kam PSA skaitlis mazāks. Tas tiek ņemts vērā arī terapijas izvēlē.

Bieži nepatīkamās sajūtas krietni vien atvieglo speciālu recepšu zāļu lietošana. Šobrīd valstī 50 procentu apmērā tiek kompensēta ārstēšana ar alfa 1 blokatoru grupas un 5a reduktāzes inhibitoru (5ARI) grupas preparātiem un to kombinācijām. Ja ne, nopietnākos gadījumos veicam arī operāciju, kuras laikā izņemam lieko prostatas daļu, un kungs savā ikdienas dzīvē atgriežas ļoti apmierināts, un viņam vairs nav nekādu neērtību. Nav tualetē jāuzturas ilgāk par pārējiem, lai pačurātu. Tāpēc pro­statas labdabīgo hiperplāziju labāk būtu uzreiz ārstēt, nevis vilkt garumā un gaidīt, kādas būs sekas.

– Un kādas var būt sekas?

– Tur ir tā: ja slimību ielaiž, protams, tā ietekmē arī urīnpūšļa muskuļus, jo pūslis visu laiku spiests strādāt ar lielāku piepūli – urīnkanāls ir šaurs un reizēm urīns jāspiež laukā burtiski pa pilei. Rezultātā urīnpūšļa muskuļi hipertrofējas, palielinās, un pēc tam jau parādās urīnpūšļa muskulatūras atonija jeb vājums, funkcijas zudums – tam zūd spēja sarauties, lai pārvarētu spiedienu, kas nepieciešams, lai izvadītu urīnu. Gadās arī tā, ka vīrietis atnāk pie daktera ar urinēšanas traucējumiem, viņš nevar izčurāt urīnpūsli pilnībā tukšu, mēs viņu izoperējam, un tomēr rezultāts nav tik labs, jo pūslis jau ir bojāts un vairs nespēj strādāt ar pilnu jaudu, ar kādu tam būtu jāstrādā. Un vēl! Ja pūsli nevar pilnībā iztukšot, tas ne tikai ātrāk piepildās, bet atlieku urīna spiediens sāk spiest uz nierēm, un šādi tās var aizlaist bojā. Attīstās nieru mazspēja. Tāpēc ignorēt organisma pirmos palīgā saucienus nevajadzētu.

– Noslēgumā atgriežamies pie sarunas sākuma… Kad saviem kolēģiem jautāju, kas varētu viņus piespiest aiziet pie urologa, viens tomēr zināja – KAS! «Nu vienīgi, ja man sāktos problēmas ar seksu.»

– Prostatas veselība seksu ietekmē, taču ne tiešā veidā. Ja vīrietis uztraucas, ka var būt prostatas audzējs, un viņam to arī atklāj, protams, ka nelabā ziņa ietekmē viņa psiholoģisko veselību un arī erekciju. Pie labdabīgas prostatas palielināšanās darbojas cita shēma. Ja trīs četras reizes naktī jāceļas, lai pačurātu, vīrietis neizguļas, viņš ir dusmīgs, īgns – nu kāds tur vairs sekss?! Vai arī domas par seksu kļūst daudzkārt retākas.

Un tagad kārtīgi vēlreiz padomā – vai tev to vajag?

TIPISKĀKIE aizspriedumi

1. mīts. «Pārbaudes ir sāpīgas, skatīsies manu intīmo vietu…»

Patiesība. PSA līmeni nosaka asinīs, tā ka pārbaudes laikā iegūst tikai asins paraugu.

2. mīts. «Pārbaudes ir nežēlīgi dārgas…»

Patiesība. Centrālajā laboratorijā kopējā PSA analīzes cena – 5 eiro, brīvais PSA – 9,99 eiro; E. Gulbja laboratorijā kopējais PSA – 5,25 eiro, brīvais PSA – 9,80 eiro. Turklāt no šī gada valsts apmaksā prostatas vēža skrīningu – prostatas specifiskā antigēna analīzi – reizi divos gados visiem vīriešiem vecumā no 50 līdz 75 gadiem un vīriešiem no
45 līdz 50 gadu vecumam, ja ģimenes vēsturē prostatas vēzis ir konstatēts asinsradiniekam.

3. mīts. «Pirms dažiem gadiem PSA analīzes nodevu, viss bija ok, vairs nesatraucos.»

Patiesība. PSA pārbaudes jāveic regulāri. Vēlams reizi gadā un ne retāk kā reizi divos gados.

4. mīts. «Mums ģimenē nevienam nav bijis prostatas vēzis, man arī nebūs…»

Patiesība. Tikai nelielai daļai – vien 9 procentiem – prostatas vēzis ir iedzimta slimība.

5. mīts. «Ai, kad sāpēs, tad arī pārbaudīšos…»

Patiesība. Šāda domāšana ir ļoti bīstama, jo prostatas vēzis pirmajā un otrajā stadijā praktiski nav pamanāms. Vēža simptomi – kaulu sāpes mugurā, gūžās, iegurnī, apgrūtināta urinēšana, asinis urīnā – parasti parādās tikai trešajā, ceturtajā stadijā.

Būtiska nianse

Brīvais un kopējais PSA – Ja ir aizdomas par prostatas vēzi, kopējā PSA analīzi papildina ar brīvā PSA analīzi. Prostatas vēža gadījumā ir paaugstināta kopējā PSA un samazināta brīvā PSA koncentrācija asinīs.

Sarunas sausais atlikums

1. Līdz ar vecumu pieaug ne tikai labdabīgās prostatas palielināšanās biežums, bet arī risks attīstīties prostatas vēzim.
2. Sākuma stadijās abas šīs slimības ir bez simptomiem. Ja palielinās labdabīgā prostatas hiperplāzija vai pieaug prostatas audzēja apjoms, parādās apakšējo urīnceļu simptomi.
3. Ja ģimenes ārsts tevi apakšējo urīnceļu simptomu dēļ nosūta pie urologa, vēlams konsultācijai iepriekš sagatavoties, jāveic izmeklējumi: urīna analīze, asinsaina, bioķīmija, kreatinīns, PSA analīze, ultrasonogrāfija urīnceļiem ar atlieku urīna noteikšanu.
4. Laikus un precīzi noteikta diagnoze ir ļoti nozīmīgs solis, lai veiksmīgi izārstētos.
5. Galvenā problēma prostatas vēža gadījumā ir nevis vispār diagnosticēt šo slimību, bet nepalaist garām tās agresīvās formas, kas arī maksimāli agresīvi jāārstē.