Rīga -1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Anamnēze
- Gada balvas medicīnā 2018 ieguvēja nominācijā Gada funkcionālais speciālists.
- Fizioterapeite ar 8 gadu stāžu, prakses īpašniece fizioterapijas centrā Alakris Valmierā.
- Studējusi pedagoģiju un fizioterapiju Latvijas Sporta akadēmijā.
- Regulāri dodas uz Somiju, uz medicīnas centru, kur vada fizioterapiju jāšanas sportistiem.
- Uzskata, ka fizioterapeitam ir misija – izprast, uzklausīt un motivēt cilvēkus mainīt dzīvesveidu.
- Viņasprāt, vērtīgākā grāmata – Meds Technologies, kas stāsta par muskuļu enerģijas tehnikām. Reāli izmainījusi profesionālo skatījumu uz daudzām lietām.
- Mīļākais ceļojumu galamērķis – Somija, jo šī zeme piedāvā miera sajūtu.
- Dzimusi valmieriete, 31 gads.
- Horoskopa zīme – netipisks Auns.
- Dzīves moto – aizvērt muti un beigt čīkstēt!
– Jums paliek 31 gads, un profesionāli jau esat daudz sasniegusi!
– Beidzot vecums, kad uz tevi vairs neskatās kā uz zaļu gurķi. Kaut gan joprojām ir situācijas, kad ienāk kāds, kas pieteicies pa telefonu, skatās uz mani, un sejā rakstīts – šitas sīkais ir tas fizioterapeits?
Ar to es daudz saskāros, kad tikko sāku strādāt. Ienāk cilvēks un saka: «Es pie Madaras.» – «Jā, tas pie manis.» Un tad sejā ir tāda nesaprašana. Vispār pati arī neapstulbstu, mēdzu paspēlēt uz muļķi līdzi, pāris reizes esmu iznesusi cauri pacientus.
– Kā tieši?
– Pa telefonu pieteicās sieviete, izrunājām terapiju, viņai viss skaidrs. Kad sieviete ieradās, sejā bija tāds pārsteigums, rāda ar pirkstu uz mani un prasa, vai es zināšot, kas jādara. Saku: «Nu nezinu, paņemšu grāmatu līdzi.» Paķēru kaut kādu grāmatu, ejam kabinetā. Viņa man ar tādu neticību sejā stāsta, ka viņai ir tas un tas un vai es vispār zinot, kas tas ir.
«Pagaidiet, jāpašķirsta grāmatā!» saku. Šķirstu, šķirstu – nav, tad apgriežu otrādi, atkal šķirstu. Tad bija tā, aizvēru to grāmatu un teicu: «Bet mēs taču izrunājām pa telefonu, jums viss bija skaidrs. Kur tagad ir atšķirība?»
Es pastrādāju, sievietei kļuva labāk. Tad viņa neatvadījusies aizgāja. Pēc mēneša piezvanīja un atvainojās. Šādi gadījumi notiek vēl ik pa laikam. Varu nomierināt – esmu mācījusies Latvijas Sporta akadēmijā piecus gadus, gan pedagoģiju, gan fizioterapiju. Esmu nokārtojusi sertifikāciju un strādāju pati savā privātpraksē.
– Par spīti jūsu humoriņam, cilvēki novērtē jūsu darbu. Tikko kā saņēmāt Gada balvu medicīnā kā gada labākā funkcionālā speciāliste. Kā ir ar šādu ordeni pie krūtīm?
– Patiesībā tie ir pacienti, kas mani izcēla gaismā. Kad man zvanīja no Ārstu biedrības, sākumā nenoticēju. Prasu, vai viņi mānās? Nē, nemānoties… Pēc pāris dienām man zvanīja vēlreiz, un tad noticēju… Strādāju ar nelieliem pārtraukumiem astoņus gadus, un pa šo laiku pacienti ir manu darbu novērtējuši.
– Ko tieši viņi novērtēja? Kādam jābūt labam fizioterapeitam?
– Fizioterapeits ir cilvēks, kam var uzticēties, izstāstīt savu sāpi. Es uzklausu un rodu risinājumu. Ir reizes, kad cilvēks atnāk un stāsta, ka viss sāp – te, tur, šur, visur. Parunājos un redzu, ka te ir daudz psihosomatikas. Bet parunājies, un cilvēks saka – jau vieglāk.
Tā sanāk, ka fizioterapeits ir arī sava veida psihoterapeits.
Tāpēc uzticība ir svarīga, un laikam es tādu cilvēkos radu. Pacienti jūt, ka man ar viņiem strādāt ir interesanti, interesanti redzēt progresu – būs vai nebūs? Man ir pacienti, kas nāk jau gadiem, un izjūtu viņus gandrīz kā ģimenes locekļus.
Pie manis darbā pieteicās jauna fizioterapeite, un man bija sajūta, ka esmu viņu kaut kur redzējusi. Viņa saka – esot bijusi mana paciente, nākusi uz teipošanu. Tā man ir – es cilvēkus neatceros pēc vārdiem, bet pēc sejām un mugurām! (Smejas.)
– Droši vien viesībās jums arī jāapskata ne viena vien mugura?
– Es parasti saku, ka man ir brīvdiena! (Smejas.) Es arī nestrādāju ar savu ģimeni, viņus pierakstu pie saviem kolēģiem. Jo tā vienkārši ir pareizāk. Atklāti runājot, mani tracina, ja mani neklausa, atļaujas nedarīt. Arī ārsti neārstē savus ģimenes locekļus un tuviniekus, tā vienkārši ir nevajadzīga enerģijas apmaiņa. Jo mājas ir mājas un darbs ir darbs.
– Kā cilvēki pie jums nokļūst? Lielākoties nāk ar ārsta nosūtījumu vai paši uz savu galvu?
– Abējādi, bet vispār darbojas princips – no mutes mutē. Pieaug cilvēku apzinātības līmenis, nāk tie, kas saprot – sāpes nepāries, ja pats kaut ko nedarīsi.
To arī cilvēkiem saku – ja negribat paši strādāt, tad durvis ir tur! Varbūt izklausās skarbi, taču, ja negrib pats neko darīt, var iet uz masāžu pie masiera, bet pie fizioterapeita ir jāstrādā.
Protams, es izspaidu savilktos trigera punktus, kas tālāk palīdz kustībām, rādu, skaidroju, bet tālāk būs jāvingro pašam. Citādi atnāk un muļļājas no reizes uz reizi, bet, ja nenotiek mājas darbs, progresa nebūs! Un tad rodas tie stāsti par fizioterapeitiem, kas neko neprot, viss ir slikti.
– Cik liels ir mājas darbs? Cik daudz būs pašam jāstrādā?
– Ja ir problēmas, tad patiesībā no tā brīža cilvēkam ir jāievieš jauns dzīvesveids. Jāmaina paradumi. Ja, piemēram, sieviete divdesmit gadus sēž ar sakrustotām kājām, tad venozā attece pasliktinās un nevajag brīnīties par vēnu stāvokli vai jostasvietas sāpēm.
Cilvēki bieži nesazīmē, ka pašu ikdienas paradumi rada problēmas. Cilvēka ķermenis tiecas saglabāties taisns. Galva būs taisni, bet gurns ta’ šķībs! Tāpēc ir jāmaina ikdienas paradumi pašos pamatos.
– Bet cilvēkiem tas ir grūti.
– Visu maina, ja cilvēks redz jēgu, kāpēc viņš to dara. Jēga ļoti bieži rodas tā: saku, ka iedošu trīs vingrinājumus. Tagad tos izvingrosiet, piecelsieties un pateiksiet, kā jūtaties. Iesākumā elš un pūš, taču tad izvingro un sajūt atšķirību. Vakar bija cilvēks, kuram divdesmit gadus sāp un nekas nepalīdz.
«Okei, pamēģini sasprindzināt vēdera lejasdaļu!» Sprindzina, sprindzina un visu laiku uzrauti pleci. Es saku – «Plecus nē, vēdera lejasdaļu!» Cīnījāmies piecpadsmit minūtes, kamēr viņš atrada vēdera lejasdaļu, nevis plecus. Beigās izpildījām piecus vingrinājumus, cilvēks piecēlās un teica: «O, bet mugura jūtas brīva!» Un es pat fiziski nepieskāros, vien izvērtēju stāju un ievācu anamnēzi.
Jo, tikai izvērtējot stāju un sūdzības, vispār varu pateikt, kādus vingrinājumus dot. Un tad cilvēks saprot atšķirību, redz rezultātu un jēgu. Saku – tagad divas trīs nedēļas vingro šo, atrādīsies, un tad iesim tālāk.
– Izklausās ļoti loģiski…
– Ļoti daudz cilvēku pašos pamatos nemāk elpot – viņi aiztur elpu, visus vingrinājumus veic ar aizturētu elpu, sarkanu seju. Bet iesākumā jāiemācās elpot, un daudz ko izdarīt būs vieglāk. Ir jāelpo un jāturpina elpot, nesasprindzinot neko. Tā ir liela māksla – tāda sevis, sava ķermeņa apzināšanās. Sasprindzināt vēdera muskulatūru ar vēderu, nevis ar pleciem. Un piefiksēt to.
– Kuri ārsti sūta savus pacientus pie fizioterapeita?
– Ģimenes ārsti, rehabilitologi, neirologi, traumatologi. Ārsti faktiski to dara ar mērķi, lai nākotnē nebūtu jāiejaucas viņiem, lai nebūtu jāoperē. Protams, ja ir trauma, tad operē, bet dažkārt ir jāsagatavojas operācijai vēl pirms tās, un arī tad sūta uz fizioterapiju.
Piemēram, netrenēts cilvēks slidojot kritis un sabojājis menisku, viņu izoperē, un pēc tam dakteris nozīmē fizioterapiju. Cilvēks atnāk, un es redzu, ka viņš neprot pat muskuli sasprindzināt!
Cilvēkam nav apjausmas par savu ķermeni un to, ko ar to var darīt. Tad cīnāmies.
Ir bijuši gadījumi uz robežas, piemēram, diska trūce – operēt vai ne? Protams, ir medikamentozā ārstēšana, ar ko mēģina mazināt tūsku. Tad tūska mazinās, bet joprojām ir sāpes, un vēl joprojām reizēm nav skaidrs – operēt vai ne? Cilvēks nobijies, negrib operāciju un tad cītīgi vingro, lai noņemtu spiedienu un varētu dzīvot arī ar savu diska trūci. Nav teikts, ka simtprocentīgi tas izdosies, bet ir gadījumi, kad izdodas.
– Nesen intervijā arī kāds dakteris lors minēja, ka pret trokšņiem ausī viens no risinājumiem ir fizioterapija!
– Jā. Pie vainas ir saspringtie pleci. Saspringums noštopē asins cirkulāciju un rada trokšņus ausīs. Jāstrādā arī ar žokli, jo tad atlaižas kakls, un var strādāt arī ar pleciem.
Pie fizioterapeita sūta pat zobārsts! Stomatoloģijas institūtā ir fizioterapeite, kura strādā tieši ar žokļiem – palīdz tos atbrīvot. Daudz cilvēku griež zobus, viss žoklis, kakls saspringts, jo, gribam vai negribam, muskuļi ir visur! Žoklim jābūt brīvam, lai būtu pareizs sakodiens, brīva kustība, lai mēle kustētos precīzi, lai mēs pareizi košļātu.
Nesen lasīju grāmatu par muskuļu enerģijas tehnikām – zobārsti liek cilvēkiem nakts kapes, lai viņi negrieztu zobus. Agrāk valdīja novecojis uzskats, ka zobus griež, ja ir cērmes vēderā. Patiesībā cilvēki griež zobus nenormāla stresa dēļ. Ļoti bieži ir gadījumi, ka tiem, kas griež zobus, sāp jostas apvidus. Cik patiesībā viss ir saistīts! Jo brīvāks būs žoklis, jo labāk jutīsies jostas daļa.
– No dzirdētā man rodas jautājums – kā atrast savu īsto fizioterapeitu, ja patiesībā te var būt tik daudzveidīga specializācija? Vienam vajag plecus, citam ceļus, citam ausīs džinkst?
– Patiesībā fizioterapeitam sertifikācijas eksāmenā ir jāzina viss – no zīdaiņa līdz vecam cilvēkam. Bet neliela specializācija jau notiek. Ir fizioterapeiti, kas vairāk strādā ar pleciem, muguru. Tas vairāk izplatīts praksēs, kur ir vairāki speciālisti. Bet man jāņem visi pēc kārtas (nestrādāju ar zīdaiņiem un grūtniecēm).
Bieži eju mājās un meklēju materiālus, domāju, atsvaidzinu zināšanas. Ir jāmeklē individuālā pieeja. Vispār cilvēki iziet daudzus fizioterapeitus, līdz atrod savējo, jo gadās, ka nav iespējams komunicēt, izveidot kontaktu. Arī tāpēc cilvēki staigā. Ir cilvēki, kuriem es nepatīku, un tas ir normāli. Mēs nevaram patikt visiem, un patiesībā arī nav jāpatīk visiem. Ja es nepatīku, nepatīk mans melnais humors – tad sadarbība neveidojas.
– Lūdzu, kādu melno humoriņu!
– Atnāca vīrietis pēc operācijas, viņam jāvingro, bet negribas, viss slikti, sāp. Es viņam saku, ka tad jāmeklē koka kaste. Viņš apklust, tad jautā: «A kā jūs to domājat?» Es saku – ļoti konkrēti.
Sacīju to kā joku. Bet viņš pēkšņi mainīja domas un teica, ka nav jau tik slikti. Tiesa, beigās viņš vienalga nevingroja. Vēl mums studējot bija humors, ka visu var ārstēt ar lāpstu. Neuztraucieties – tā nav mana terapijas metode! (Smejas.)
– Kuras ir galvenās diagnozes, ar ko ikdienā sanāk strādāt?
– Tipiskākās ir – lordoze, kad vēders izgāzies uz priekšu, spondiloze, spondilartroze, krustenisko saišu bojājumi pēc meniska operācijām, potīšu lūzumi, saišu sastiepumi, pleca traumas, cilvēki pēc pleca operācijām, pēc brukas operācijām.
Nāk daudzi pēc avārijām ar nestabilu kaklu, muguru, lauztām ribām. Tad gandrīz no nulles mēģinām salikt ķermeni kopā.
Vēl liela grupa ir ar stājas problēmām – asimetrija, iegurņa nestabilitāte, kad nespēj sevi noturēt. Pēdējā laikā tiek atvesti daudzi jaunieši – tieši ar stājas problēmām. No viņiem ļoti daudz prasa, tāpēc ir liels stress, galvassāpes.
Bērni, jaunieši visu ļoti pārdzīvo, ņem pie sirds un rezultātā ir ļoti saspringti. Saku, ka ir vairāk jāstrādā pašiem. Ja es visus pieņemtu, kā to viņiem vajadzētu – divreiz nedēļā, tad manā diennaktī šim apjomam vienkārši nebūtu tik daudz stundu. Tāpēc daudziem saku – varu jums palīdzēt tikai tad, ja jūs paši strādājat! Citādi būs kā pret sienu, un tas nav tā vērts!
– Kā izmērīt fizioterapijas efektu? Stāju droši vien var izlabot, bet tā, kā bija pirms traumas, operācijas, tā gan vairs nebūs…
– Fizioterapijas ieguvums ir dzīves kvalitātes uzlabošanās. Bērniem stāju var izlabot ļoti labi, bet pieaugušam tas jau būs grūti. Stāju var labot, kamēr jaunietis aug – meitenēm līdz 18–20 gadiem, puišiem nedaudz ilgāk, jo viņi vēlāk attīstās.
Visaktuālākais laiks padsmitniekiem ir tad, kad viņi sāk stiepties. Bieži trīspadsmit gados viņi ir garāki par mani, bet sakrituši čupā.
Viņi pat iet uz sporta zāli un kačājas, bet vecāki nesaprot, ka – lai cik viņš milzīgs būtu, tas vēl ir bērns.
Viņš aug, kauli izstiepsies, bet muskuļi un saites pieveidosies klāt lēnāk.
Tāpēc tā ir lielākā kļūda, ka jauniešus šajā vecumposmā pārtrenē. Tiem, kas izstīdzējuši, ir daudz jāstaipās. Patiesībā viņiem jāiet uz ārstniecisko vingrošanu, nevis uz zāli masu dzīt.
– No vienas puses varētu domāt, ka cilvēki kļūst arvien mazkustīgāki, stīvāki. No otras puses – savā sporta klubā redzu, ka tur adatai nav kur nokrist, netrūkst arī senioru. Kādi ir jūsu novērojumi?
– Ir arvien vairāk piedāvājumu veselības vingrošanai, veselas muguras nodarbībām. Ir Eiropas Savienības atbalstīti bezmaksas vingrošanas projekti. Iespējas ir. Pēdējā laikā redzu arī izteiktāku skaistuma kultu.
Bet var arī novērot zināšanu trūkumu speciālistiem. Pieklibo kvalitāte. Sporta klubu treneri būtu jāizvēlas uzmanīgi. Tā ir sāpīga tēma.
Treneri, arī masieri ir dažādu līmeņu – tādi, kas mācījušies divus mēnešus, un tādi, kas gadiem ilgi. Ir ar sertifikāciju un bez. Internetā var pārbaudīt – vai izvēlētais treneris ir sertificēts.
– Kā dzīvē vispār nonācāt pie fizioterapijas?
– Bērnībā nodarbojos ar vieglatlētiku, līdz ļoti sāka sāpēt celis. Mani treniņos pārdzina, man bija tikai desmit gadu! Tētis pateica – viss, vairs nekādu treniņu, labāk vairāk pievērsties mūzikas skolai, kurā gāju paralēli sportam. Pēc gada ieraudzīju džiudžitsa sludinājumu.
Tas ir cīņas sports – tuvcīņas paveids. Man tā iepatikās, ka domāju – būšu trenere! Patika, jo tas bija tik vispārīgi attīstošs sports! Kad man kādreiz prasa, kur sūtīt bērnu, saku – uz cīņas sporta veidiem! Jo tur ir jāmet kūleņi, jākrīt, jāmet uz vienu, uz otru pusi – ļoti visaptveroši! Man bija ļoti labs treneris, kurš palīdzēja sakārtot galvu psiholoģiski – jo tu nekad neuzbrūc pirmais.
Es mācījos sevi aizstāvēt, nevis kādam šķiest pa seju.
Tas ir pilnkontakta sporta veids: faktiski noteikumu nav – vari sist ar galvu, kāju pa seju. Jautājums – vai vajag? Pareizi ir tā, ka tu visu māki, bet nekad neuzbrūc pirmais. Treneris bija policists un labi skaidroja visu ar situācijām no dzīves. Četrpadsmit gados sāku patstāvīgi trenēt sešgadniekus. Domāju, ja es pie viņa savulaik netrenētos, būtu aizgājusi pa pieskari. Būtu kaut kur briesmīgi ballējusies.
Bet tad sapratu, ka man nav svarīgi piektdienas vakarā piedzerties, ballēties, bet labāk aizeju uz treniņu ar foršiem cilvēkiem. Sestdien no rīta mums bija sparinga dienas, varēja izkustēties, jutos labi. Un, ja gribēju, varēju aiziet uz ballīti pēc tam. Man bija mūzikas skola, cīņas sports, es zināju, ko gribu un ko man vajag. Un celis vairs nekad netika sāpējis.
– Labi, un kur stāstā parādījās fizioterapija?
– Kaut arī gribēju būt cīņu trenere, 12. klasē tomēr pārdomāju. Iestājos Sporta akadēmijā, faktiski mamma ieteica, lai pamēģinu fizioterapiju. Sāku mācīties, un kļuva arvien interesantāk.
Taču 2. kursā guvu ļoti smagu pleca traumu – tas bija slēpošanas negadījums. Man uztriecās virsū, plecā viss bija sašķaidīts, muskulis noplēsts.
Dakteris teica, ka es nekad to roku nekustināšu – varot stāties ārā no augstskolas, tā kā ar roku darboties nevarēšu, fizioterapeite būt nevarēšu, jo roka ir kaput. Es pateicu – tā nenotiks! Aiztaisīju durvis un aizgāju.
Pēc operācijas sapratu, ka fizioterapeits ir nenormāli svarīga lieta. Gāju pie fizioterapeites, ar kuru mums neizveidojās kontakts – viņa runāja par to, cik maz maksā, neskatījās, ko es daru. Nodomāju – tas neder. Pati ar sevi strādāju deviņus mēnešus.
Es jau kaut ko biju pastudējusi, malos cauri literatūrai, izmēģināju uz sevis – sāp, nesāp, varu, nevaru. Lasīju visu iespējamo, divreiz dienā vingroju. Pēc deviņiem mēnešiem kvalitatīvi atgriezos dzīvē – kustināju roku, varēju nodarboties ar sportu, 4. kursā biju pilnībā uz strīpas.
– Tātad – pārbaudīts uz savas ādas?
– Jā. Pirms trim gadiem plecu man operēja otrreiz. Atkal gāju cauri fizioterapijai, bet nu jau man bija skaidra ideja, kas un kā jādara. Man jau bija cits ārsts, kuram es varēju vairāk uzticēties, izrunāties. Šoreiz arī izvēlējos sev citu fizioterapeiti, kurai neteicu, kas esmu. Sacīju, ka esmu bezdarbniece, spēlēju kokli, bet nevaru uzstāties koncertos rokas dēļ. Kas tā arī bija!
Bet man nebija pierē zīmoga, ka esmu terapeite.
Tiesa fizioterapeite ātri mani atmaskoja. Mēs labi sadarbojāmies, un viss bija forši. Es daudz strādāju pati. Tāpēc, kad man kādreiz saka – jūs jauna un neko nesaprotat –, tad man ir, ko teikt.
Es saprotu, ka var sāpēt tā, ka riebjas viss un no rīta vispār nevari pacelt roku! Pēc operācijas nespēju salikt kopā saliektus elkoņus, plecā viss bija saskrūvēts, muskulis pieskrūvēts kaulā. Tagad varu, esmu pietuvojusies tam, kā bija. Es gan nevienam neakcentēju savas traumas, es tikai uzsveru: es zinu, to var. Bet, ja negribat, nenāciet.
– Vienmēr var?
– Ir jābūt gatavam, ka ir reizes, kad nevar. Tad es saku – tālāk es vairs nevaru, jo tur ir ārsta darbs. Pēc tam, iespējams, atkal atsāksies mans darbs. Bet es zinu gadījumus, kad ģimenes ārsti, neirologi sūta pie manis ar piebildi – ja viņa netiek galā, tad varbūt arī nevar tikt galā. Es arī konsultējos ar kolēģiem, ir pat bijis, sanāk visi kopā un domā – ko darīt? Un kopīgi izdomājam. Tāpēc ir interesanti, ja esi praksē kopā ar citiem.
– Tātad – tiešām spēlējat arī kokli?
– Jā, koncertkokli. Spēlēju jau kādus divdesmit sešus gadus un pēdējos desmit pat visai intensīvi. Esmu divos ansambļos – Valmieras kokļu ansamblī Accorda un Baldones kokļu ansamblī Dzītari. Baldonē gan esmu vairāk ārštata spēlētāja, un tomēr. Esam ar koklēm arī uz ārzemēm pabraukājušas, kokles dēļ bija jāsāk dziedāt. Rezultātā dziedu arī Valmieras sieviešu korī Jumara.
– Kas īpaši iet pie sirds, ko uzspēlējat?
– Daudz oriģinālmūzikas, tautas mūziku mazāk. Uz simtgadi Ziemeļblāzmas pilī bija liels koklētāju koncerts, tur spēlējām Līvu Dzimto valodu, Uz krustcelēm mazs bērniņš. Bet esmu uz kokles spēlējusi arī Metallica gabalus Unforgiven un Nothing else matters.
– Kā vēl sevi uzturat fiziskā formā?
– Distanču slēpošana man patīk. Pērn ar kolēģi aizbraucām uz Priekuļu biatlona trasi un mums bija kā īstā biatlonā – izslēpojām un tad šāvām mērķī. Patīk arī snovot. Vasarā vālēju ar ričuku, man patīk zirgi.
Es vispār arī strādāju ar jātniekiem kā terapeite Somijā. Viņiem ir ļoti vāji vēderi, sāpošas muguras.
Es savu diplomdarbu rakstīju Somijā par jātniekiem. Nodzīvoju tur pusgadu, strādāju arī praksē privātā iestādē. Negribēju, lai man ir tikai Vaivaru rehabilitācijas centra pieredze, tāpēc izvēlējos Somiju. Laiku pa laikam braucu uz turieni viņus pieskatīt, izglītot. Tagad arī Valmierā pie manis sāk nākt jātnieki.
– Kas vēl jūs dara laimīgu?
– Dzīvoju Valmierā, un vasarā te ir iespēja izstaigāties pa dārzu basām kājām – tas mani reāli dara laimīgu! Darbā mani dara laimīgu tie cilvēki, kuriem manis vairs nevajag, bet viņi ienāk tikai lai pateiktu – lai man jauka diena! Vēl – man patīk būt un darīt, ko vēlos. Ik pa laikam aizbraukt. Man ir vajadzīga sava vide. Tad dodos uz Somiju, tur ir miers.
Tur palieku pie draugiem, nokonsultēju jātniekus un tad nedaru neko. Tas ir meža vidū, daudz uzturos stallī, kur ir četrdesmit zirgi. Es dzirdu mežu, zirgus, pamostos no rīta, izeju ārā dzert tēju uz terases, skatos, kā saule lec. Tas mani dara laimīgu! Izbaudu mirkli.
Savas ģimenes man vēl nav. Dažkārt pieskatu brāļa bērnus, viegli nav! (Smejas.) Bet viņiem esmu labā tante, ar kuru var izdauzīties, izšūpoties!
