Īsumā
Roberts, 79 gadi, no Jaunmārupes.
- Attiecību pieredze: divas reizes precējies, tagad atraitnis
- Intereses: politika, ekonomika, sports, dejas, vēsture, ļoti patīk humors
Kā būs lemts, tā arī būs!
«Esmu pensijā, un laika man visam kam pietiek. No rīta pumpējos un darbojos, tad eju uz veikalu – katru dienu nostaigāju kādus astoņus deviņus kilometrus. Tad nāku mājās, gatavoju ēst. Man ir švaki ar acīm, tāpēc, ja varu, mazliet palasu. Tad klausos, skatos, domāju savu gudro domu – tā man tā diena paiet vienos priekos.
Garlaicīgi man nav – pats ar sevi labi tieku galā.Tā ir liela māksla, lai gan mākslinieks neesmu (smejas).
Jaunībā diezgan labi spēlēju basketbolu, biju Latvijas jauniešu izlasē. Bet sapratu, ka ar manu fizioloģiju labāk tīties projām. Biju aktīvs un tagad arī esmu labā fiziskā formā – uz rokām varu uzspiest 150 reizes. Ne katrs jaunais to var (smejas). Sports man ir paticis visu mūžu. Tagad gan skriet man nepatīk, toties man patīk dejot – katru mēnesi vefiņā eju uz ballēm, un tur ir cilvēki, kas nāk gadiem un cits citu jau zina.»
Nejūtu vecumu
«Esmu rīdzinieks, 70 gadus nodzīvoju Rīgā, tikai pēdējos gadus manas mājas ir Jaunmārupē. Visu mūžu esmu pavadījis VEF – biju tehnologs, pēdējos gadus biju ceha priekšnieks. Sākumā darbojos ar radioaparātiem, tad salamājos ar priekšnieku un pārgāju uz telefoniju – Sandras Kalnietes tēvs bija mans priekšnieks. Viņš bija interesants cilvēks, un mums lustīgi gāja – tolaik visi bijām jauni un dulli. Kad sākās pārmaiņu laiks, darbs pamazām pazuda, bet man laimējās un mani paaicināja cehā par sargu, tolaik biju arī zemessargos.
Priekšnieks vienmēr čīkstēja, ka daudz jāstrādā, tad teicu, lai nāk sēdēt sarga būdā, kur nekas nav jādara, un es iešu viņa vietā par tehnologu, un tad biju ceha priekšnieks, kamēr aizgāju projām.
Plus vēl strādāju filatēlijas jomā un savulaik pelnīju lielu naudu. Tā dzīve ātri pagāja. Kā tajā dziesmā dzied: dzīve ir gara, mūžs ir īss.
Septiņus ar pusi gadus kopu savu mammu, nevienu nakti negulēju. Ar mammu bija interesanti – kad nomira vīrs, viņa sajuka prātā. Viņai šķita, ka viņu grib noindēt, un tas nebija viegli. Viņa arī nevarēja pakustēties, viss sāpēja, un nezināju, ko darīt, arī ārsts neko nevarēja pateikt. Izdomāju, ka jāaiziet uz baznīcu. Aizgāju uz pareizticīgo baznīcu, uzzināju, kurš svētais atbild par veselību, noliku pie viņa svecīti, nolūdzos, pie ieejas nolūdzos un noliku svecīti, un otrā dienā mamma cēlās kājās, it kā nekas nebūtu bijis.
Bet sievietēm jau vispār nav viegli, ja godīgi, vai ne? Vīriešiem ir vienkāršāk – viņi ir taisnāki.
Skaidrs, ka atkarīgs no tā, kāds ir vīrietis, un arī viņam viss kas nāk. Kā reiz teicis Raimonds Pauls – viss kas ir bijis. Bet man vienmēr ir paticis humors, nejūtu arī vecumu. Arī tagad nejūtos vecāks kā 18 gados. Galu galā, vīrietis ir kā labs vīns – ar gadiem kļūst tikai labāks.»
Cilvēks domā, Dievs dara
«Dzīvē iepazīties ar sievieti, kas varētu iekrist ne tikai acīs, bet arī sirdī, pēdējā laikā nav sanācis. Tāda meitene man bija, Martiņa, bet viņa nomira man uz rokām. Viņai bija krūts vēzis, kas tad cits. Ar Martiņu kopā bijām vairākus gadus, un ir ļoti grūti, kad tā notiek. Un kam tu vecumā tā pa īstam vairs esi vajadzīgs? Nē, nu veči jau ir liela vērtība līdz pēdējam (smejas). Vispār šovam mani pieteica manas pēdējās meitenes meitas vīramāte – viņai Sirdslietas dikti patika, un viņa teica, ka arī man tur jāiet. Noformēja vajadzīgos papīrus, un šova veidotāji mani uzaicināja.
Sāku tur pļurkstēt, laikam viņiem iepatikos, un tā tiku vīriešu komandā, kuri šovā piedalās, – esam tur tikai astoņi veči.
Man patīk, tas ir interesanti, un šovā ir jauki cilvēki. Par kamerām un filmēšanu man nav nekāda satraukuma – manos gados jau vairs neuztraucas. Vai gribētu izveidot nopietnas attiecības? Cilvēks domā, Dievs dara. Es vairs briesmīgi nesaspringstu – kā būs, tā būs. Esmu tāds, kāds esmu, mani vairs neizmainīs. Jau savai Martiņai teicu, ka mani tagad tikai zārks iztaisnos.
Kādu sievieti es gribētu? Tādu, ar kuru būtu interesanti parunāties, lai viņai būtu kāds intelekts, lai nav kā filmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā, kad viņa neko nejēdz ne no hokeja, ne no rokas bumbas. Kā būs, tā būs – visi esam Dieva rokās. Arī šovā man viena kundze vaicāja, kādu sievieti es gribētu? Uzskaitīju: jaunu, skaistu, bagātu… un viņai ģīmis tā samainās – man nevajag. Man vajag normālu sievieti, kas patīk, bet to tā nav iespējams pateikt. Tas ir klikšķa jautājums – Martiņa uz mani tā zīmīgi paskatījās, un viss notika. Bet zināt, ar kādiem matiem sievietes ir visuzticamākās? Nezināt? Nu, sirmās taču!»









































































































































































