Permakultūra – saimniekošana sliņķiem

Krīgeru ģimene pēc permakultūras jeb viedās saimniekošanas principiem _Lejas Varicēnos_ Smiltenes pusē dzīvo jau sešus gadus. Kādā sējas laika sestdienā savas mājas durvis viņi vēra viesiem no visām Latvijas pusēm, lai cilvēkus iepazīstinātu ar savu sirdslietu – dzīvesveidu, kas ir ne tikai dabai draudzīgs, bet arī krietni ietaupa pūles, laiku un resursus.

«Permakultūra sākas galvā, ar to var nodarboties arī Rīgas centrā uz balkona,» ar šādiem vārdiem permakultūras ievada dienu Lejas Varicēnos sāka māju saimnieks Tomass Krīgers. Ko īsti viņš ar šo sakāmo bija domājis? To, ka permakultūra ir vesela filozofiska sistēma, nevis tikai atsevišķi dārzkopības paņēmieni, kā reizēm mēdz uzskatīt.

Permakultūras gudrībās ir vērts ieklausīties arī tiem, kuri nevēlas savā dzīvē ieviest šo filozofiju kā visaptverošu sistēmu, jo tās patiešām palīdz aiztaupīt lieku darbu pat sīkākajā mazdārziņā. Labs apstiprinājums tam bija raibais viesu pulks, kas Lejas Varicēnos sabrauca. Permakultūras interesentu vidū bija gan mazdārziņu īpašnieki, gan laucinieki ar nopietnām zemes platībām, gan pilsētnieki, kuri nezina, ko iesākt ar savu lauku brīvdienu māju.

Būtu zinājusi agrāk!

Arī pašiem Krīgeriem – vācietim Tomasam, latvietei Līgai un nu jau viņu trim bērniem – permakultūra savulaik sākās galvā, vēl mitinoties dzīvoklītī Vācijā. Pāris izlēma, ka vēlas dzīvot dabiskākā vidē, kas būtu piemērotāka bērnu audzināšanai. Sākumā viņi pārcēlās uz Līgas dzimtajām mājām, bet tās atradās netālu no liela ceļa un nebija piemērotas mazu bērnu audzināšanai. Pēc diviem gadiem Krīgeri pirmoreiz apskatīja Lejas Varicēnus un uzreiz saprata, ka šī ir viņu vieta.

Pirmajā gadā jaunajās mājās ģimene saimniekoja pēc tradicionālajām latviešu metodēm, ko Līga pazina no bērnības. «Zināju, ka tētis un mamma ara ar arklu, dzina vagas un tajās stādīja kartupeļus, pēc tam vasarā kaplēja. Mēs darījām tāpat, bet tas prasīja tik daudz laika un enerģijas, ka pēc pirmā gada nodomāju – nemūžam vairs! Ja tas ir tik grūti, tad labāk nopērkam no kāda saimnieka biokartupeļus.»

Līdzīgas domas pārņēmušas, ierīkojot garšaugu un dārzeņu dobes: «Sākumā bija prieks, bet beigās noguru, jo neredzēju tam visam jēgu. Man vairs nebija spēka nekam citam, jo gandrīz visu laiku vajadzēja atrasties dārzā.»

Permakultūrai raksturīgo dobju galvenais nosacījums, līdzīgi kā audzējot kartupeļus salmos, ir kārtīga mulčas kārta, kas aiztur mitrumu un neļauj zelt nezālēm.

Līgai šķita, ka savu dārzeņu izaudzēšana taču nevar būt tik sarežģīta, un viņai bija taisnība. Sākumā Lejas Varicēnu saimnieki uzzināja par vienu no populārākajām permakultūras saimniekošanas metodēm – kartupeļu audzēšanu salmos. Pavasarī izrok nelielas bedrītes katram kartupelim, ierušina pa vienam zemē un pa virsu uzklāj apmēram 40 cm augstu salmu slāni. Par tupeņiem tādā veidā var aizmirst līdz pat rudenim, kad jādodas salmos meklēt ražu.

Nākamais viedais risinājums viņu ikdienā ienāca, pateicoties permakultūras aktīvistam lietuvietim Laimim Žmuidam, kas viesojās Lejas Varicēnos. Viņš iepazīstināja ar permakultūrai raksturīgajām dobēm – to galvenais nosacījums, līdzīgi kā audzējot kartupeļus salmos, ir kārtīga mulčas kārta, kas aiztur mitrumu un neļauj zelt nezālēm.

Pirms tam gan Līgai vajadzēja sevī pārvarēt latvisko aizspriedumu, ka dārzā visām dobēm jābūt melni izravētām, jo tas liecina par saimnieces čaklumu.

Tāpat bijis grūti kliedēt šaubas par sienu kā mulčējamo materiālu – kā tad ar tajā esošajām nezāļu sēklām? Lai spriestu, ir jāredz, tādēļ Līga teica Laimim: «Labi, uztaisi man tās dobes, tad es redzēšu, kā tas ir.» Dobes izveidoja tikai jūlijā, iesēja salātus, rukolu un dilles, kas ātri sadīgst. Redzēju, ka dobes ir tik foršas, irdenas, lapiņas spēcīgas un gaļīgas. Bija prieks noskatīties. To redzot, Līga domāja: ak, būtu es zinājusi agrāk!

Zaļojošs, nevis izravēts dārzs

Dārzeņu audzēšana pēc permakultūras principiem izklausās pārāk idilliski, lai būtu patiesi? Atliek iestādīt un novākt ražu! Tā gluži nav. Tā kā viens no permakultūras principiem ir piemēroties konkrētajai videi un mijiedarboties ar to, nevis cīnīties pret apstākļiem, tad citu pieredzi nav iespējams gluži šabloniski pārņemt. Tas arī nozīmē, ka jāizvēlas konkrētajai videi atbilstoši augi un jākombinē tādi, kas ir savstarpēji saderīgi.

Vienmēr jāpatur prātā – kas vienam būs labākais risinājums, tas citam nederēs. Turklāt labākā risinājuma meklēšana konkrētajiem apstākļiem ir diezgan laikietilpīgs process, kas visdrīzāk nozīmēs arī mācīšanos no savām kļūdām. To pieredzējusi arī Līga – uzzinājusi, ka citi taciņas starp dobēm mēdz mulčēt ar šķeldu, viņa arī nolēmusi to izmēģināt: «Bet tā bija kļūda, jo izrādījās, ka mūsu gadījumā šķelda izvelk barības vielas no zemes un skābina augsni.»

Pavērusies apkārt, Līga saprata, ka viņu mājas apkārtnē taciņas starp dobēm vislabāk būtu pļaut, un zāli pēc tam izmantot kā papildinošu mulčas kārtu dobēm – tas ir resurss, kas pieejams turpat uz vietas. Tāpat, pievēršoties permakultūrai, jāaprod ar domu, ka jūsu dārzs nezinātājiem var šķist diezgan mežonīgs, pat nekopts. «Arī man mamma mācīja, ka skaists ir izravēts dārzs. Tagad uzskatu, ka skaists ir tāds, kas zaļo,» saka Līga.

Izmanto doto

Tomass smej, ka permakultūra ir paredzēta slinkiem cilvēkiem, jo iešana kopsolī ar dabu un esošajiem apstākļiem patērē daudz mazāk enerģijas un resursu nekā cīnīšanās pret tiem. Piemēram, ja gribēsiet savā dārzā izaudzēt to, kas nav piemērots konkrētajai videi, tas prasīs daudz lielākas rūpes nekā augs, kam šie apstākļi būs augšanai labvēlīgi.

Starp citu, mijiedarboties ar dabu nozīmē ne tikai piemēroties tās apstākļiem, bet arī dot tai apmaiņā pret saņemto ražu. Konvencionālā saimniekošana permakultūras izpratnē paredz tikai ņemšanu. Tas ir nemitīgs mēģinājums iegūt maksimumu no katra zemes pleķīša.

Turpretī permakultūras metodes paredz arī ilglaicīga labuma sniegšanu zemei, tās auglīgumu visu laiku atjaunojot dabiskā ceļā.

«Izmanto to, kas tev ir dots,» Tomass nemitīgi atkārtoja, stāstot par permakultūru. Tas nozīmē ne tikai uzkrāt lietus ūdeni, kad tas gāžas no debesīm, vai ēst savā dārzā izaugušus, nevis no otras pasaules malas vestus augļus. Permakultūra būs arī tad, ja izdzertajai plastmasas pudelei nogriezīsi plato galu, ar kakliņu uz leju iespraudīsi to zemē blakus augam, piepildīsi ar ūdeni un tādējādi nodrošināsi mitrināšanu, kamēr pats trīs dienas neesi mājās. «Tava robeža ir tava fantāzija,» atgādina Lejas Varicēnu saimnieks.

Permakultūras gudrības no Lejas Varicēniem

• Dobju mulčēšana

Visas garšaugu un dārzeņu dobes Lejas Varicēnos ir nomulčētas ar sienu, kas augus sargā no nezālēm un sausuma, kā arī satrūdot sniedz zemei barības vielas. Ir vairāki veidi, kā šādas dobes ierīkot. Viss atkarīgs no tā, kad ķeras pie darba. Visgudrāk to darīt jau rudenī, iecerēto vietu nomulčējot ar sienu aptuveni 20 cm augstumā, kas pa ziemu sakritīsies. Pavasarī sienā veido garenas spraudziņas – tik platas, cik nepieciešams sēklām vai stādiem. Atsegto zemi uzirdina un attīra no nezālēm. Augsni nevajag kārtīgi sarakt – pietiek, ja iedur ar dakšu un nospiež paralēli zemei, lai tajā kļūtu gaiss. Krīgeriem tam ir speciāls rīks – tāda kā milzu dakša visas dobes platumā ar diviem koka rokturiem, taču to pašu var paveikt arī ar parastu mēslu dakšu. Stādot sausā laikā, zeme jāsalej, bet iestādītajiem augiem tā arī būs vienīgā laistīšanas reize. «Ja nelaista, augi piemērojas apstākļiem un ielaiž savas saknes dziļāk. Sākot laistīt, tie pierod un paši vairs netiek galā,» skaidro Līga.

Dārzs pagājušajā vasarā – diemžēl par biežu sasēts, kad sazaļoja, bija grūti ievākt ražu, un šis tas sapuva. Bet no kļūdām jāmācās.

Ja iedvesma mulčēto dobju veidošanai rodas jau pavasarī un līdz rudenim gaidīt negribas, rīkojas tāpat kā ilgajā variantā, bet sienu klāj aptuveni 10 cm augstumā, jo tam nebūs iespējas sakristies. Vēl viens variants ir dobju vietā pirmajā gadā iestādīt kartupeļus pēc permakultūras principiem – katram kartupelim izrok mazu bedrīti, virsū uzklāj apmēram 40 cm augstu siena slāni un rudenī novāc ražu. Kartupeļi uzirdinās augsni, salmi apgādās zemi ar vērtīgajām vielām, un nākamajā gadā, kad mulča būs nostāvējusies un izdarījusi savu vērtīgo darbiņu, šajā vietā varēs veidot garšaugu un dārzeņu dobes ar tādu paņēmienu, kā iepriekš aprakstīs.

Neatkarīgi no tā, kādā veidā dobes tiks ierīkotas, visu vasaru tās papildina ar zāli, kas nopļauta dobju starpās un apžāvēta vienu dienu. Starpās var iesēt balto āboliņu, kas zemi apgādās ar tai tik nepieciešamo slāpekli. Tā kā augsne visu laiku tiek bagātināta ar mulču, vienā un tajā pašā dobē var stādīt teju mūžīgi, vienīgais noteikumus – jāmaina augu atrašanās vieta. Ja vienu gadu vadziņā bija pupas, tad nākamajā stādi tur, piemēram, rukolu.

Un kā ar nezālēm? Kaut kas, protams, virs zemes parādās, bet, ja dobē dēstīti stādiņi, nevis sētas sēklas, tad tie noteikti būs varenāki par nezālēm, jo sākuši augt no labākas starta pozīcijas. Līgai dobēs pārsvarā saaug vībotnes un balanda, taču arī tām viņa atrod pielietojumu: «No balandām uztaisu pesto, vībotnēm ēdu galotnītes – tās ir tik vērtīgas zālītes meitenēm.» Šos augus no dobes viņa nerauj ārā ar sakni, bet nogriež ar šķērēm, lai neiztraucētu tam, kas iestādīts apzināti.

• Tomāti bez laistīšanas

Pagājušajā vasarā Krīgeri savā siltumnīcā veica eksperimentu – līdzās audzēja tomātus pēc tradicionālām un permakultūras metodēm, lai saprastu, vai raža būs vienāda. Stādīt tomātus pēc permakultūras metodēm nozīmēja taisīt dobes ar apmalīti no dēļa, lai zemē labāk saglabātos barības vielas un mitrums.

Kārtība bija šāda – sākumā zemi kārtīgi samēsloja un salēja, tad iedēstīja tomātus, pēc tam dobi noklāja ar kartonu un tam virsū uzlika siena kārtu 10 cm augstumā, ap katru stādiņu atstājot brīvu vietu apmēram 10 cm diametrā. Visu vasaru tomāti netika laistīti, vien papildināti ar jaunu pļautas zāles mulčas kārtu.

Krīgeri novēroja: ja tomātus nelaista, tie savas saknes sāk laist dziļāk zemē, kur augsne ir mitrāka.

Turklāt, ja zemi nelaista, no tās arī neizskalojas vērtīgās barības vielas. Arī puve mazāk piemeklēja stādus, kas bija mulčēti ar sienu. Secinājums sezonas beigās – šie tomāti auga tikpat labi kā laistītie, un kopējā raža bija tik varena, ka Krīgeri savārīja paši savu kečupu. Taču jāpiebilst, ka šādā veidā siltumnīcā var audzēt tikai tomātus.

• Tēju kaltēšana saules žāvētājā

Tējas Lejas Varicēnos tiek kaltētas īpašā, pašu veidotā skapī, kas ir lieliska alternatīva elektriskajiem dehidratoriem. Zālītes izkārto vairākos stāvos saliktajos skapja plauktiņos, kas būtībā ir ar sietiņu aizpildīti rāmji. Skapja augšpusē ir izveidoti apaļi caurumi gaisa cirkulācijai, bet apakšā zem plauktiņiem (skapja aizmugurējā daļā) atstāta sprauga, kurai pievieno slīpi pret zemi atstutētu saules  žāvētāju.

Tas ir uzmeistarots no loga rāmja, kam pieskrūvēta metāla plāksne un sānos atstātas vaļējas spraugas gaisa cirkulācijai. Žāvēšanas skapis darbojas pēc šāda principa – pa baterijas sānu malām ieplūst gaiss, kas, metāla uzkarsēts, kāpj augšup pa skapja plauktiņiem, tādējādi žāvējot zālītes, un izplūst pa augšpusē izurbtajiem caurumiem.

Žāvētājs ir jānovieto saulē, bet pašu skapi vēlams atstāt ēnā. Ja vēlas, lai saules enerģiju tas izmanto vēl efektīvāk, metāla plāksni var nokrāsot melnu.