Ko augi grib ēst vasarā?

Dārza darbi
Mārīte Gailīte
22. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Tāpat kā visām citām dzīvām radībām, arī augiem ir jāēd, lai augtu un attīstītos. Atšķirībā no cilvēkiem un dzīvniekiem augi visus elementus uzņem tikai minerālā formā – neatkarīgi no tā, kādus tieši mēslošanas līdzekļus mēs izmantojam.

Ēdienkartē – vai visa Mendeļejeva tabula

Lai augi būtu veseli, spētu pretoties slimībām un kaitēkļiem, labi augtu un dotu labu, kvalitatīvu ražu, tiem ir nepieciešami gandrīz visi Mendeļejeva tabulas elementi, taču dažādos daudzumos. Visvairāk tiek patērēti makroelementi: ogleklis, slāpeklis, fosfors, kālijs, kalcijs, magnijs. Tiem seko mezoelementi – sērs un dzelzs – un mikroelementi, kuri patiešām ir vajadzīgi niecīgos daudzumos, bet bez kuriem augs arī nevar iztikt (mangāns, varš, bors, cinks un citi). Oglekli augi saņem no gaisa, un lielražošanā siltumnīcās augus pat speciāli papildus piebaro ar ogļskābo gāzi. Pārējos elementus augs lielākoties uzņem ar saknēm no zemes un tikai ļoti nelielā daudzumā ar lapām no lietus ūdens vai smidzinājuma ar lapu mēslojumiem.

Ļoti bieži makroelementu procentuālo daudzumu norāda jau mēslošanas līdzekļa nosaukumā. Parasti norāda NPK (slāpeklis, fosfors, kālijs), tāpat iekavās var būt norādīts magnija (Mg) saturs, dažkārt arī sēra (S). Minerālmēslu marķējumā visu barības elementu saturs tiek noradīts procentos, tai skaitā arī visi mikroelementi.

Pašā auga dzīves sākumā, kad tas strauji aug, visvairāk tiek patērēts slāpeklis, jo tas ir nepieciešams visu olbaltumvielu veidošanai.

Vienlaikus ir vajadzīgs arī sērs. Sakņu sistēmas attīstībai ir nepieciešams fosfors un kalcijs, šūnu stiprumu un to sieniņu elastīgumu nodrošina kālijs un kalcijs. Zaļo krāsu lapām piešķir hlorofils – ļoti svarīgs pigments, kas piedalās fotosintēzes procesā (proti, cukuru radīšanā no ogļskābās gāzes un ūdens). Šīs vielas veidošanai ir nepieciešams magnijs, bet pašā fotosintēzes procesā piedalās arī vairāki mikroelementi.

Auga dažādos attīstības posmos visi šie elementi ir vajadzīgi noteiktās proporcijās, tāpēc pirms sējas vai stādīšanas augsnē iestrādā pamatmēslojumu, bet vēlāk veic papildmēslošanu.

Kas kuram vajadzīgs?

  • Salāti, redīsi, spināti – kultūraugi ar īsu veģetācijas periodu –– parasti iztiek ar to barības elementu daudzumu, kuru saņem no pamatmēslojuma. Tikai atsevišķos gadījumos – parasti karstā un sausā laikā, kad augu lapas dienas vidū apvīst, – salātiem un spinātiem ir nepieciešams papildmēslojums ar kalciju, lai novērstu lapu malas iedegas veidošanos.
  • Kāpostiem veģetācijas periods ir garāks, lapu daudz, un to virsma ir liela, savukārt sakņu sistēma ļoti bieži netiek līdzi lapu augšanai. Divas nedēļas pēc dēstu izstādīšanas kāpostiem obligāti jādod slāpeklis amonija vai kalcija nitrāta formā. Labāk izmantot kalcija nitrātu, jo augsnē ļoti bieži trūkst tieši kalcija. Ar kalcija nitrātu vienlaikus tiek veicināta gan lapu, gan sakņu augšana. Vēl pēc divām nedēļām kāpostu papildmēslošanai vajadzīgs kompleksais mēslojums ar mikroelementiem, tas palīdzēs augiem pareizi attīstīties un veicinās to spēju pretoties slimībām un kaitēkļiem.
  • Ziedkāpostiem un brokoļiem arī pirmajā papildmēslošanas reizē labāk ir izvēlēties kompleksos līdzekļus ar augstu slāpekļa saturu, jo tiem ļoti vajadzīgs molibdēns un bors. Trūkstot molibdēnam, veidojas kroplas lapas, kas nespēj nodrošināt pietiekami lielu galviņu veidošanos. Bora trūkuma dēļ galviņas var nemaz neizveidoties, brokoļiem veidojas atmiruši ziedpumpuri.
  • Tomāti ir aukstuma izturīgāki par citiem augļu dārzeņiem, un tos dažkārt izstāda mazliet par agru, kad zeme vēl nav pietiekami iesilusi. Optimālā temperatūra ir 16–18 grādi, bet bieži stāda arī 12–14 grādu vēsā augsnē un pat aukstākā. Šādos apstākļos saknes nespēj uzņemt fosforu, tāpēc pamatmēslojumā un pirmajās papildmēslošanas reizēs ieteicams mēslojums ar augstu fosfora saturu, vēlāk var rīkoties pēc šādas shēmas: viena mēslošanas reize ar kalcija nitrātu, divas reizes ar komplekso mēslojumu. Ja tomātu dēsti iestādīti pietiekami siltā augsnē, papildu fosfors nav nepieciešams, var lietot komplekso mēslojumu, kurā visi makroelementi ir vienādās daļās vai arī slāpekļa ir vairāk par citiem.

    Tomātu papildmēslošanu veic 1–2 vai pat 3 reizes nedēļā, katru reizi izlietojot 10–20 gramu mēslojuma uz katru kvadrātmetru (nedēļā kopā – ap 50 gramiem uz kubikmetru). Ja augus laista ar izšķīdinātu mēslojumu, kalcija nitrātu var lietot kopā ar citiem mēslošanas līdzekļiem, bet mazdārzā tas parasti ir sarežģīti. Karstā laikā kalcija nitrāta devu var palielināt, lai mazinātu risku, ka var veidoties augļu sausā puve. Tāpat ir vērts vismaz vienu reizi nedēļā apsmidzināt tomātu cerus ar līdzekli CalMax (50 mililitru uz 10 litriem ūdens), tas satur kalciju, magniju un slāpekli un lieliski palīdz augam, kad tas ir stresa apstākļos.
  • Gurķus, paprikas, baklažānus stāda siltākā laikā, kad arī augsne jau ir iesilusi, tāpēc pirmā papildmēslošana vajadzīga 5–7 dienas pēc izstādīšanas, bet turpmāk, tāpat kā tomātiem, lieto pamīšus komplekso mēslojumu un kalcija nitrātu. Gurķi strauji aug un attīstās, un sāk ražot, vēl līdz galam neizauguši. Lai augam pietiktu spēka vienlaikus veidot lapas un augļus, sākoties pirmo gurķīšu piebriešanai, jāpalielina slāpekļa deva mēslojumā. To var panākt, pievienojot kompleksajam mēslojumam amonija nitrātu vai arī izvēloties komplekso mēslojumu ar augstāku slāpekļa saturu. Šo mēslojumu izmanto visā intensīvās augšanas laikā. Kad augšanas intensitāte samazinās, var samazināt arī slāpekļa devu – samazināt, nevis pilnīgi pārtraukt mēslošanu.
  • Burkāniem un bietēm sākuma periodā pietiek ar pamatmēslojumu. Ļoti svarīgi, lai tā sastāvā būtu visi mikroelementi. Papildmēslošanu jāsāk veikt lapu intensīvās augšanas periodā ar 2–3 nedēļu intervālu, izmantojot kompleksos mēslošanas līdzekļus (20–30 gramu uz kvadrātmetru katrā reizē).
  • Zirņiem, pupām un pupiņam uz saknēm attīstās gumiņbaktērijas, kas spēj saistīt atmosfēras slāpekli, padarot to augiem pieejamu. Intensīva gumiņbaktēriju veidošanās sākas laikā, kad zirņi, pupas un pupiņas zied, tāpēc tad šiem augiem mēdz pietrūkt slāpekļa. Kā jau teikts, labāk izvēlēties kalcija nitrātu un veikt vismaz vienu papildmēslošanu (20–30 gramu uz kvadrātmetru), kad augiem ir izveidojušas pirmās īstās lapas.
  • Ziemas ķiploki sadīgst ļoti agri, kad zeme vēl ir vēsa un saknes slikti strādā, bet minerālais slāpeklis ir izskalojies ar kūstošo sniegu un lietus ūdeņiem. Ir ļoti svarīgi slāpekli ziemas ķiplokiem iedot laikus – pirms sākuši dzeltēt lapu gali (tiesa, tie mēdz dzeltēt arī infekciju vai kaitēkļu dēļ). Pirmajā reizē labāk izmantot amonija nitrātu (30–50 gramu uz kvadrātmetru), papildmēslošanu atkārto ar kalcija nitrātu ar 3–4 nedēļu intervālu.
  • Vasaras ķiplokiem un sīpoliem pirms to stādīšanas augsnē iestrādā komplekso mēslojumu (70–100 gramu uz kvadrātmetru), bet papildmēslošanu ar kalcija nitrātu sāk apmēram mēnesi pēc sadīgšanas (tātad maija beigās, jūnijā) un atkārto 2–3 reizes ar 4 nedēļu intervālu. Pēdējo reizi papildmēslošanu veic ne vēlāk par jūnija beigām, lai neaizkavētu sīpolu un ķiploku galviņu nobriešanu.

Ja minerālmēslus nelieto

Daudzi mazdārziņu īpašnieki minerālmēsliem neuzticas un cenšas iztikt ar organisko mēslojumu: kūtsmēsliem, vircu, kompostu, raudzētām nezālēm un pelniem. Jā, arī šajos līdzekļos ir barības elementi, tai skaitā mikroelementi, bet – nevienam nezināmā daudzumā. Turklāt tie kļūst augiem pieejami tikai ar laiku, jo atbrīvojas pakāpeniski augsnē mītošo baktēriju darbības rezultātā.

Baktēriju vairošanās ātrums ir atkarīgs no temperatūras un mitruma, tāpēc pavasarī un vasaras sākumā to vēl ir maz, aktīvi baktērijas darbojas vasaras beigās.

Siltumnīcā šie procesi notiek ātrāk, tomēr arī tur jūnijā augi gandrīz nemaz netiek klāt barības elementiem, kurus glabā organiskā viela. Paātrināt organiskās vielas noārdīšanos (mineralizēšanos) var, bagātinot augsni ar derīgiem mikroorganismiem jeb mikrobioloģisko mēslojumu, ko ražo tepat Latvijā, laboratorijā pavairojot speciāli atlasītas sīkbūtnes. Azotobakterīns veicina slāpekļa pieejamību augiem, bet biokompostētājs paātrina organiskās vielas mineralizēšanos – kā komposta kaudzē, tā arī augsnē.

Lai mikroorganismi būtu aktīvi un intensīvi palīdzētu augiem tikt klāt barības elementiem, ir svarīgi, lai augsne būtu mitra (bet ne pārmitra) un lai tajā būtu pietiekami daudz kalcija. To var panākt, regulāri (ik pēc 2–3 gadiem) veicot augsnes kaļķošanu rudenī pēc ražas novākšanas. Kaļķošanai var izmantot jebkuru līdzekli, kāds vien pieejams: kaļķakmens miltus, dolomīta miltus vai celtniecības krītu, pat pāri palikušu sausu cementu. Svarīgi, lai materiāls būtu samalts miltos, jo tad to ir iespējams vienmērīgi izkaisīt pa visu dārza platību un iestrādāt augsnē, kur sīkās daļiņas straujāk reaģēs ar augsni.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs