Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Materiāls publicēts žurnāla Ievas Stāsti 2013. gada 19. aprīlļa numurā.
Mūziķi ir jautri ļaudis
«Paldies Dievam, ka Radio ir tāds Zigis Linde, kas visu nošu bibliotēku ir saglabājis. Citādi tas viss tiktu izmests,» tie ir Raimonda Paula vārdi. Patiešām – pēc bigbenda likvidēšanas briesmas draudēja gadu gadiem vāktajam partitūru krājumam, kuru kāds cits varētu uzskatīt par brangu makulatūras kalnu. Tad vienatnē savu kluso cīņu uzsāka Linde, kas lielajiem skapjiem pielika kārtīgas atslēgas, un tagad apņēmies digitalizēt unikālās notis, lai visā pasaulē būtu pieejami Latvijas izcilo meistaru – Gunāra Rozenberga, Aļņa Zaķa, Vitālija Dolgova, Jāņa Sildega un citu – aranžējumi. Gandrīz viss Lindes darba mūžs pagājis nošu sagādnieka un bibliotēkas vadītāja darbā, kas pildīts paralēli trompetista pienākumiem, – Zigis pieder pie tās apņēmīgās pēckara paaudzes, kurai mūzika un skatuve likās skaistākais, kas dzīvē iespējams.
Starp citu, par skaistumu runājot, Linde atklāj, ka reiz tik iemīļotā Latvijas Radio sieviešu vokālā ansambļa dziedātājas izraudzītas ne jau savu vokālo dotību dēļ, bet gan – lai būtu jaunas un smukas.
Kā zināms, daudzi Maestro teicieni iegājuši vēsturē, un viens no tiem bijis visai skarbs: «Jāliek priekšā sieviešu ansamblis, lai tos nodzertos purnus neredz!» To viņš savulaik sacījis par Radio vieglās mūzikas orķestri, kas gadiem spēlēja pavadījumu populārajos Mikrofona aptaujas koncertos. «Tie daudzie mēģinājumi un koncerti pēc kārtas, – nu, ko darīsi uz skatuves? Protams, gadījās, ka mūziķi aizmiga, tāpēc arī Pauls izdomāja, ka jāliek meitenes priekšā, lai neredz, kas notiek aizmugurē!» Linde stāsta, ka orķestris Mikrofona aptaujas koncertos nekad nav spēlējis, tikai marķējis jau ierakstītu fonogrammu, – kāds tur brīnums, ka tad nāk miegs! «Kad notīs rakstīts, ka spēlē trompete, tikai paceļam instrumentu uz augšu, bet pūst nedrīkst, lai neizsit ārā no ritma. Arī ar dziedātājiem studijā reti satikāmies, ierakstījām savu pavadījumu, tad viņi paši kaut kad nāca un dziedāja.
Pirmajam Radio orķestra vadītājam Ringoldam Orem jau ļoti patika koncerti, bet gadījās, ka autobusā iedzer – lai lustīgi te un lustīgi tur – un, kad galā aizbrauc, spēlē tik milzīgi virtuozas pasāžas, kas nemaz nav vajadzīgas.» Linde atceras koncertu Popova Rīgas radiorūpnīcā, kad katram mūziķim bijušas noliktas citas notis. Pianists Uldis Stabulnieks, pārliecināts, ka viņam priekšā tas pareizais gabals, mauc no visa spēka, pavadījums spēlē ko citu, vokālais ansamblis dzied vēl pavisam citu. No vienas puses, izgāšanās, no otras – cilvēki klausās un domā, ka tas tā iecerēts.
Meitene, kas ada
Šausmu lietas dzirdētas par garajiem pārbraucieniem koncertceļojumos pa visu Padomju Savienību, kad 60. gados Latvijas mūziķi jutās kā īsti ārzemnieki un Rietumu kultūras nesēji. Krievijas pilsētu vienīgajā ēdnīcā vairāk par šņabi graņonkā neesot varējuši dabūt, bet veikali tukši – vakarā jāiztiek bez zakuskas. Pa dienu nebija, ko darīt. Kādā REO braucienā uz Ziemeļkaukāzu pienākuši klāt puikas: «Дядюшки, пойдëм играт футбол!» (Onkulīši, iesim spēlēt futbolu!) sportistam Lindem jau to vien vajag! Nolēmuši spēlēt pa nopietnam – komanda pret komandu. bet kas stāvēs vārtos? Raimonds Pauls, jo viņš negrib skriet un cīnīties. Protams, Rīgas muzikanti nespēj lāgā paskriet, puikas tik sit un sper Paulam virsū bumbu. «Viņam bija galīgi sapampuši pirksti, ilgu laiku nevarēja paspēlēt klavieres.»
Izbraukumos gadījās arī stingras viesnīcu komandantes, kas svešas personas uz numuru neļāva vest. «Citi spēlēja kārtis, citi skrēja pa veikaliem. Piemēram, ar mani parasti istabiņā dzīvoja saksofonists Aleksandrs Piščikovs, kas bija apsēsts bukinists. Vienalga, kur iebraucām, ciematā vai pilsētā, uzreiz meklēja grāmatas par džezu.»
Toties Linde vingrinājies kā traks, REO laikā viņš vēl mācījās konservatorijā. Tad nu vajadzēja meklēt telpas, kur spēlēt trompeti, jo viesnīcā bija aizliegts trokšņot.
Mūziķi bijuši kāri arī uz meitenēm – pa dienu staigājuši pa pilsētu un organizējuši, lai vakarā būtu, ar ko izklaidēties.
Orķestra inspektors aizbilstamos labi pazinis, sašķirojis visus pa istabām pēc interesēm: kas dzer, kas instrumentu spēlē, kas briesmīgi krāc. Lindes kaimiņš Piščikovs parasti naktīs vingrinājies flautas spēlē, jo sapņoja emigrēt uz Ameriku, kas viņam arī izdevās. Pārcēlās uz Maskavu, apprecēja ebrejieti – un prom bija…
Zigurds Linde savu izredzēto satika VEF Kultūras pils orķestra mēģinājumos, kad tika gatavota grandioza koncertprogramma Uz Spīdolas viļņa. Mūziķis ievērojis skaistu, jaunu dziedātāju Brigitu Štermani. Viņš pamanīja, ka meitene ir glīti apģērbusies un ļoti nopietna, kā gadās brīvs brīdis, tūlīt ada vai tamborē. Reizēm mēģinājumi ievilkās līdz vēlai naktij, bet uz mājām jātiek – tā Zigim radās izdevība pavadīt solisti uz mājām. Par laimi, abi dzīvoja Pārdaugavā. Tā vienreiz, otrreiz, bet izšķirīgais brīdis bijis, kad VEF orķestris Radio studijā ierakstīja dziesmu Kad vēji uz dusu no tolaik ļoti populārā čehu dziedoņa Karela Gota repertuāra: Brigita dziedāja solo, Zigurds spēlēja trompetes solo. Tā nu viņi sadziedājās un saspēlējās, saskatījās un iemīlējās, līdz tika dzertas grandiozas kāzas, kurās piedalījās abu lielo (Rīgas estrādes un Radio) orķestru mūziķi un to diriģenti Raimonds Pauls un Ringolds Ore. «Drīz trīsdesmit gadu – tātad beidzamais laiks dēlam precēties,» jau bija sprieduši trompetista vecāki, kam kārojās mazbērnu. Uz tiem gan vajadzēja pagaidīt, jo Brigita Linde pārnāca dziedāt uz Rīgas estrādes orķestri un mēnešiem ilgi bija prom koncertos Krievijā, Polijā, Vācijā un citur. Tikmēr Zigurds paralēli savam Radio mūziķa darbam pa nakti rāvās restorānā Jūras pērle.
Lauku puikas uzņēmība
Darba tikumu Zigurds Linde mantojis no vecākiem – mamma Lonija Dālica dzimusi Rīgā, dziedājusi Reitera korī, viņas tēvs jaunībā vairākus gadus spēlējis ērģeles Torņakalna baznīcā. Tēvs Jānis Linde uzaudzis vienpadsmit bērnu ģimenē, skolā dabūja iet tikai vienu gadu, toties tik izcili apguva koka darbus, ka viņam līdzīgu meistaru Neretas apkaimē nebija. Ar saviem darbarīkiem staigājis apkārt pa mājām un taisījis visu – no alus mucas līdz zārkiem –, pratis uzmeistarot arī šķūņus un staļļus. Tad nopircis Salātes ciema Bērzkalnu mājas, kur laika gaitā izveidoja brangu saimniecību ar govīm, aitām, cūkām, diviem zirgiem.
Vispirms 1936. gadā pasaulē nāca Ainis, divus gadus vēlāk, 1938. gada 8. maijā, piedzima Zigurds, kas paaudzies kā pielipis ik svētdienu Neretas baznīcā stāvēja pie ērģelēm. Klausījās, skatījās un paspaidīja ērģeļu kāju pedāli, par ko dabūja krietnu pļauku no ērģelnieka. Mājās bieži rīkotas balles ar patafona mūziku un dziedāšanu, no Rīgas pārvestas arī vectēva ērģeles, kas godam kalpojot vēl šobaltdien.
Gadījusies arī blokflauta, ko Zigurds jau mazotnē iemācījās pūst, sevi pamazām nolemda ms mūziķa liktenim.
Kad ģimenes galvu paņēma karā, visi lauku darbi palika uz rīdzinieces Lonijas un dēlēnu pleciem. Taču galvenais, ka Jānis mājās pārnāca sveiks un vesels – esot nēsājis līdzi Dieva vārdus un nekad neesot šāvis pa dzīviem cilvēkiem, vienmēr augstāk vai zemāk. Arī mamma regulāri spēlējusi ērģeles un lūgusies Dieva dziesmās par vīru. Zigurds tikmēr paguva i zaļo varžu konservus pie vāciešiem pārēsties, i dabūt pērienu no krievu zaldātiem par patronu zagšanu.
Pēc kara brāļi sāka iet Neretas vidusskolā, pusdienām no mājas līdzi ņēma pudeli piena un gabalu rupjmaizes. Skolā bija gan dziedāšanas, gan aizraujošas vingrošanas stundas, kur skolotājs Velme spēlējis klavieru pavadījumu, bet vasarā ārā – ar akordeonu latviešu tautasdziesmas. Kad mājā pie Lindēm uz dzīvi apmetās vietējais milicis, Zigis apguva viņa akordeonu tik labi, ka ar laiku varēja braukāt pa apkaimi, danču mūziku spēlēdams. No rītiem cēlies agrāk, lai tiktu skolas klavieres paspēlēt. Tā sports un mūzika kļuva par Zigurda lielāko mīlestību – puisis tupēja aiz loga, kad Neretas kultūras namā notika balles, un dzirdētos meldiņus mēģināja nospēlēt ar mājas ērģelēm vai akordeonu. Pamanījuši Lindes talantu, drīz vien vietējie muzikanti viņu sauca palīgos – lielāka prieka kā uzstāties uz lielās skatuves viņam nebija!
Sapņaini Linde atceras zēna dienas, kad vēl bijis laiciņš pie upes ar makšķeri pasēdēt. «Tik jauki agrā rītā, kad tāda maza migliņa. Un ja vēl ķeras! Bet ātri tas prieks zuda, jo biju ļoti pārslogots.» Jaunekļa sparam nebija robežu – viņš muzicēja, vingroja, spēlēja volejbolu un basketbolu, galda tenisu, šahu un dambreti, piedalījās teātra iestudējumos, dejoja tautasdejas, skaitīja dzejoļus, dziedāja korī un ansamblī. Zigurds četrus gadus nosēdējis vienā solā ar vēlāko virsprokuroru Oļģertu Šabanski, ar kuru vēl tagad ir draugos. Viņa skolasbiedrs bija dzejnieks Imants Auziņš. Kad Neretas kultūras namā nodibināja pūtēju orķestri, Linde kļuva par trompetistu. Turklāt no devītās klases strādāja arī par kinomehāniķi: pats rakstīja afišas un tās izlīmēja pa apkārtni, ar riteni braukāja uz pastu apmainīt vecās filmas pret jaunajām. Bet vakaros bija jāpalīdz tēvam pie zāģēšanas un ēvelēšanas darbiem…
Sportists, komjaunietis, teicamnieks
Centība un uzņēmība palīdzēja puisim iestāties J. Mediņa mūzikas vidusskolā. Mamma par šādu izvēli ļoti priecājusies, bet tēvs bijis nemierā, jo cerēja, ka dēls ies mācīties kādu amatu, jo mūziku jau varot spēlēt brīvajā laikā. Kaut gan jāmācās un sevišķi trompetes spēlē jāvingrinās bija ļoti daudz, Zigis bez sporta nevarēja dzīvot – sarunāja, ka Mediņskolas audzēkņi varēs trenēties konservatorijas un Mākslas akadēmijas zālēs, kur divreiz nedēļā spēlēja basketbolu, divreiz volejbolu. Lindes vadībā ar lieliem panākumiem sportojuši aktieris Juris Strenga, skaņu režisors Aleksandrs Grīva un komponists Jānis Sildegs. Visciešāk Linde sadraudzējies tieši ar Sildegu, kas tolaik vadīja savu deju orķestri, spēlēja klavieres un sacerēja dziesmas. Savā neizsīkstošajā enerģijā Zigis atrada laiku muzicēt arī citos ansambļos, deju orķestrī Kaija, restorānā Maskava, pat džeza orķestrī RIO, līdz jaunekli iesauca armijā. Par laimi, jādien bija tepat Rīgā – kājnieku pulka pūtēju orķestrī. Tur drīz vien Zigurds iekārtoja arī savu draugu Sildegu, kas zibens ātrumā apguva trombona spēli. Vadība, novērtējusi orķestra spējas, norīkoja to spēlēt dejas Mežaparkā – tā katru dienu četras stundas brīvā dabā vasarā, bet ziemā tas pats darbiņš bija jādara Virsnieku namā.
Atgriezies civilajā dzīvē, Linde pamazām rāpās uz augšu pa mūziķa karjeras kāpnēm, viņa spēli Milicijas kluba orķestrī noklausīties ieradās toreizējais Rīgas estrādes orķestra muzikālais vadītājs Alnis Zaķis un puisi pieņēma savā kolektīvā. Jauki jau tas bija, bet šāds darbs līdzi nesa iepriekš aprakstītās sekas – mūžīgi izbraukumi, nav laika kārtīgi mācīties, taču Lindem allaž paticis visu izdarīt, kā pienākas.
Kā vāvere ritenī
To, ka muzicēšanai ir savas ēnas puses, Linde zina ļoti labi. Viņa atmiņā ir daudz nostāstu par kolēģiem, kam paticis dziļāk ieskatīties glāzītē. Pašam dzert vienkārši nebija laika – Zigurda pārziņā bija sešpadsmit nošu pārrakstītāju, un, lai Radio orķestra mūziķus nodrošinātu ar darbu, katru dienu bija jāskraida no aranžētājiem pie rakstītājiem un atpakaļ. Nezinātājam jāpaskaidro, ka parasti komponists atnes jaunas dziesmas melodiju tikai ar klavieru pavadījumu. Tad to iedod aranžētājam, kas izdomā – kurš instruments kurā brīdī ko spēlēs. Top partitūra – milzīgs palags ar daudzām nošu rindiņām. Tad nu, lai mūziķim varētu nolikt priekšā viņa partiju jeb balsi, tas viss jāuzraksta uz tik lapiņām, cik orķestrī mūziķu, un kļūdu, protams, nedrīkst būt! Starpnieks šajā sarežģītajā procesā bija Linde, kam no laika gala paticis ar notīm krāmēties, daudzu REO skaņdarbu notis viņš pārrakstījis arī Radio bibliotēkai. Tomēr, kā parasti, padomju laikos Radio mūziķiem algas nebija lielas, bija jāpiepelnās.
Arī Zigurds Linde bijis krogus muzikants. «Jūras pērlē nostrādāju sešpadsmit gadus, katru vakaru – divas programmas, bet naudiņa bija ļoti laba. Pirmā programma sākās desmitos vakarā, otrā – pēc divpadsmitiem, tad dejas līdz četriem pieciem no rīta. Mājās tiku uz rīta pusi, tūlīt jau arī jāskrien uz darbu Radio.» Zigurdu smalkajā krogā ļoti piesaistījusi kādreizējo REO solistu dziedāšana, sevišķi Aino Bāliņas, kas tur nostrādājusi ilgus gadus. «Viņa dziedāja skaistus džeza gabalus, spāņu balādes, bet cilvēki tik nopietnu mūziku nesaprata un gulēja. Toties, kad uzrāva «Auto, auto, automobili» – o, tas visiem patikās! Sita plaukstas līdzi un priecājās. Dziedāja arī Sallija Landava un Vladimirs Mamajevs. Laima Vaikule gan bija krietni pēc tam.»
Lai strādātu Jūras pērlē, priekšniecība Lindem lika uzaudzēt bārdu, tādu pašu kā pārējiem grupas mūziķiem. Brigita velti protestēja, ka vīrs izskatās pēc mežoņa, – kādus četrus gadus Zigurds staigājis bārdains.
Laulības dzīve Lindem izveidojusies apbrīnojami harmoniska, kā gadās pāriem, kas reti ir kopā un nav laika strīdēties. Kad pēc septiņu gadu kopdzīves atskrēja dēliņš Edgars, ar viņa auklēšanu nodarbojās vecmāmiņa un vecvecmāmiņa, arī tētis iespēju robežās, jo mamma tūrēja pa ārzemēm. «Cilvēki brīnījās, ka es sievu vienu laižu braukāt apkārt. Atbildēju, ka man nav laika ar sievu noņemties, jo vienubrīd spēlēju četros orķestros! Esmu rakstījis notis arī Rīgas Kinostudijai, firmai Melodija un citiem, Radio nošu bibliotēku vadīju visus trīsdesmit gadus, kad pastāvēja orķestris.» Kad REO samazināja štatus, Brigita Linde pārnāca dziedāt uz Radio sieviešu ansambli. Zigis dabūja sievai mācīt solfedžo un mūzikas teoriju, jo radio darbā visu laiku bija jāapgūst jauns repertuārs.
«Esmu ļoti daudz nošu rakstījis, caurām naktīm sēdējis. Zinu, ka šī mūzika ir ļoti skaista, varbūt pat vienīgais eksemplārs pasaulē.» Linde vēl tagad pārdzīvo par gadījumiem, kad šīs unikālās notis pazudušas, piemēram, Olgai Pīrāgs jābrauc uz Maskavu, uz starptautisku pasākumu, prasa notis līdzi, arī Pauls teic, ka jādod, citādi būs lielas nepatikšanas! Olga aizbrauc, un Maskavā tieši sākas pučs!
Zigurds Linde bijis nošu sagādātājs arī visiem starptautiskiem konkursiem, tostarp slavenajai Jūrmalai Dzintaros. Vai arī, piemēram, Nora Bumbiere iedod notis, kas viņai jādzied Sopotas festivālā. Linde skrien pie Gunāra Rozenberga, lai tas uzraksta partitūru, jo jāpaspēj vēl balsis izrakstīt. Kad Gunāram ar darbiem nevedās, Zigis skrēja uz točku pēc uzmundrinātāja – tad nu tas dzer un raksta, dzer un raksta. Kad gatavs, Linde jož uz māju rakstīt balsis, mašīna jau lejā gaida, Nora paķer notis un prom uz konkursu. «Visu laiku stresā – vai paspēs, vai būs kāds pārrakstītājs brīvs.
Reizēm dzērumā, pa nakti rakstot, gadījās kļūdas, tad festivālos orķestranti tās notis metuši pa gaisu! Ir bijis, ka jāraksta četras dienas no vietas, tad sāc domāt, kas notiks pirmais: vai acs aptumšosies, vai roka nokritīs, vai mugura salīks no sēdēšanas. Tāds man bija darbiņš, bet liktenis sargāja, ka sieviņa mani nepameta…»
Drīz jāsvin zelta kāzas
Citas dziedātājas Radio ansamblī nāca un gāja, bet Brigita Linde visus konkursus izturēja un daudzus gadus tajā aizvadīja. Tagad viņa strādā Nodarbinātības dienestā. Drīz Lindēm būs klāt zelta kāzas, un pa šo laiku Zigurda dēls Edgars nosvinējis 44. dzimšanas dienu, pabeidzis Mūzikas akadēmiju. Mazotnē bija viens no slavenās Dzeguzītes solistiem. Noskatījies, ka mamma visu laiku mācās dziesmas, tētis raksta notis un pūš trompeti, skaidrs, ka pats sāka dziedāt. 80. gados kā Dārziņskolas korists vairāk nekā 50 izrādēs dziedājis galveno lomu operā Mazais skursteņslauķis. Pašlaik viņš ir profesionāls kordiriģents, muzicē dažādos pasākumos, aranžē partitūras šovam Koru kari. Edgaram jau ir četri bērni, kas arī mantojuši muzikālo gēnu. Zigurda un Brigitas meitai Katrīnai ir 26, viņa dziedājusi korī pie Gunāra Kalniņa, beigusi Kultūras akadēmiju un tagad audzina meitiņu Lauru.
Lindes dzimtās mājas atrodas tikai kilometru no Lietuvas robežas – jau pussapuvušās ēkas pieder paju sabiedrībai, bet zeme, 16 hektāri, ir Zigurda īpašums. «Man to visu laiku piedāvā pārdot, bet es saku: nekad nevar zināt – mana mamma arī Rīgā piedzima, bet Neretā nodzīvoja visu mūžu. Un laukos tu izdzīvosi jebkurā situācijā!» Par laimi, vecais Jānis Linde pats uzbūvējis māju Neretas centrā Kalēju ielā, kur tagad dzimtai pulcēties. Zigurds arī ir prasmīgs amatnieks, uzcēla tēva mājai otro stāvu, bet pēc tam, kad Radio vadība atlaida savu orķestri, Linde strādājis par amatu mācības skolotāju Jūrmalā: «Es varu visu salabot – mēbeles, elektrību un santehniku! Nacionālā teātrī milzu darbus veicu, kad tur pēc kapitālā remonta nevienas durvis, nevienu logu nevarēja attaisīt un aiztaisīt!» Teātrī trompetists vispirms pieņemts par sargu, tad norīkots par šveicaru foajē, bet nav varējis izturēt bezdarbību – direktors aizliedzis notis rakstīt vai kā citādi laiku pakavēt.
Bez sarūgtinājuma Zigurds atceras ļaudis, kas viņam aizrādījuši uz bezjēdzīgu laika tērēšanu, Radio notis sargājot.
«Man teica, ka tās nekad nevienam nebūs vajadzīgas. Bet kā gan Raimonda Paula, Valtera Kaminska, Elgas Igenbergas un citu mūzika vienīgajā eksemplārā var nebūt vajadzīga?! Tagad, kad Radio atkal ir orķestris, es vācu no skapjiem ārā un lieku uz pultīm virsū, – ko tad citu viņi spēlēs?» Linde stāsta, ka pasaulē vairs nav radio štata orķestru, viss balstās uz projektiem, arī pie mums.
Protams, arī viņš pats bez dzīvās mūzikas nevar dzīvot – tiklīdz 2004. gadā nodibinājās Mirāžas džeza orķestris, tā vadītājs Lauris Amantovs nāca pie Lindes pēc notīm un uzaicināja pieredzējušo trompetistu atkal stāties darba ierindā. Apaļā septiņdesmitā jubileja tika svinēta ar lielkoncertu Kongresu namā kopā ar vienaudžiem Ivaru Birkānu un Zigurdu Rezevski. Bet kā ir spēlēt septiņdesmit piecos gados? «Trūkst izturības, bišķi lūpiņa gurst. Ja pūt garas stundas, pat acis kļūst sarkanas. Bet jāpūš ir katru dienu, citādi nekas nebūs.
Par dzīvi sūdzēties nevaru, te bērītēs uzspēlēju, te kaimiņš atnāk, kad nevar tualetē ūdeni noraut. Vispār esmu laimīgs cilvēks, ar bērniņiem un sievu ļoti labi sadzīvoju. Man ir hanteles, tās pacilāju, vidukli grozu, visādi pietupjos, galvenais jau, ka nedrīkst ne ilgstoši sēdēt, ne stāvēt – visu laiku aktīvi jādarbojas. Laikā vajag paēst, normāli gulēt un savu šņabīti iedzert. Galvenais – ar cilvēkiem parunāties,» pamāca allaž dzīvespriecīgais Zigurds Linde.
