Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
19
-
1
-
0
-
3
-
0
-
2
-
0
-
Kad vēl gāju mazajās klasītēs, mums tika solīts, ka ap 2020. gadu viss būs pavisam citādi. Ka es brīvdienās braukšu nevis ciemos uz Rīgu pie krustmātes, bet gan lidošu uz Marsu. Bet varbūt tur pat jau dzīvošu. Mums tika solīts, ka visus nepatīkamos ikdienas darbus mūsu vietā veiks roboti (un es gara acīm jau sajūsmināti skatīju, kā robots manā vietā ravē garās biešu vagas). Mums tika solīts, ka uz to laiku jau būs ne tikai uzvarētas visas slimības, bet, iespējams, atklāts arī cilvēka mūžīgās jaunības gēns.
Taču 21. gadsimts izrādījies pavisam citāds. Sabiedriskais transports uz Marsu joprojām nav atklāts, un vasaras mājiņas tur nav sabūvētas. Savu sadzīves tehniku es, protams, varu uzskatīt par robotiem, taču mans kafijas automāts ir tik niķīgs, ka brīžam nevar saprast, kurš kuru apkalpo – viņš mani vai es viņu. Par slimībām… Jā, te nu es esmu.
Sēžu nevis kosmosa kuģī ar mūžīgās jaunības čipu ķermenī, bet pašizolācijā pie sava mājas datora, un domāju, ko lai raksta brīdī, kad situācija mainās ne pa dienām, bet pa stundām.
Un tas, kas ir aktuāls šodien, rīt jau var būt novecojis kā pērnās lapas pavasarī.
Tomēr ir vairākas universālas atziņas, kas sāk izgaismoties koronavīrusa krīzes sakarā. Piemēram, tas, cik ļoti mēs visi esam globāli saistīti – nupat jau teiciens par tauriņa spārnu vēdām vienā pasaules malā, kas izraisa vētru citā, vairs neliekas nekāda nodrāzta metafora, bet pat ļoti reāla faktu ķēdīte. Un arī tas, cik trausla izrādījusies tā šķietami stiprā pasaules kārtība, kas balstījusies uz naudas varu un politikas varu. «Fī,» teica viens vīruss, «uzšķaudu es uz to jūsu pasaules kārtību.» Un nolika visus uz lāpstiņām.
Domāju, ka šī ir viena no spilgtākajām atskārsmēm, ar kuru tagad sastopamies, – ka neko daudz jau mēs patiesībā nekontrolējam.
Ne dzīves kārtību, ne ceļojumu plānus, ne biznesu, ne ienākumus. Iespējams, šī apjausma ir pat biedējošāka par pašiem slimības draudiem, jo izsit zem kājām psiholoģisko pamatu. Katrs ar šīm bailēm tiek galā, kā nu māk, – iepērk pārtikas rezerves, meditē, lasa kriminālromānus. Un, starp citu, ja kādam te palīdz putraimu un sērkociņu iepirkšana, par to nav jāsmejas – cilvēka psihe ir smalka lieta, un dažkārt tai vairāk palīdz tualetes papīra ruļļu kalni, nevis pārgudras runas.
Tas, kas mums tagad visiem jāapgūst, ir spēja pieņemt, ka šī pasaule ir visai neprognozējama vieta. Patiesībā tā nekad nav bijusi prognozējama, tikai mēs kaut kā veiksmīgi bijām sev radījuši ilūziju par pretējo.
Jaunu un pavisam reālu jēgu iegūst vēl viens līdz jēlumam nodrāzts sauklis – par to, ka jādzīvo šeit un tagad.
Tik tiešām ir pienācis laiks, kad visjēdzīgāk ir dzīvot racionālā tagadnē, nevis gremdēties žēlabās par to, kas bija, bet šobrīd nav pieejams (teātra izrādes, ceļojumi vai kārtīgas ballītes). Un arī neapcerēt, kā būs vai nebūs pēc nedēļas, mēneša vai pusgada. Šobrīd to neviens īsti nevar pateikt. Kā būs, tā dzīvosim. Kā tajā Bet bet dziesmiņā: «Lai nāk, lai nāk, lai nāk smaga diena, mēs dzīvosim to stundu pa stundai…» Un nav jau teikts, ka būs smaga.
Psihologi jau sen runā par to, ka mūsdienās cilvēkam jātrenē spēja dzīvot neskaidros, mainīgos apstākļos. Savukārt eksperti, kuriem jautā, kādas īpašības būs visvairāk nepieciešamas nākotnes darba tirgū, kā vienu no svarīgākajām parasti min elastīgu domāšanu, spēju ātri reaģēt uz pārmaiņām un piemēroties jauniem apstākļiem un prasībām. Kas zina, varbūt tieši šobrīd mēs piedzīvojam milzīgu šīs nezināmās nākotnes ģenerālmēģinājumu. Nu, ko – trenēsim iemaņas! Dienu pa dienai, stundu pa stundai.
