Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ar divām draudzenēm pasēdējām mazā, jaukā pagrabiņā. Vīns, katrai pa glāzei, ne vairāk. Nu, labi, tad atkārtojām, jo Dagnijai baigais stāsts par vienu britu. Tak grib viņu precēt. Nopietni! Sniedzām viņai labus padomus, kā pārliecināties par viņa nodoma patiesīgumu (labākus nekā Ārlietu ministrija, šaubu nav). Lai gan, kad Dagnija aizgāja uz tualeti, abas ar Jolantu atcerējāmies, ka viņai ar angļu valodu tā pašvakāk. Skolā mācījās vācu valodu un angleni sagrābstījusi tikai no filmām un pašmācībā. Bet praktiski pieslīpējusi, samīloties kaut kādā Lielbritānijas pilsonī. Tā jau viņiem viss smuki: pa vasaru viņš šeit, uz Ziemassvētkiem – abi pie viņa, ar visiem angļu pudiņiem un tādā garā.
***
«Vai viņš tev teica merī kristmas vai arī merī mī at kristmas?» Kā tāda angļu valodas skolotāja Dagniju eksaminē Jolanta. Kāda atšķirība, Jolanta nesaprašanā plikšķināja skropstas. Ak, Dievs! Merī kristmas taču nozīmē vienkārši priecīgus Ziemassvētkus. Varbūt viņš tev pa telefonu nemaz neteica, ka grib tevi precēt Ziemassvētkos, bet vienkārši kaut ko teica par priecīgiem svētkiem, ko jūs svinēsiet kopā? Beigās Dagnija gan šņukstēja, gan smējās. Jo, izrādās, viņa šīm mazajām atšķirībām nebija pievērsusi nekādu uzmanību. Nosvinējām šo pārpratumu ar trešo vīna glāzi. Uz Dagnijas rēķina, jo ietaupīsies nauda, nepērkot kāzu kleitu, ha, ha.
***
Izeju laukā uz ieliņas. Vispirms jau milzīgs fui Vecrīgas bruģa licējiem kurā tur gadsimtā. Nu kā var izveidot tik nelīdzenu ielu segumu? Vai tad pašiem pastalās un zābakos bija ērti iet, nemitīgi klūpot un krītot? It īpaši, ja drusku iedzerts karstvīns vai aliņš, ko? Skaidrs, ka bruģakmeņu iepirkumā un likšanā uzvarēja kāda Rīgas rātei ļoti pietuvināta firma, kas lielāko dālderu čupu savāca sev un visus darbus padarīja ķep-ļep. Noteikti tas bija kāds rāteskungu ģimeņu loceklis. Piereģistrējis firmu ar viena dāldera pamatkapitālu un tad uzvarēja visos iepirkumos. Fui, fui, fui! Maniem jaunajiem zābakiem jau ir apdauzīts gan papēdis, gan purngals.
***
Pēkšņi manā priekšā izlec raganas, ļaunā rūķa un mūmijas krustojums!
Zaļganpelēka seja, milzu deguns, mute ar vienu zobu un iekrituši acu dobumi, cauri kuriem vāri spīd acu zīlītes.
«Uā-ā-ā, baidies!» Viņš man kliedz skaidrā latviešu valodā.
«Ā-ā-ā-ā!» Es kliedzu pretī. Vai man grūti? Bikses gandrīz pilnas no šausmām!
Vienā mirklī kļūstu skaidra kā Vienotības nostāja 2014. gada budžeta jautājumā. Un sagrābju ciešāk savu budžeta portfelīti, atvainojos, rokassomiņu. Nākamajā mirklī atceros, ka pēdējā laikā kaut kāds ļaundaru grupējums apzadzis sievietes. Tur gan laikam bija runa par ķēdīšu un auskaru noraušanu. Ak, šausmas, cik brutāli! Šaubu nav, šis tips ir gājis vēl tālāk! Uzvilcis pasaulē briesmīgāko masku un aplaupa vientuļas sievietes kā tāds Robins Huds.
***
Kā es viņu vēlāk policijā aprakstīšu? Ka mani apzaga poltergeists? Vidējas miesas būves latviski runājošs Drakula. Smiesies viss iecirknis! Jāaizsargājas. Par laimi, mēteļa kabatā sataustu atslēgu saišķi. Ilgi ar pārējiem mājas iemītniekiem diskutējām, likt koda atslēgu vai tomēr slēdzamo. Lidijas tante uzvarēja, jo teica, ka tos mazos ciparus neredzot pat ar lupu. Bet resnais Koļa piebilda, ka viņa pirksti tādu smalku tehniku vispār neatzīst – kā spiežot vienu taustiņu, spiežas abi malējie līdzi. Tāpēc mums tagad katram tāda paliela atslēga. Pa pirmo. Būs naža vietā. Laikam jādur tieši acī. Bet ja nu es viņu ievainoju? Ja acs iztek un mani notiesā par vidēji smagu miesas bojājumu nodarīšanu? Maksāšu viņam uzturnaudu visu atlikušo dzīvi? Nē, paldies! Varbūt labāk iespert pa… Oj, bet šodien man šaurie svārki, knapi pa kāpnēm varēju uzkāpt, kad pametām to vīna pagrabu. Kur nu vēl uzvicināt kāju līdz šā lepnumu zaudējušā vīrieša lepnumam?
***
Tāpēc es tikai stāvu kā paralizēta, skaļi elsoju un žņaudzu dūrē pašu garāko atslēgu.
«Eu, tiešām nobijās!» Secina latviešu drakula. Viņš runā, nodomāju. Tātad jāmēģina uzsākt saruna un jāgroza viņa ļaunais nodoms. Kā darītu psihologi spriedzes filmā? Pareizi, jāprasa kaut kas tāds, kas izsit viņu no afekta stāvokļa un novirza domas. Varbūt tikmēr ieliņā parādīsies kāds garāmgājējs vai pat iebrauks pašvaldības policijas auto. Nu, tas busiņš, kurš tad, kad man neviens neuzbrūk, pabrauc garām vismaz divas reizes, ja ne visas trīs.
***
Varbūt pavaicāt viņam, cik pulkstenis? Vai arī – kā viņu sauc? Vai – ko viņš domā par lata nomaiņu uz eiro? Kamēr manas domas joņo kā trakas, no stūra iznirst mana spoka atbalsta dienests. Trīs meitenes ar tumsā spīdošiem radziņiem un kaut kāds puisis koši sarkanā parūkā.
Un tajā brīdī man pielec – šovakar taču Halovīns!
Pat mūsu krodziņa logā spīdēja izgrebts ķirbis. Mēs ar meitenēm vēl ķiķinājām, ka izskatās mats matā kā mūsu ķīmijas skolotājs, kad reiz demonstrēja klasei vienu eksperimentu, bet pats sajauca izejvielas.
***
Cerams, ka turpmāk par Halovīnu brīdinās iepriekš. Smukais Toms Bricis taču laika ziņās varētu to pieminēt. Kāpēc tad tikai baida ar apledojumu uz ceļiem un necaurredzamu miglu? Bet vispār – traki, vai ne? Tradīcijas no angliski runājošām zemēm ievazājam, valoda netur līdzi. Tāpēc Dagnijai steigšus jāmācās angļu valoda! Bet man – jāiegādājas vilka maska. Un nākamgad šitādam spokam jānoprasa – tu nodokļus samaksāji, ko? Ak nē? Tad baidies pats!
