Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ir profesijas – mediķi, psihologi, psihoterapeiti –, kuru speciālistiem profesijas ietvaros noteiktā laikā nepieciešams iziet konkrētus kursus, papildināt zināšanas un apliecināt tās ar eksāmenu, tātad jauna sertifikāta iegūšanu. Par šo situāciju jautājumu nav. Bet ir cilvēki, kas mācās, mācās un mācās tāpēc, ka… Nu vienkārši tāpēc. Un krāj kaudzē sertifikātus – floristika, angļu valoda, ugunsdrošība un aizsardzība, grāmatvedība un tā tālāk.
Drosme kāpt pāri robežām
«Veselīga mācīšanās ir tad, ja pieauguša cilvēka galvenais motīvs ir interese,» skaidro psihoterapeite Aelita Vagale. Cilvēks nolēmis, ka nepieciešams papildināt angļu valodas zināšanas, jo, piemēram, grib skatīties Netflix filmas. Vai, piemēram, sieviete grib kāpt pa karjeras kāpnēm, un konkrētu zināšanu vai grāda iegūšana to palīdzēs izdarīt ātrāk un veiksmīgāk.
Pastāv uzskats, ka pirmo dzīves pusi cilvēks dzīvo, vairāk piepildot sabiedrības gaidas un prasības, bet otro – tā, kā gribas pašam. «Tā ir liela dāvana, ja septiņpadsmit astoņpadsmit gados jaunietis skaidri zina, ko viņš dzīvē vēlēsies darīt.
Arvien vairāk ir jauniešu, kuri kaut kur mācās vienkārši tāpēc, ka nezina, ko īsti darīt.
Tas pat ir normāli šai vecumā – pastudēt vienā, tad citā augstskolā, līdz saproti, kas patiešām patīk. Tāpat pirmajā dzīves pusē ir ļoti daudz citu uzdevumu, ne tikai mācīties, – veidot ģimeni, iekārtot savu mājokli, līdz ar to šai laikā grūti atrast laiku sev, domāt par savām vēlmēm un vajadzībām,» uzsver psiholoģe.
Savukārt nākamajā dzīves posmā, kas ir aiz agrīnās jaunības, cilvēki cenšas paspēt realizēt to, ko nav paspējuši. Tas raksturīgs galvenokārt tiem cilvēkiem, kas mācījušies un strādājuši vienā jomā, specialitātē. Viņiem patīk sava profesija, bet ir vēl citas intereses, kuras nav realizētas.
Dzīves vidusposmā cilvēki vairāk mācās to, ko viņi vēlas, – vai tā būtu dejošana, gleznošana, medicīna vai ķīmija.
Vai šie cilvēki realizēs to, ko mācās? Visticamāk – nē, bet var gadīties, ka tomēr realizē. «Motīvs ir interese – kaut kas nebijis, kaut kas interesants. Turklāt šis raksturīgs tieši dzīves vidusposmam, nevis agrīnai jaunībai. Kāpēc? Jo šai vecumā cilvēkiem ir lielāka drosme kāpt pāri robežām, ierastajam, izmēģināt ko jaunu.»
Uzturēt prātu tonusā
Tu jautāsi – bet kāda tad jēga, ja tikai mācās, bet neko ar šīm zināšanām nedara? Pirmkārt, pats mācīšanās process, kas ļauj sevi attīstīt, pilnveidot, uzturēt intelektuālā tonusā. Raugoties no psiholoģiskā viedokļa, mūsu, pieaugušu cilvēku, dzīves mērķis un uzdevums ir gan attīstība, gan arī dzīves jēgas meklējumi, attīstības krīžu un traumatisku krīžu pārvarēšana, kā arī adaptācija.
Kad cilvēki ir attīstības krīzē (tās ir neizbēgamas dzīves laikā) – vecais vairs neder, bet jaunā vēl nav –, cilvēki ļoti bieži izvēlas mācīties. Un tas nemaz nav slikti, jo viņi piedzīvo daudz emociju, satiek daudz jaunu cilvēku.
Varbūt viņi kursos nokļuvuši nejauši, ar domu pamēģināt, bet te pēkšņi tas pagriež viņu dzīvi pilnīgi citā virzienā!
«Transformējošās mācīšanās rezultātā var notikt pārmaiņas personībā, jo tas bieži sakrīt ar attīstības krīzi. Bet tas savukārt rada nepieciešamību izmainīt sevi, lai turpinātu virzību uz priekšu. Turklāt pieaugušajiem ir uzkrāta pieredze, un tas var būt bagātīgs mācību resurss. Transformatīvā mācīšanās ir gan dziļa, gan plaša, tā prasa daudz garīgās enerģijas, bet tad, kad process ir pabeigts, rodas gandarījums. Vēl viens papildu ieguvums – tikšanās ar jauniem cilvēkiem, jaunu sakaru, draudzību veidošana. Pieaugušajiem ir psiholoģiska nepieciešamība būt saskarsmē ar citiem, lai uzturētu pašvērtējumu,» skaidro Aelita Vagale.
Pieaugušo vecumā personība sevi piepilda ne vairs nejauši, bet atbilstoši savai patībai vai ievirzēm, meklē savām vajadzībām, iekšējai un ārējai motivācijai atbilstošas apmierināšanas iespējas. «Bērniem gatavība mācīties ir bioloģiskās attīstības funkcija un akadēmiskā spiediena rezultāts, bet pieaugušajiem gatavība mācīties ir sociālo lomu piepildīšanas vajadzība,» uzsver klīniskā psiholoģe.
Ar mācīšanos pret brieduma krīzi
Lielākoties ap četrdesmit gadu vecumu (bet tas var notikt gan agrāk, gan vēlāk) ikviena no mums piedzīvo brieduma krīzi. Negatīvais šīs attīstības krīzes iznākums ir sajūta – es nekas neesmu, dzīvē neko neesmu sasniegusi, no manis nav nekādas jēgas. Pozitīvi būtu šajā krīzē atrast radošo impulsu – kā un ko es gribu darīt un kā es gribu dzīvot turpmāk.
Sievietes cauri dzīves vidus krīzei iet atšķirīgi – ir tādas, kuras iesaistās biedrībās, dibina organizācijas, rada palīdzības fondus. Savi bērni izaudzināti, un viņas sāk strādāt sabiedrības labā. Citas kļūst par aktīvām protestētājām – piedalās piketos un protesta akcijās. Vēl viens ceļš – beidzot darīt tās lietas, par ko sapņots, piemēram, bērnībā. Kaut vai dejot baletu. Skaidrs, ka par balerīnu šai vecumā vairs nekļūsi, tomēr kāpēc to nedarīt savam priekam?
Pieaugušie taču drīkst darīt, to, ko vēlas, un atļaut sev nedarīt to, ko tikai vajag.
Katrā ziņā jaunu lietu sākšana var būt arī reāls un patiesībā neslikts veids, kā sevi vilkt laukā no krīzes un sajūtas – neesmu sevi atradusi, esmu pieļāvusi kļūdu vai kļūdas profesijas izvēlē un dzīvē vispār.
Daudz kas atkarīgs arī no tā, kāda ir cilvēka privātā dzīve. Ja tajā neveicas, mācīšanās ir veids, kā aizpildīt savu dzīvi, neļaut skumt par neesošām vai neveiksmīgām attiecībām. Kursi pat var kalpot arī kā vieta, kur atrast attiecības, tikai to nevajadzētu izvirzīt kā mērķi. «Pusmūžā nav daudz iespēju, kur iepazīties. Kāpēc gan lai tas nenotiktu kursos, kur sastopas dažādu vecumu, dzimumu un interešu cilvēki?» saka Aelita Vagale.
Kompensācija pašapziņas trūkumam
Brieduma krīzes pārvarēšanas ne tik veiksmīgais scenārijs ir mācīšanos izmantot kā kompensāciju pašapziņas trūkumam, mazvērtībai. Ja cilvēkam ir dziļa iekšēja trauksme, ka viņš nav nekā vērts, tad vismaz diplomu daudzums viņam palīdz veidot pašam savu slavas sienu.
«Cilvēki, kas nemitīgi mācās un kolekcionē sertifikātus, iespējams, tādējādi kompensē kādas bērnības lietas. Bērnībā, lai pabeigtu attiecīgo klasi, tiek izsniegta apliecība, kas parāda – tu esi iemācījies to un to un saņēmis tādas un tādas atzīmes. Šis dokuments ir apliecinājums bērna spējām.
Bet, ja bērnam jau mazā vecumā rada pārliecību, ka viņš mācās labas liecības dēļ, lielākā vecumā tas var manifestēties kā sertifikātu kolekcionēšana.
Tas ir kā apliecinājums – ar mani viss ir kārtībā. Savukārt, ja vecāki uzsvaru liek uz mācīšanās procesu, nevis atzīmēm un dokumentiem, cilvēks pieaugušā vecumā vairāk būs orientēts uz procesu, nevis papīru, kas kaut ko apliecina.»
Gadās, ka mācīšanās motīvs ir tāda kā nodrošināšanās pret neveiksmēm. Bet arī šis nav īsti veselīgs motīvs. Sak, ja nu kas, ja man nebūs darba, tad vismaz varēšu darīt šo. «Tā ir trauksmes vai baiļu motivēta mācīšanās – nodrošināties visiem dzīves gadījumiem. Turklāt cerot – ja kāds ienāks manā kabinetā un ieraudzīs pie sienas divpadsmit sertifikātus, tad sapratīs, ka es esmu kā vērta.»
Kā tad saprast, vai tavs mācīšanās motīvs ir veselīgs vai ne? Protams, vispirms apdomājot, kāpēc nemitīgi mācies. Bet reizēm signālus pārdomām par to, vai mācīšanās būtu vērtējama kā veselīga, saņemam no ārpuses. Klīniskā psiholoģe norāda – ārēji motivētiem sertifikātu kārotājiem, tāpat kā ikvienam cilvēkam, ir savs enerģijas līmenis.
Kādā brīdī enerģija gluži vienkārši var izsīkt, un tas var būt signāls godīgi un patiesi paskatīties uz savu dzīvi un saprast, pēc kā tad es īsti dzenos.
«Tā var būt slimība, kas nāk kā brīdinājums, ka jāapstājas. Pat ja neapstādinās veselības problēmas, cilvēku agri vai vēlu apturēs jautājums, uz kurieni es skrienu.»
Tā gan arī nav nekāda katastrofa, ja mācies ārēju iemeslu, savas drošības vai pašapziņas spodrināšanas dēļ, jo tā tomēr ir iespēja nokļūt uz taciņas, kas tevi aizvedīs pavisam citā, jaunā virzienā. «Var gadīties, ka it kā nederīgos kursos tomēr paveicas sastapt cilvēkus, kas piedāvā kaut ko jaunu,» uzsver Aelita Vagale.
8 attīstības krīzes, ko piedzīvo katrs
Saskaņā ar attīstības psiholoģijas pamatlicēja Ērika Ēriksona teoriju ir astoņas attīstības krīzes, kuru laikā mūsu uzdevums ir iemācīties ko jaunu. Katrai krīzei var būt pozitīvs vai negatīvs iznākums, kas ietekmē mūsu personību arī pieaugušā vecumā.
- 1 gada vecumā bērns (atkarībā no vecāku uzvedības) piedzīvo un saprot, vai pasaule ir droša vai – tieši pretēji – nedroša.
- 1 līdz 3 gadu vecumā. Šī krīze nosaka, kas vadīs bērnu – autonomija vai kauns. Ja vecāki iedrošina bērnu, viņš autonomi pieņem lēmumus, izzina pasauli, eksperimentē. Ja viņu ierobežo un visu aizliedz, bērnā attīstās kautrīgums un nepārliecinātība.
- 4 līdz 5 gadu vecumā. Šī krīze (atkarībā no vecāku atbalsta vai tā trūkuma) nosaka, vai nākotnē cilvēks būs iniciatīvas bagāts vai cietīs no vainas apziņas.
- 6 līdz 11 gadu vecumā. Atkarībā no tā, vai bērns tiek mudināts izmēģināt ko jaunu, apgūt, mācīties vai – gluži pretēji, viņš būs darbīgs vai izjutīs mazvērtību. Pieaugušā vecumā tas var tikt kompensēts ar hipermācīšanos, sertifikātu kolekcionēšanu.
- 12 līdz 20 gadu vecums ir brīdis, kad jāatbild uz jautājumu – kas es esmu? Meita, studente, draudzene, sportiste, dejotāja… Ja atbilde neapmierina, tātad krīzes rezultāts ir negatīvs, rodas ilgstoša neapmierinātība ar sevi, dezorientācija dzīvē, mērķa un identitātes neskaidrība.
- 20 līdz 40 gadu vecumā svarīgi ne vairs piederēt kādai grupai, bet piederēt kādam, būt tuvās attiecībās ar kādu, prast veidot attiecības, uzticēties.
- Brieduma krīzē 40 līdz 65 gadu vecumā piedzīvojam vai nu radošumu, vai stagnāciju. Radošums nozīmē jaunu prasmju, iemaņu apgūšanu, vēlmi darīt to, ko gribas, nevis tikai to, ko vajag. Labvēlīga iznākuma gadījumā – paplašinās interese par to, kas ticis radīts iepriekšējos periodos, par bērniem, par darbu, idejām. Savukārt stagnācija – krīzes negatīvais iznākums – liek domāt: ko tad es vairs, man dzīvē vairs nav, ko gaidīt.
- Vēlīnais briedums – 65 un vairāk gadu. Šis ir laiks, kad jāsavelk dzīves bilance, jāveic sasniegumu un neveiksmju analīze. Ja ir sajūta, ka dzīve ir izdevusies, turklāt šajā izjūtā ietverot arī šķietamās kļūdas un neveiksmes, viss kārtībā. Sliktāk, ja revīzijas rezultātā pārņem izmisums un bezcerība, jo nav izmantotas visas iespējas.
Mana pieredze
Inga Latkovska, sabiedrisko attiecību speciāliste. Trīs reizes nedēļā apmeklē baleta nodarbības.
«Man visu mūžu bijušas svarīgas fiziskās aktivitātes, dejoju kopš triju gadu vecuma. Daudzus gadus apmeklēju pilates, taču šī grupa beidza pastāvēt. Tā kā kustības ir vajadzīgas un deja vienmēr bijusi mana kaislība, sāku apmeklēt baleta grupu. Šī ir jau trešā sezona, kad apmeklēju nodarbības trīs reizes nedēļā. Kāpēc es to daru?
Pirmkārt, lai izkustētos. Jo cilvēks vecāks, jo svarīgāks plastiskums un elastība, un balets to nodrošina. Balets māca gan līdzsvaru, gan noturēt ķermeni taisnu, kā arī labi trenē vēdera muskulatūru. Otrkārt – esmu bara cilvēks. Nekad neesmu vingrojusi vai dejojusi vienatnē, man svarīga enerģijas apmaiņa. Varam izsmieties, cita citu uzmundrināt. Treškārt – man ļoti patīk mūzika, un baletā tā ir ļoti skaista. Tas ir emocionāls un estētisks baudījums.
Iespējams, balets asociējas ar jaunību, bet man savu gadu dēļ nekad nav bijis problēmu dejot. Vecumam nav nekādas nozīmes! Jādara tas, kas patīk, uzrunā un iepriecina.»
Inese, grāmatvede. Gadā apmeklē vismaz divus kursus, lekcijas. Lepojas ar 11 dažādiem izglītības sertifikātiem.
«Tas, ka jāmācās, man iedzīts kopš bērnības, turklāt mamma mācīja, ka jāapgūst viss, kas dzīvē var būt noderīgs, kas var palīdzēt nopelnīt papildu naudu. Jau divpadsmit gadu vecumā apmeklēju šūšanas, vēlāk adīšanas kursus, esmu ar to arī pelnījusi naudu. Izmācījos par grāmatvedi, strādāju savā profesijā, taču esmu apmeklējusi dažādus kursus, kas varētu noderēt: darba drošība, programmēšana, dažādas valodas (franču, spāņu, vācu), esmu mācījusies arī dizainu – gan telpu, gan dārzu. Regulāri atrodu un izmantoju bezmaksas kursu iespējas.
Neteikšu, ka visi kursi, kurus apmeklēju, man šķiet ļoti aizraujoši un interesanti. Tad sevi motivēju ar domu – vajag, noderēs. Katrā ziņā man ir pārliecība – lai kas dzīvē notiktu, es nepazudīšu. Īpaši svarīga man šī drošības izjūta bija pandēmijas ierobežojumu laikā, kad daudzi zaudēja darbu. Jāpiebilst, ka arī nedomāju apstāties – manuprāt, cilvēkam jāmācās līdz pēdējai sava mūža dienai.»
