Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Varbūt tā ir bērnības trauma, bet man riebjas stāvēt rindā. Dažkārt, ja redzu, ka pie bankomāta izveidojusies rinda, esmu gatavs nostaigāt pāris kvartālus, lai atrastu nākamo, bet citreiz vispār atmetu ar roku un nospriežu, ka šoreiz varu iztikt bez attiecīgā pakalpojuma. Padomju laikā tautas folklorā bija iegājies pantiņš «Rindā dzimu, rindā augu, rindā mūžu nodzīvoju», jo padomju pilsonim bija jābūt bruņotam ar milzu pacietību, lai stundām, dienām un gadiem stāvētu rindā pēc visa: desas, kafijas, tualetes papīra, automašīnas, dzīvokļa utt.
Mūsdienās dzīvojam kapitālismā, kur brīvais tirgus atrisinājis lielāko daļu problēmu – ja ir nauda, lielveikalā iespējams nopirkt gandrīz visu ikdienā nepieciešamo, turklāt arī rindā jāstāv arvien retāk, jo arvien populārākas kļūst pašapkalpošanās kases.
Modernās tehnoloģijas palīdzējušas iznīdēt arī citu veidu rindas, jo tagad algas dienā gandrīz nevienam vairs nav jāstāv pie kases lodziņa, gaidot, kad varēs aptaustīt sūri grūti nopelnītās banknotes, visus rēķinus ir iespējams nomaksāt internetā, arī biļetes uz koncertiem tagad var nopirkt, neizejot no mājas.
Un visu šo pārmaiņu rezultātā mūsdienu cilvēks ir kļuvis ļoti neiecietīgs pret gaidīšanu – es gribu, lai visas manas vēlmes un vajadzības tiktu apmierinātas šeit un tagad, bet jebkādu aizkavēšanos un gaidīšanu uztveru teju kā personīgu apvainojumu. Ja gadās piezvanīt kādam pakalpojumu sniedzējam, bet otrā galā mani uzrunā automātiskais atbildētājs ar tekstu «Šobrīd visi operatori ir aizņemti, lūdzu, gaidiet savienojumu!», esmu gatavs dusmās izšķaidīt telefonu pret sienu.
Ko velcies kā gliemezis!
Mūžīgo steigu un spriedzi lieliski var novērot arī uz Latvijas autoceļiem, kur liela daļa autovadītāju kļūst nervozi, ja kāds lempis velkas kā gliemezis ar 90 km/h (starp citu, maksimālais atļautais ātrums uz gandrīz visiem Latvijas ceļiem!), tādējādi attālinot nokļūšanu galamērķī par pāris minūtēm. Tie, kas pārvietojas sabiedriskajā transportā, it kā nekādi nevar ietekmēt tā kustības ātrumu, bet arī tur laika gaitā viss ir mainījies.
Agrāk iekāpu vilcienā un pavadīju brauciena laiku, lasot grāmatu, pētot citus pasažierus vai aiz loga redzamo ainavu, taču šodien, tāpat kā pārējie pasažieri, visu ceļu esmu ieurbies viedtālruņa ekrānā, lai paspētu izlasīt jaunākās ziņas vai noskaidrotu, cik patīk savācis mans ieraksts Facebook.
Un, nedod Dievs, ja kaut kur pa ceļam pazudīs mobilo sakaru zona, jo bez interneta tu jūties bezpalīdzīgs kā tikko no mātes miesām nācis zīdainis.
Protams, interneta tehnoloģijām ir daudz plusu, piemēram, lai noskaidrotu kādu faktu, vairs nav jāiet uz bibliotēku un jārokas enciklopēdijās, pietiek atvērt Google, un vairumā gadījumu atbilde būs rokā dažu sekunžu laikā. Ja pa radio dzirdi kādu foršu dziesmu, bet nezini tās izpildītāju, atliek vien viedtālrunī atvērt Shazam vai citu līdzīgu mūzikas atpazīšanas programmu, lai tiktu pie kārotās informācijas.
Arī pati mūzikas iegūšana ir nesalīdzināmi vieglāka nekā manā bērnībā, kad varēju visu dienu pavadīt pie radio vai TV, gaidīdams, kad beidzot atskaņos dziesmu vai mūzikas klipu, kas man iepaticies. Mūsdienās vairs nav šādu problēmu, jo gandrīz visas dziesmas ir tikai pāris klikšķu attālumā – viegli atrodamas YouTube vai Spotify plašumos.
Gribu visu uzreiz!
No gaidīšanas ir atradinājušies arī TV skatītāji, jo tagad daudziem ir interaktīvā televīzija, kur raidījumus iespējams skatīties ierakstā, izlaižot apnicīgās reklāmas pauzes. 90. gadu sākumā, kad Latvijas TV sāka rādīt ārzemju seriālus (Bordertauna, Monopols, Rēdereja un citus), skatītājiem bija jābruņojas ar pacietību – noskaties vienu sēriju un tad nedēļu gaidi nākamo, lai uzzinātu, kāds būs sižeta turpinājums.
Brazīlijas ziepju opera Verdzene Izaura tika nofilmēta jau 70. gadu vidū, bet līdz padomju skatītājiem šis seriāls nonāca vien 80. gadu beigās.
Tagad vairumu seriālu iespējams noskatīties vienlaikus ar pirmizrādi rietumos, turklāt nevis pa vienai sērijai, bet visu seriālu uzreiz. Tā pirms kāda laiciņa vienā paņēmienā noskatījos TV seriālu Černobiļa (par laimi, tam bija tikai piecas sērijas, ko iespējams pieveikt vienā vakarā; daudz grūtāk būtu tikt galā ar Hameleonu rotaļām, kas izstieptas vairāk nekā 8000 sēriju garumā).
Esmu ievērojis, ka pacietības trūkums ir ietekmējis arī manus lasīšanas paradumus – kļūst arvien grūtāk normāli, lappusi pēc lappuses lasīt grāmatu, jo visu laiku kņudina vēlme ātrāk pāršķirt uz priekšu, lai uzzinātu, kas notiks tālāk. Mūsdienās vairums cilvēku lasa tekstus elektroniskā vidē, kur ir spēkā citi teksta uztveres principi.
Ne tikai lasīšana, bet arī savstarpējā komunikācija ir kļuvusi daudz straujāka un paviršāka.
Vai atceraties laiku, kad cilvēki vēl rakstīja vēstules un sūtīja tās pa pastu? Dažkārt atbilde bija jāgaida dienām un nedēļām ilgi, katru dienu ielūkojoties pastkastītē ar cerību ieraudzīt tur sev adresētu aploksni. Tagad saziņa notiek daudz ātrāk, un tad, ja atbilde uz e-pasta vēstuli vai īsziņu netiek saņemta pārdesmit minūšu laikā, tas jau ir iemesls satraukumam.
Tūlītēji rezultāti tiek gaidīti arī citās dzīves jomās. Neesi mierā ar savu izskatu? Viss ir ātri labojams – sirmos matus var nokrāsot, grumbas izlīdzināt ar botoksu, no alusvēdera iespējams atbrīvoties ar tauku atsūkšanas operāciju. Kādēļ gan mēnešiem mocīties ar sabalansēta uztura ievērošanu un sportošanu, ja tiek piedāvātas brīnumdiētas, kas piedāvā nomest 10 kilogramu nieka divu nedēļu laikā!
Mūsdienu cilvēkam nav laika stundām stāvēt pie plīts, tādēļ arī ēdiena pagatavošanas process kļūst arvien straujāks, ne velti pavāra Džeimija Olivera grāmata 15 minūtes virtuvē kļuvusi par bestselleru. Un šādas 15 minūšu receptes vēl nav tas sliktākais variants, jo īpaši steidzīgiem cilvēkiem kuņģa piepildīšanas process ir vēl vairāk optimizēts – nopērc kādus pusfabrikātus vai gatavu ēdienu, iemet mikroviļņu krāsnī, un gatavs! Protams, ilgtermiņā šāda uztura režīma rezultāts, visticamāk, būs tāda ķermeņa masa, kuras samazināšanai būs nepieciešama īpaši jaudīga trieciendiēta.
Pacietība ir tā vērta
Psiholoģijas pētnieki spriež, ka šajā daudzo kairinājumu laikmetā cilvēkiem arvien vairāk ir raksturīga īstermiņa domāšana, samazinās spēja plānot savu rīcību ilgtermiņā. Piemēram, tendences rāda, ka pieaug patēriņa kredītu popularitāte, savukārt uzkrājumus nākotnei veido tikai retais. Sak, pie velna trešo pensiju līmeni, labāk nopirkšu sev jaunas kurpes!
Cilvēkiem, kas nemāk pretoties kārdinājumam, ir lielāks risks kļūt par dažādu atkarību upuriem, savukārt spēja atteikties no īstermiņa labumiem ir noderīga, lai gūtu panākumus ilgtermiņā.
Tas, starp citu, pierādīts jau sen – pirms gandrīz pusgadsimta Stenforda Universitātes zinātnieki veica kādu interesantu eksperimentu, kura dalībnieki bija bērni vecumā no četriem līdz sešiem gadiem. Pētnieki viņiem piedāvāja cepumu, bet ar vienu noteikumu: ja bērns tūlīt apēdīs cepumu, tad tas arī būs viss, bet, ja viņam pietiks gribasspēka pagaidīt 15 minūtes, tad viena cepuma vietā bērns dabūs divus. Ilgtermiņā sekojot līdzi eksperimenta dalībnieku dzīves gaitām, zinātnieki secināja, ka pacietīgo bērnu spēja atlikt gardumu baudīšanu bija indikators veiksmīgākai dzīvei – viņiem bija labākas sekmes mācībās, mazāk uzvedības problēmu, labāka veselība utt.
Cerēšanās šarms
Līdz ar moderno tehnoloģiju attīstību, kas bērnus un jauniešus pieradina pie domas, ka gandrīz visu iespējams iegūt ar dažu klikšķu palīdzību, tāda rakstura īpašība kā pacietība sabiedrībā kļūst par arvien lielāku deficītu. Ar šo problēmu jau saskārušies darba devēji, kas meklē darbiniekus un nevar apmierināt jauniešu bieži vien neadekvātās prasības. Jaunais censonis ir pieradis iegūt visu, ko vēlas, tādēļ uzskata, ka pieredzes trūkums nav nekāds šķērslis, lai nevarētu pretendēt vismaz uz četrciparu algu un strauju augšupeju pa karjeras kāpnēm. Ja šīs ambīcijas netiek apmierinātas, tad darbavietas tiek mainītas ik pēc pusgada.
Taču arī tad, ja mūsu vēlmes tiek nekavējoties apmierinātas, tas izraisa citu problēmu – turpmāk būs vajadzīgs arvien lielāks stimuls, lai izraisītu prieku, līdzīgi kā narkomānam laika gaitā nākas palielināt devu.
Ja panākumi ir nākuši pārāk viegli, cilvēka dabā ir tos nenovērtēt un uzskatīt par pašsaprotamiem.
Tev palielināja algu, bet pēc mēneša šāds atalgojums jau būs norma un gribēsies vēl; nopirki jaunu telefonu, pāris dienu papriecājies, bet jau apnika. Daudz augstāk mēs vērtējam lietas, par kuru iegūšanu ilgi sapņots, tas prasījis ievērojamu piepūli, jo tad guvums šķiet krietni vērtīgāks.
Starp citu, tas attiecas arī uz intīmo attiecību jomu, ne velti mūsu senčiem pirms kāzām bija tāds romantisks attiecību posms kā cerēšanās. Protams, mūsdienās ir citi tikumi, un, ja vien ir abpusēja vēlme, pārgulēt var jau pirmajā randiņā, tomēr tieši cerēšanās posmā ir kaut kas īpašs, sajūta, ka viss labākais vēl ir priekšā – gan pirmais skūpsts, gan viss pārējais. Jo bieži vien gaidīšana sagādā lielāku prieku nekā iegūšana.
