Rīga +10°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Kas tas ir?
Vārds ekshibicionisms cēlies no grieķu valodas vārda, kura nozīme ir – izrādīties, izrādīt. Kaut kādā mērā vēlme izrādīties piemīt mums visiem. Piemēram, bērnībā tā ir normāla vajadzība panākt apkārtējo novērtējumu un apbrīnu. Piesaistīt cita cilvēka skatu un saņemt pozitīvu reakciju ir visiem bērniem raksturīga iezīme. Taču dažkārt izrādīšanās iegūst slimīgu gaitu.
Kur ekshibicionismam aug kājas?
Bērnam augot, ir tikai dabiski, ka vecāki māca: mūsu sabiedrībā nav pieņemts publiski atkailināt noteiktas ķermeņa daļas. Taču tieši to dara ekshibicionisti. Turklāt viņi mēdz uzglūnēt visdažādākajās vietās, pat tramvajos un – jūs neticēsiet – bibliotēkās! Mētelīšu virinātāji, kas nobāzējušies pie mācību iestādēm, – tā jau ir klasika.
Kāpēc izveidojas šāda uzvedības novirze, viennozīmīgas atbildes nav.
Dažādos laikos ir veikti pētījumi un radušās noteiktas hipotēzes. Galvenā un pārliecinošākā no tām – ekshibicionisms ir psihotraumas rezultāts, kas radies no neadekvātas mātes uzvedības, respektīvi, bērna sodīšanas vai riebuma izrādīšanas par viņa seksuālajām izpausmēm. Ja masturbējot pieķertu puiku soda, draud ar kastrēšanu (šādu taktiku mēdza izmantot reliģiski noskaņoti vecāki) vai viņam ikdienā rada izjūtu, ka seksualitāte ir kaut kas slikts un netīrs, zēnā var veidoties izjūta, ka sievietes visu, kas saistīts ar seksualitāti, uztver ar riebumu.
Psihoanalītiķi ir izvirzījuši teoriju, ka ekshibicionisms ir cilvēka kontrafobiska reakcija – lai pārvarētu bērnībā iegūtās bailes un kaunu no savas seksualitātes, smadzenēs veidojas īpatnēji savienojumi, kā rezultātā seksuālo uzbudinājumu rada apkārtējo cilvēku šoka vai riebuma izpausme.
Pašiem kauns iet plikiem peldēties
Ekshibicionista uzvedības dziļākais un neapzinātais iemesls ir kauns, kas saistīts ar bērnībā piedzīvoto kaunināšanu. Kauns izraisa noslēgtību, tāpēc ekshibicionisti pārsvarā ir vientuļnieki, kuri nav spējīgi izveidot tuvas attiecības ar pretējo dzimumu. Pat tad, ja viņiem ir draudzene vai sieva, visbiežāk tās ir vēsas un nefunkcionējošas attiecības, kurās seksa iztrūkst. «Kauna loma šajā patoloģijā ir ļoti nozīmīga. Reiz Norvēģijas seksologi stāstīja, ka rīkojuši vasaras nometni seksuālajiem noziedzniekiem, pie kuriem pieskaitāmi arī ekshibicionisti. Nometnes dalībnieki gājuši kaili peldēties, un, lai cik tas būtu paradoksāli, tieši ekshibicionisti to kautrējās darīt.» stāsta psihoterapeits Artūrs Utināns.
«Viņi spēj atkailināties tikai situācijās, kur var dominēt un sievieti pārsteigt viņai negaidītā veidā.»
Tā kā ekshibicionisti jūt milzīgu mazvērtību, kaunu un bailes, nostrādā pretēja uzvedība: tā vietā, lai baidītos pats, viņš izsauc bailes citos cilvēkos, ne lūgts, ne aicināts negaidot atkailinādams tos savus dabas dotumus, kurus citi vīrieši sabiedriskās vietās mēdz turēt biksēs. Ekshibicionismam raksturīgs arī empātijas trūkums pret upuri: nekas tāds īpašs nenotika! Parādīju dzimumorgānus, otrs cilvēks aizbēga, bet es taču viņam neko nenodarīju!
Izskaitļo, kā var palikt nesodīts
Būtībā ekshibicionisti ir dziļi nelaimīgi cilvēki, kuri priecāties un gūt baudu normālās attiecībās nespēj. Lai veidotu tuvas attiecības ar sievieti, ir nepieciešama veselīga pašapziņa un seksualitāte, kas šādiem cilvēkiem izpaliek. Ekshibicionists no pretējā dzimuma gaida nevis tuvību un mīļumu, bet ko pilnīgi pretēju – šoku, riebumu, apjukumu. Taču, lai kā mēs necenstos saprast nabaga virinātājus, neviena to negrib piedzīvot un vēl mazāk – ka to piedzīvo viņas meita. Turklāt ekshibicionistiem var būt arī pedofilijas nosliece, tikai šajā gadījumā viņiem bērns nekur nav jāievilina vai jāsavaldzina, viņi apmierinājumu gūst, dzimumorgānus demonstrējot mazgadīgām personām.
Visbiežāk ekshibicionisti izvēlas blīvi apdzīvotas vietas, kur viņus nav tik viegli atšifrēt.
Nereti viņi dzimumorgānus atkailina arī sabiedriskajā transportā, kurā noskata kādu, viņuprāt, trauslāku, nedrošāku meiteni. Ekshibicionists neapzināti jūt, kuru meiteni vai jaunieti varēs izmantot, nepiedzīvojot sekas par savu nodarījumu. Tāpēc svarīgākais ieteikums vecākiem: ja vēlamies atvases pasargāt no dažādiem neveseliem cilvēkiem, pats svarīgākais uzdevums ir bērnos veidot normālu pašapziņu.
Diemžēl par upuriem visbiežāk kļūst ļoti kritizēti bērni, kuri piedzīvo emocionālu vai fizisku vardarbību un kuri kā normālu parādību ir pieņēmuši to, ka apkārtējie viņiem drīkst darīt pāri. Ekshibicionisti neapzināti to jūt. Lai bērns dažādās dzīves situācijās spētu par sevi pastāvēt, viņam ikdienā ir jāpiedzīvo izjūta, ka pieaugušie viņu atbalsta, ka bērnam ir atļauts dusmoties uz vecākiem un runāt viņiem pretim (saprāta robežās, protams), ka bērns drīkst pieaugušajiem nepiekrist un viņa viedoklis var atšķirties.
Kā runāt ar bērniem?
Mēs nevaram bērnus pasargāt no visa, kas var notikt, bet tieši tāpēc ir tik svarīgi pēc iespējas dažādākus jautājumus pārrunāt. Jo mazāk ģimenē ir tabu tēmu, jo labāk. Ar bērniem ir jāpārrunā tas, ka viņi var piedzīvot situācijas, kurās pieaugušo rīcība nav pareiza. Ka pārsvarā cilvēki ir labi un uzticami, bet jāpatur prātā arī tas, ka mūsu sabiedrībā dzīvo cilvēki, kuriem uzticēties nevar. Zelta likums – svešiem cilvēkiem līdzi iet nedrīkst, saldumus un citas lietas pieņemt nedrīkst. Ja ar bērnu ģimenē būs notikušas vispārīgas sarunas, saskaroties ar kādu perversiju, viņa šoks nebūs tik liels, kā tad, ja ar bērnu vispār par šādiem jautājumiem runāts netiks.
Jo mazāk ar bērnu tiek apspriesti dažādi jautājumi, jo nedrošākā situācijā viņš aug.
Diemžēl, ja bērnam ar vecākiem nav emocionāli silta kontakta un iztrūkst izjūtas, ka savstarpēji iespējams runāt par visu ko, situācijās, kad bērns gūst traumatisku pieredzi, viņš visbiežāk ar saviem jautājumiem un izjūtām paliek viens. Viņš vecākiem neko nestāsta, neko nejautā, un tas ir sliktākais no visiem scenārijiem. Ja savstarpējās attiecības ir siltas, pat ja bērns piedzīvo ko traumējošu, viņam vienmēr ir iespēja atgūt resursus vecāku azotē. Turklāt tas vien, ka bērns zina – pieaugušā vīrieša rīcība bija nepieņemama, jau ir bērnam palīdzoši.
Tad bērns saprot – viņš ne pie kā nebija vainīgs, viņa reakcija ir adekvāta. Ja bērns šādu traumatisku pieredzi ir guvis, pieaugušajam nevajadzētu krist panikā, bet mierīgi reaģēt, lai notikušajam nepiešķirtu pārāk lielu uzmanību. Ja vecāki dramatizē, bērns jūtas vēl sliktāk, jo pie vecākiem meklē miera ostu. Vēl būtiski pieņemt un nosaukt vārdā bērna emocijas: tu biji apjukusi un nobijusies. Izteikt nožēlu, ka tā diemžēl dzīvē gadās, jo mums apkārt ir arī slimi cilvēki.
Kas virinātājiem nepatīk
Ir arī būtiski bērnam izstāstīt, kā censties reaģēt, sastopoties ar ekshibicionistu. Pie reizes tas noderēs arī pašai, ja gadīsies uz kādu uzrauties.
Galvenais nedot to, ko ekshibicionists gaida, – riebumu, šausmas, izbrīnu. Vispareizākā reakcija būtu vienaldzība.
Protams, vieglāk teikt, nekā izdarīt. Ir dzirdēti gadījumi, kad, sastopoties ar ekshibicionistu, pusaugu meitenes ne tikai nenobīstas, bet sāk viņu filmēt un skaļi uz izrādi aicina arī citas vienaudzes. Arī šādu reakciju ekshibicionists negaida.
Dažkārt ekshibicionisti sabiedriskajā transportā sāk spiesties bērnam klāt, lai panāktu, ka uz viņu paskatās. Tad skaļi un izteiksmīgi vajadzētu aizrādīt. Jo biežāk ekshibicionists uzķersies uz meiteni, kas no malas izskatās maza, trausla un bailīga, bet kura skaļi reaģēs, jo vairāk viņš būs spiests savus impulsus kontrolēt. Ekshibicionisti baidās, ka kāds pa visu tramvaju skaļi reaģēs, sakot: «Ko jūs tur darāt?» Jo viņiem ir svarīgi nobiedēt vienu cilvēku, bet palikt inkognito – nepievērst citu cilvēku uzmanību, kas varētu pret viņu vērsties.
Un, protams, te ir milzīga pieaugušo atbildība. Redzot, ka ekshibicionists uzmācas kādam bērnam, lielajiem noteikti ir jāiejaucas.
Katru reizi, kad pieaugušais pagriež galvu uz otru pusi un izliekas, ka neko nav redzējis, viņš faktiski atbalsta slimo uzvedību.
Skaļa vēršanās pret ekshibicionistu, pievēršot arī apkārtējo cilvēku uzmanību, viņa fotografēšana, ziņošana policijai – jo vairāk ar šādām reakcijām ekshibicionists sastapsies, jo vairāk būs spiests sevi kontrolēt. Pat tad, ja zvanīts policijai tiks no sabiedriskā transporta un vaininieks paspēs izkāpt jau nākamajā pieturā, viņš būs saņēmis pretreakciju, kas viņu biedē.
Sievietes un publiska atkailināšanās
Ne tikai vīriešiem, arī sievietēm var būt tendence uz ekshibicionismu. Piemēram, sieviete nevalkā apakšveļu un staigā īsos svārciņos. Taču atšķirībā no vīriešiem, kuri sagaida riebuma un šoka reakciju, sieviete no pretējā dzimuma gaida ieinteresētību un apbrīnu. Viņa nav ieinteresēta seksā, sievietes mērķis ir pievērst vīriešu uzmanību. Ja viņa saņem nosodošas reakcijas, sieviete nevis nokaunas, bet gan sadusmojas. Patiesībā arī tā ir neapzināta kauna izstumšanas stratēģija – tas nu gan ir viens dumjš vīrietis!
Vai šīs noslieces ir ārstējamas?
Dažkārt ekshibicionisti mēģina savai tieksmei pretoties, bet tas padodas grūti, jo, tāpat kā alkoholiķiem vai narkomāniem, kas nav dabūjuši nākamo devu, arī ekshibicionista prātu arvien vairāk pārņem uzmācīgas domas un fantāzijas. Taču, jo vairāk cilvēks pats mēģinās ar savu patoloģiju cīnīties, jo lielāka iespējamība, ka viņš vērsīsies pēc palīdzības. Šodien pieejama kā medikamentoza palīdzība, izmantojot antidepresantus, kas samazina uzmācīgo domu rašanos, tā psihoterapija.
Tomēr visbiežāk ekshibicionisti palīdzību nemeklē, jo, pirmkārt, viņu dominējošā emocija ir kauns, otrkārt, patoloģija ir tik dziļi psihes struktūrās, ka tā ietekmē visu personību un domāšanu. Lielākoties runa var būt par piespiedu ārstēšanu, bet tai traucē arī mūsu sabiedrības visai dīvainā tolerance.
Vairums cilvēku, sastopoties ar ekshibicionistu, par viņa darbībām, kas patiesībā ir sodāmas, policijai neziņo.
Cilvēki ekshibicionistus uztver kā slimus un nelaimīgus ļaudis. Tā kā ekshibicionisti nav agresori, viņu darbībām neseko izvarošana vai fizisks uzbrukums, apkārtējos cilvēkos viņi pārsvarā izraisa riebumu un vienlaikus arī žēlumu. Un tomēr – viņu veiktās darbības ir nepieņemas, tāpēc par dzimumorgānu atkailināšanu publiskās vietās jāziņo policijai. Šis ir seksuāls noziegums, un kā pie jebkura seksuāla nozieguma – to veicējam turpmāk ir darīšana ar Valsts probācijas dienestu, kas nozīmē obligātu ārstēšanos. Ja policija iesaistīta netiek, nav instrumentu, kā šos cilvēkus piespiest ārstēties, kas īpaši svarīgi, kad iesaistīti bērni.
Policijas viedoklis
Par ekshibicionistiem ir jāziņo!
Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā speciāliste ELĪNA PRIEDĪTE:
«Sastopoties ar ekshibicionistu seksuālajām darbībām, vienalga, vai tas noticis tikko vai iepriekš, ir jāziņo policijai, norādot pēc iespējas detalizētu informāciju.
Viennozīmīgi nevar atbildēt par to, kāds sods draud ekshibicionistam par savu dzimumorgānu demonstrēšanu publiskā vietā, jo katrs gadījums ir vērtējams individuāli. Taču situācijās, kad kāda persona atkailinās vai pašapmierinās mazgadīgu bērnu klātbūtnē, var tikt uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 161. panta par Seksuāla rakstura darbībām ar personu, kura nav sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu pazīmēm vai 162. panta par Pavešanu netiklībā pazīmēm, savukārt situācijās, kad persona demonstrē savus dzimumorgānus publiskā vietā (ne tieši bērnu klātbūtnē), var tikt uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 231. panta par huligānismu.»
