Kaislības aiz (aizsarg) maskas – sejas masku vēsture

Interesanti
Dagnija Zīverte
Dagnija Zīverte
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
20. decembris, 2020
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Sejas aizsargmaska. Taisni jābrīnās, kādas bangojošas emocijas un šķindošas viedokļu šķēpu cīņas šobrīd izraisa šis citādi tik vienaldzīgi lietišķais vārdu savienojums. Nu sejas aizsargmaska ir pārvērtusies tādā kā izaicinošā dueļa cimdā. Nomet to ģimenes svētku vakariņu laikā un redzēsi, vai vēl paliksi mantinieku sarakstā, vai turpmāko pusgadu sarunāsies ar svaini.

Ja palūkojas šī it kā absolūti garlaicīgā priekšmeta izcelsmes vēsturē, izrādās, ka tas jau kopš seniem laikiem apvilcies dažnedažādiem mītiem, aizspriedumiem, kaislībām un strīdiem, kas savu reizi arī beigušies visai bēdīgi.

Teiksim, 2019. gada aprīlī Francijā, bangojot tā sauktajiem dzelteno vestu nemieriem, valdība pieņēma asi kritizētu likumu, kas apzinātu sejas aizklāšanu uz ielas padarīja par nelegālu, krimināli sodāmu rīcību – nepakļaušanās paredzēja cietumsodu un līdz 15 tūkstošu eiro lielu naudas sodu. Vienu gadu vēlāk masku nēsāšana ir kļuvusi obligāta – nu tā apliecina nevis nepakļaušanos, bet gan sabiedrisku solidaritāti un mobilizēšanos cīņā ar vīrusa pandēmiju.

Nigodas barjera

Seju aizklājošas maskas kopš senseniem laikiem ir izmantotas visos pasaules nostūros. Romas gladiatori un japāņu samuraji tās uzlika, lai biedētu savus pretiniekus, garīgie vadoņi tajās ietērpās īpašu rituālu laikā, dažādās tautās un ciltīs maskas tradicionāli bijušas daļa no svētku tērpa. Noziedznieki un pret varu protestējošie aiz tām slēpuši savu identitāti, viduslaiku Eiropas dāmas ar piegulošu ādas masku palīdzību slēpušās no saules.

Kur un kāpēc seju sāka aizklāt ar masku veselības aizsardzības nolūkos – īsti nav zināms. Iespējams, tie bija džainistu mūki, kas 5. gadsimtā pirms mūsu ēras savās dienas gaitās devās, muti un degunu aizseguši ar auduma masku. Tas tika darīts, lai ar ieelpu netīši netiktu aprīti sīki kukainīši vai citi organismi, – džainisms, šķiet, ir vispacifistiskākā pasaules reliģija, kas augstāk par visu stāda izvairīšanos sagādāt kādam ciešanas, vai tas būtu cilvēks pats vai dzīvnieki, putni, kukainīši un jebkuras citas dzīvas radības.

Starp citu, tieši džainismā pirmo reizi pavīd ideja par mikroorganismu eksistenci – saskaņā ar džainisma pasaules izpratni, esības zemākajā līmenī jeb nigodā mīt bezgalīgi daudz sīksīku, dzīvu daļiņu, kas eksistē grupās. Bet cilvēks ik sekundi iznīcina to miljonus, ja neuzmanīgi rīkojas – kustas, elpo, staigā. Ne velti džainistu mūki pārvietojušies, ar nelielām slotiņām attīrot ceļu sev priekšā, lai kādu dzīvībiņu netīši nesamītu.

Miasma skavās

Līdzīgu ideju par sīkiem, ar aci nesaredzamiem organismiem Senajā Romā pauda zinātnieks Marks Varrons – savos darbos par zemkopību viņš sprieda par sīksīku dzīvu radībiņu esamību, kuras varētu pārnēsāt dažādas slimības. Varrona idejas gan dzirdīgas ausis neatrada. Tolaik – un principā līdz pat 19. gadsimtam – civilizācija uz slimību izplatību raudzījās ar sengrieķa Hipokrata acīm.

Cienījamais zinātnieks par visu slimību sakni bija nodēvējis miasmu – indīgu, nāvējoši sliktu gaisu, kas veidojas no pūstošiem un trūdošiem organismiem.

Gluži loģiski, jo galu galā visam, kas miris, nobeidzies, sabojājies un sadalījies, ir viens vienojošs elements, proti – slikta smaka. Tāpēc tika secināts, ka tieši šī smaka, pielavījusies no pasaules mirstošās, pūstošās daļas, arī bija nāvējošais spēks, kas radīja slimības un ar tām saindēja cilvēku, cenšoties aizvilkt nāves bezdibeņos.

Vēstures lappuses šķirstot, sejas aizsargmaskas pavīd arī Ķīnas impērijā. Un tās, protams, ir pasakaini skaistas – darinātas no zīda un cauraustas ar zelta diegiem. Leģendārais 13. gadsimta ceļotājs Marko Polo savu dēku aprakstos ziņoja, ka ķīniešu augstmaņu namos krāšņās zīda maskas nēsājuši tie kalpi, kas saimniekam gatavoja un pasniedza ēdienu. Tika uzskatīts, ka šādi tie nespētu ar savu kalpa elpu samaitāt ēdiena svaigumu un elitāro garšu.

Svētie dakteri

Kad viduslaikos sejas aizsargmaskas parādījās Eiropā, apstākļi nebija ne tuvu tik tīkami un baudpilni. Tolaik Eiropā plosījās melnā nāve – buboņu mēris, kas kopumā, kā tiek lēsts, savās ķetnās paņēma apmēram 75 miljonus ļaužu. Ārsti šajos baisajos laikos tautas acīs kļuva bezmaz par dieviem – glābējiem, pavēlniekiem, soģiem vienā personā. Un tik tiešām: epidēmiju laikos ārstiem parasti bija pavēlēts nešķirojot ārstēt visus – nabagos un bagātos, zīdaiņus un sirmgalvjus. Atbildība, bailes, bezspēcība un milzīgais risks, kas gūlās uz šo vīru pleciem, bija smagi kā visas pasaules grēki. 

Tāpēc liels bija viņu atvieglojums, kad 17. gadsimtā Francijas karaļa Luija XIII galma ārsts Šarls de Lorms izgudroja kādu neparastu masku. Vēlāk, kad mēra šausmas un nolemtība jau sen būs palikusi pagātnes nostāstos, tā kļūs par vienu no ejošākajiem Venēcijas suvenīriem – spocīga un krāšņa, ar garu degunu kā cēla putna knābi un cildenu cilindra cepuri.

Mūsdienās šī maska ir ierindojusies krāšņajā, teiksmainajā tradicionālo Venēcijas masku kosmogonijā. Dottore peste, Mēra dakteris. Šodien tā reizēm manāma kaismīgu ceļotāju mājās – pielikta pie sienas foajē vai pārvērsta ledusskapja magnētā, atgādinot saviem īpašniekiem par romantiskajiem, laiskajiem mirkļiem un gondolas braucieniem.

Zālīšu filtri

Taču, ak, cik baisa bija tās valkātāju ikdiena! De Lorma izstrādātā kostīma vienīgā funkcija bija mazināt ārstu risku nonākt mēra nāvējošajās skavās.

Tāpēc maskas valkāšana ārstiem nebija nekāda pastaiga ziedošā pļavā. Zīmīgākā tērpa daļa, protams, bija garais knābis – nē, tāds tas nebija amizantā skata dēļ. Knābja gals tika piepildīts ar spēcīgām smaržvielām un ziedēm – etiķi, kamparu, krustnagliņām, mirrēm, kadiķogām, piparmētru lapām, timiānu un citām. Tika uzskatīts, ka šīs smaržvielas ne vien atvieglo un dziedē, bet arī, saskaņā ar tolaik vēl aktuālo miasmu teoriju, gluži kā filtrs pasargā no slimo un mirstošo cilvēku izdalītajām indēm, kas virmoja gaisā, meklējot savus nākamos upurus.

Virs garā, līkā knābja uz drūmo ārpasauli vērās ar bieziem stikliem aizklāti acu caurumi. Uz mēra daktera galvas slējās augsts, melns cilindrs, rokās – biezi, gari cimdi, kājas ieautas garstulmu zābakos, bet augumu līdz pat papēžiem klāja ievaskots apmetnis.

Mēra daktera rokās allaž bijis spieķis, ar kura palīdzību varēja apskatīt sirgstošos, tiem nepieskaroties.

Vai aizgaiņāt uzmācīgos. Iedomājoties šo skatu vien, skrien šermuļi pār kauliem: melns, ievaskots dzelzs putns, kas ar saviem tukšajiem, nejutīgajiem stikla dobuļiem pētīja agonijā mirstošos un bakstīja tos ar savu spieķi.

Gaiss caur kuņģi

Šur tur medicīnas vēsturē aizsargmaskas epizodiski parādās arī saistībā ar indīgu vielu ieelpošanas risku. Senajā Romā par masku nepieciešamību dzīvsudraba rūdu raktuvēs runāja zinātnieks Plīnijs Vecākais – viņš tās lika izgatavot no lopu kuņģiem un urīnpūšļiem, taču par šo masku efektivitāti vēsture gan klusē. Vergi tolaik bija sīknaudas vērtē, un to drošība raktuvju īpašniekus diez ko neuztrauca.

Piecpadsmit gadsimtus vēlāk pie līdzīgas idejas nonāca arī Leonardo da Vinči. Saskaroties ar indīgām vielām vai dūmiem, viņš ieteica muti aizsegt ar ūdenī samitrinātu audumu – viņa padomam, starp citu, tiek sekots vēl šobaltdien. 18. un 19. gadsimtā no lopu iekšām vai auduma gabaliem šūdināti respiratoru vectētiņi periodiski – un diezgan teorētiski – tika izmantoti arī raktuvēs un rūpnīcās Prūsijā, Lielbritānijā un citviet Rietumu pasaulē.

Ar īpašu entuziasmu tās rūpnīcas strādnieku vidū gan netika uzņemtas un drīzāk glabājās to pieputējušajās kabatās, aizbildinoties, ka tie visi ir pekstiņi un ka cilvēkam taču jāelpo kaut drusku – un ne jau nu caur govs kuņģi! Arī 1848. gadā amerikāņa Luisa Haslija patentētā raktuvju strādniekiem paredzētā aizsargmaska necik neatviegloja racēju ikdienu – tā bija smaga, neparocīga un līdzinājās gāzmaskai.

Tīri skalpeļi

Kamēr rūpnīcu strādnieki tika izglītoti par aizsargmasku nēsāšanas nepieciešamību, paši ārsti, ieskaitot ķirurgus, pat operācijas līdz pat 20. gadsimtam vēsā mierā veica ar atklātu seju – runājot, svīstot, smejoties, ieklepojoties un šķaudot. Taču 19. gadsimta beigās zinātne atklāja pāris amerikas.

Pirmatklājēja gods mikrobioloģijas ūdeņos pienākas franču mikrobioloģijas tēvam Luijam Pastēram: tam pašam, kuram par godu uz piena pakām redzam norādi – pasterizēts. Pastērs atklāja ne tikai to, kā mikroorganismi iedarbojas uz pārtiku, bet arī – uz cilvēka organismu (garajā Pastēra nopelnu sarakstā ir arī trakumsērgas vakcīna). Citiem vārdiem – tieši Pastērs pielika punktu mistiskajai miasmu spēka teorijai un paziņoja, ka trakumsērgu, difteriju vai stingumkrampjus izraisa mikrobaktērijas, nevis trūdu smaka!

Jaunatklātie pierādījumi visu medicīnas pasauli apgrieza kājām gaisā. Nu tapa skaidrs, kā slimības izplatās, piemēram, slimnīcu telpās.

Jā, Pastēram varam būt pateicīgi arī par to, ka ārsti pirms operācijām sāka rūpīgi mazgāt rokas un dezinficēt savus darba instrumentus.

Augstprātīgā pretestība, ar kuru zinātnieka atklājumus sākotnēji uzņēma Parīzes mediķu biedrība, drīz vien izšķīda acīmredzamo un gluži loģisko pierādījumu priekšā. Starp citu, Pastērs nebija pirmais, kas bija uzstājis, ka rokas pirms operācijām derētu mazgāt – 19. gadsimta izskaņā kāds ungāru ārsts un zinātnieks, vārdā Ignācs Šemmelveišs, nepaguris centās pārliecināt vecmātes un ārstus ievērot tīrību dzemdību vietās, lai samazinātu jauno māmiņu un bērnu augsto mirstību. Ungāru kolēģi gan nebija tik saprotoši un pretimnākoši – asiņains priekšauts tolaik bija gluži kā ordenis, kas pierādīja – ārsts ir vīrišķīgs cīnītājs!

Pret Flēges pilieniem

Un tomēr kaut kas līdz galam vēl nebija izprotams. Teiksim tuberkuloze – tā pielipa arī tad, ja starp saslimušajiem nebija tieša fiziska kontakta. Doma par to, ka šī slimība varētu izplatīties ar mitrajām daļiņām, ko izdala cilvēks, tobrīd vēl bija sveša – pastāvēja teorija, ka slimība drīzāk mikroskopisku daļiņu veidolā ieskauj cilvēku līdzīgi kā mākonis. Vien 1897. gadā vācu zinātnieks Karls Flēge šajā miglā ieviesa skaidrības apveidus, atklājot tuberkulozes daļiņas saslimušo siekalās. Elpas pilieni, tā tos dēvē mūsdienās, taču tobrīd sauca par Flēges pilieniem – tā tika nokristītas sīkās šķidrās daļiņas, kas ārpasaulē nonāk, cilvēkam ne vien spļaujot, bet arī klepojot, šķaudot, runājot, un diemžēl var saturēt arī dažādu slimību izraisošas mikrobaktērijas. 

Šis atklājums nozīmēja, ka slimību pārnēsāšana apdraudēja ne tikai ārstus, kas strādāja ar slimniekiem, bet arī pretēji – ka ārsti nevilšus var slimību mikrobus nodot saviem ārstējamiem.

Flēges teorija uzrunāja franču ķirurgu Polu Beržē – 1897. gadā viņš bija pirmais mediķis, kurš operācijas laikā valkāja paša izgatavotu sejas masku.

Beržē maska bija izgatavota no sešās kārtās salocīta marles apsēja un apakšmalā piešūta sterilizētam priekšautam.

Diemžēl Beržē izgudrojumam vairums viņa kolēģu vēl nebija gatavi. Beržē tika nežēlīgi izmiets – viņa karikatūras rotāja svētdienas avīžu lapas, turklāt viņš pat tika iesūdzēts tiesā! Kolēģi paziņoja, ka pārspīlētā roku beršana jau ir gana liels pazemojums, lai tagad vēl ākstītos un sevi operācijas laikā smacētu, aizsienot muti.

Radikāls solis

Pagāja vēl apmēram desmit gadi, līdz mediķi visā pasaulē sāka valkāt sejas maskas. Vēl 1905. gadā Amerikas Medicīnas asociācijas laikrakstā bija lasāmas visai dzēlīgas kādas jaunas ārstes piezīmes par to, kā medicīnas mācību iestādēs pasniedzējs bez sejas maskas, noliecies pār operācijas galdu, siekalām šķīstot uz visam pusēm, skaļi studentiem klāstījis operācijas gaitu.

Bezatbildīgā bravūra apsīka, kad Ķīnā sāka plosīties baisais Mandžūrijas mēris, kas 1910. gadā Ķīnā aizslaucīja vairāk nekā 60 tūkstošus dzīvību. Saslimšana gandrīz simtprocentīgi nozīmēja nāvi. Slimības epicentrā ieradās Kembridžā izglītots ķīniešu ārsts Vu Liande, kas atklāja, ka šo vīrusu izplatīja nevis blusas un žurkas – kā tas sākotnēji tika pieņemts –, bet gan jau minētie Flēges pilieni. Vu Liande uzstāja, ka visiem slimības skartā reģiona medicīnas iestāžu darbiniekiem obligāti jānēsā sejas maskas – ne vien mediķiem un asistentiem, bet pat kapračiem un apkopējiem. Tobrīd šis tika uztverts kā visai radikāls, novatorisks solis.

Vu maskas tika izgatavotas no daudzās kārtās salocīta marles auduma un kokvilnas auduma viduskārtas gaisa filtrēšanai. Par šādu jaunumu plaši rakstīja Rietumu prese – tieši masku dēļ Mandžūrijas mērim tika veltīts vairāk sabiedrības uzmanības nekā jebkurai citai saslimšanai līdz tam.

Un arī šoreiz kritiķi nesnauda, nodēvējot Vu prasību pēc maskām par austrumnieku māžošanos. Kāds visai prominents franču ārsts vārdā Žerārs Mesnī devās uz Mandžūriju un atteicās uzlikt masku – tikai lai pierādītu, ka «rietumu medicīna stāv virs austrumu pesteļiem». Divas dienas vēlāk viņš aizgāja baisā nāvē.

Punkti un daudzpunktes

Pēc Ķīnas veiksmīgā piemēra Eiropā uzsākās vērienīgi pētījumi par masku nozīmi slimību izplatības apturēšanā. Tolaik, vairāk nekā simts gadus pirms Covid-19 sprādziena, pētījumu gaitā tika pierādītas divas svarīgas patiesības. Pirmā – masku lietošana ievērojami palēnina respiratoro slimību izplatīšanos, bet otra – visas maskas nedarbojas vienādi. Teiksim, desmit marles kārtas ir ievērojami caurlaidīgākas nekā trīs kokvilnas kārtas – tā tika pierādīts kādā 1916. gada medicīnas eksperimentā.

Diemžēl šiem pētījumiem drīz vien punktu pielika Pirmais pasaules karš. Precīzāk, daudzpunkti, kurai cilvēce bija spiesta meklēt turpinājumu, kad 1918. gadā pasaulei pāri vēlās nākamā baisā liga – spāņu gripa. Šī slimība izrādījās pat nežēlīgāka par kara šausmām: ja kara laukā ķīmisko ieroču dēļ tika zaudēti gandrīz simts tūkstoši dzīvību, spāņu gripa no zemes noslaucīja kopumā piecdesmit miljonus cilvēku.

Pārsteidzoši, ka vēl tobrīd tikai daļa mediķu ieteica masku nēsāšanu kā līdzekli, lai pasargātos no saslimšanas.

Tikmēr lielais vairums joprojām – visticamāk, pēc inerces – turpināja sekot Hipokrata mantojumam un uzstāja, ka slimības cēloņi meklējami vides ietekmē, nevis plivinās kaut kur gaisā vai izelpā. Tā gripa arī ieguva savu starptautisko nosaukumu influenza, no latīņu influere – ietekmēt, lietu plūsma.

Toreiz Japānā, sekojot ne tik senajam Mandžūrijas piemēram, sejas aizsargmaskas bija pieejamas ikvienam sabiedrības loceklim un saslimšana ar gripu skāra ievērojami mazāku sabiedrības daļu nekā, piemēram Amerikā, kur aizsargmaskas valkāja tikai medicīnas personāls. Jau atkal rietumi bija spiesti kapitulēt austrumu pesteļu priekšā.

Holivudas smaids aiz maskas

Arī ASV valdība nu sāka sabiedrībai sniegt stingrākus norādījumus, kuru vidū bija, piemēram, ieteikums neieelpot citu cilvēku izelpu, turēt tīru muti un regulāri tīrīt zobus, valkāt sejas aizsargmasku, kā arī censties atpūsties un lieki nesatraukties. Maskas sāka valkāt arī policisti, veikalu pārdevēji, skolu pasniedzēji un citi. Īstas saprašanas par to, kā maskas būtu pagatavojamas un lietojamas, tolaik nebija, tāpēc to izgatavotāji gan mājās, gan ražotnēs šim jautājumam piegāja visai radoši: maskas gan atgādināja vaļīgus kovboju lakatus, gan – mazas un komiskas – tika uzsēdinātas vien uz degungala. Tās tika darinātas no šika zīda un arī no papīra.

Taču, līdzīgi kā tagad, arī toreiz šo ieteikumu uzklausīšana daļai sabiedrības nācās īpaši grūti. Aicinājums valkāt sejas maskas tika uztverts ar nepatiku, dusmām un pat aktīviem protestiem. Amerikā arī gripas īpaši smagi skartajās Čikāgā un Sanfrancisko notika pretmasku mītiņi un gājieni.

Un, tieši tāpat kā šodien, arī toreiz galvenais arguments bija brīvības apdraudējums, ko līdzi nestu šāda obligāta masku valkāšana.

Nestrādāja arī sociālās reklāmas plakāti un reklāmas videorullīši kinoteātros, kuros bija redzamas jaunas, skaistas meičas vai iemīlējušies pārīši, kā arī slavenie, smaidīgie Holivudas aktieri – vien viņu smaids nu nebija īsti redzami, jo muti klāja aizsargmaska.

Spāņu gripa savu tarantellu turpināja vēl ilgi, un lielā mērā deju placi tai atbrīvoja tieši izpratnes trūkums par masku lietošanu. Tikai pēc Otrā pasaules kara tika radīta vakcīna, bet piecdesmito gadu sākumā, attīstoties farmācijai, sākās antibiotiku ražošana, un šīs slimības apgriezieni beidzot norima, līdz tā pazuda pavisam.

Tāpat no cilvēku sejām nozuda maskas – pēc dažiem gadiem šķita, ka to nemaz nekad nav bijis. Līdz 21. gadsimta sākumam, kad pasauli atkal sāka piemeklēt bīstamas un agresīvas vīrusu slimības, piemēram, SARS epidēmija 2003. gadā. Mūsdienās, salīdzinot ar pagātni, sejas aizsargmaskas ir kļuvušas ērtākas un pieejamākas, un tomēr mulsums, kaislības un aizspriedumi tā arī nav norimuši.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+