Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
- Popes muižas kultūrvēsturiskā apbūve ir Latvijā lielākais valsts nozīmes kultūrvēsturiskais piemineklis ar tajā ietilpstošajiem 16 arhitektūras un 11 mākslas pieminekļiem. Tā atrodas Ventspils novada Popē un ir publiski apskatāma.
- Vēsturiski Popes muiža piederējusi Kurzemes baronu fon Bēru dzimtai, kas bijusi viena no ietekmīgākajām muižniecības dzimtām Latvijā. Šobrīd Popes muižas centrālajā ēkā – kungu mājā – darbojas Popes pamatskola.
«Popē ir manu senču mājas, tomēr pašā muižā bērnības gados biju reti,» atzīstas Roberts Grinbergs, uzsākot stāstu par Popes muižas kultūrvēstures pētīšanu. «Augu, dzīvoju un mācījos Ventspilī un studiju laikā, studējot kultūru, novēroju, kā dažādās kultūrvēsturiskās Latvijas vietās sāk notikt aktīva darbība. Nojautu, ka arī Popei varētu būt potenciāls kļūt par šādu vietu.
Sāku ar muižas popularizēšanu sociālajos tīklos – liku vēsturiskās fotogrāfijas, informāciju, mēģināju saprast, kāda būtu vietējo atsaucība iesaistīties, jo šeit pazinu tikai dažus.
Tas bija 2013. gads, un tajā laikā Popes muiža bija viena no piecām muižām, kurai bija pašai sava Facebook lapa. Nu jau katrai sevi cienošai muižai tāda ir.»
Ar domubiedriem 2016. gadā nodibinātā biedrība bija tikai likumsakarīgs turpinājums uzsāktajam ceļam – pašvaldībā notika dažādas sabiedriskās apspriešanas un, lai pārstāvētu muižas intereses, vajadzēja skaļāku, labāk sadzirdamu iniciatīvu no pašiem iedzīvotājiem, stāsta Roberts. «Mūsu organizācija izveidojās pavisam organiski – mēs visi tobrīd jau bijām pazīstami un nemainīgā sastāvā darbojamies visus šos gadus. Mūsu kopīgais mērķis ir saglabāt, attīstīt un popularizēt šo vietu un parādīt gan vietējā, gan Latvijas mērogā, ka Popes muiža ir vērtība.» Biedrības valdē ir septiņi cilvēki un katram šeit ir savs interešu loks un atbildības sfēra – Robertam tā ir vietas kultūrvēsture.
Tā kā daudzas apbūves ēkas ir kritiskā stāvoklī, tieši par to atjaunošanu un atgriešanu dzīvē arī cīnās biedrība – meklē veidus, kā piesaistīt finansējumu, veido sadarbību ar pašvaldību, kuras pārziņā ir muižas komplekss. Roberts stāsta, ka pašvaldība izstrādā apbūves attīstības plānu par to, ko tālāk ar šīm ēkām darīt: «Process notiek ļoti lēni, bet ceram, ka rezultāts palīdzēs šo vietu saglabāt arī nākamajām paaudzēm. Vispirms visām ēkām būtu jāveic arhitektoniski mākslinieciskā izpēte. Biedrība, piesaistot līdzekļus no Valsts kultūrkapitāla fonda, to nodrošināja zirgu stallim. Šāda izpēte veikta arī medību pilij, kas ir vecākā apbūves ēka, un atsevišķām kungu mājas daļām. Kungu mājā kopš 1941. gada bez pārtraukuma atrodas pamatskola, un labi, ka tā, – tas ļāvis šo ēku un vietu uzturēt pie dzīvības.»
Savukārt stallis, ko pagasts izmantoja kā noliktavu, kurā uzglabāja nevajadzīgo inventāru, ar biedrības gādību kļuvis par kultūrvietu, kurā noris dažādi pasākumi. «Ziemas laikā šī telpa tiek iekonservēta, bet vasarās to var šarmanti ietērpt ar dažādiem augiem un scenogrāfiju, radot īpašu gaisotni,» stāsta Roberts. «Ziemassvētkos esam iedibinājuši mājražotāju tirdziņa tradīciju.»
Pērn rudenī, saņemot no NKMP (Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes) līdzekļus, stallī veikti divi fundamentāli darbi: 10 tūkstoši eiro izmantoti staļļa sienas renovācijā un vēl nepilni 10 tūkstoši eiro – jumta skārda daļas atjaunošanā.
Ar stalli saistās vēl kāds stāsts, par ko Roberts runā ar lielu aizrautību. «Ikdienā mans darbs ir Ventspils koncertzālē Latvija un teātra namā Jūras vārti, esmu Kurzemes Filharmonijas producents, bet, tā kā kovida dēļ darbs pamatā noritēja attālināti, vairāk laika pavadīju Popē. Tā nu mēs ar kolēģi izlēmām staļļa otrā pusē iestādīt rozes. Rakām bedri, bet nekādi nevarējām izrakt, jo atdūrāmies pret akmeņiem. Nesapratām, kas par lietu, līdz izrādījās, ka zem apmēram 30 centimetru zemes slāņa viscaur apakšā ir bruģakmens segums. Par šo atklājumu mums bija liels prieks.
Arī vietējie nāca un brīnījās, jo pat nenojauta, ka te kas tāds varētu būt.
Palīgi ar mazām lāpstiņām un birstītēm nāca tīrīt spraugas starp akmeņiem, bet tehnikas īrei izdevās piesaistīt Kultūrkapitāla fonda finansējumu. Atradām arī dažādus priekšmetus gan no muižas, gan padomju laikiem.» Rezultātā staļļa aizmugures daļa tikusi pie vēsturiski veidota bruģakmens klājuma, kurš rūpīgi attīrīts no uzslāņojuma.
Piedzīvota arī vairāku seno muižas interjeru priekšmetu atgriešanās kādreizējā mājvietā. Viens no šiem gadījumiem nebūtu noticis bez arhitekta Pētera Blūma iesaistes. «Pēteris Blūms jaunībā, vēl būdams students, kādā šķūnīti Skrundas pusē, atrada lielu bufetes skapi, kurā mitinājās vistas un tika glabāti dārzeņi. Izrādījās, šī mēbele nākusi no Popes muižas ēdamzāles. Arhitekts ilgu laiku bufeti glabāja savās mājās, bet pirms diviem gadiem nolēma to uzdāvināt mūsu biedrībai. Savukārt mēs radām finansējumu tās restaurācijai. Tāpat šobrīd tiek restaurēti divi krēsli.»
Biedrības aktīvais sabiedriskais darbs, protams, veicinājis arī vietējo iedzīvotāju iesaisti. Lai arī gadās pa skeptiķim, tomēr Roberts atzīst, ka ir jūtama vietējo vēlme šo vietu atdzīvināt: «Mūsu organizācija ir ar sabiedriskā labuma statusu, kas nozīmē, ka mēs negūstam peļņu, tieši otrādi – bieži vien ieguldām savus personiskos līdzekļus. Bet ir bijušas reizes, kad projektiem līdzekļus vācam arī ziedojumu kampaņās.
Protams, ar ziedojumiem vien nav iespējams savākt vajadzīgo, bet tas ir apliecinājis, ka arī iedzīvotāji ir gatavi sniegt savu finansiālo pienesumu.
Vēl viens piemērs ir vēsturiskais muižas parks. 2013. gadā parka vietā te bija necaurejami džungļi. Sākām organizēt talkas un pamazām, pamazām parku iztīrījām. Nu jau daudzus gadus to regulāri kopjot, tas ir kļuvis acij tīkams. Balstoties uz vēsturiskajām kartēm un konsultējoties ar parku un ainavu arhitekti Ilzi Māru Janeli, izveidojām grantētas taciņas pastaigām.»
Roberts atzīst, ka sadarbība ar pašvaldību ir sekmīga, tomēr vēl tāls ceļš ejams, lai muiža patiešām atdzimtu savā godībā. Tāpat ļoti svarīga ir sadarbība ar dažādām institūcijām un organizācijām, kas piešķir finansējumu kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošanai. «Zinu, ka ir tāds stereotips, ka sadarbība ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi ir sarežģīta un daudziem, kas saimnieko šādos objektos, ir vēlme vispār izvairīties no jebkādas saskaņošanas,» novērojis Roberts. «Mūsu pieredze ir pretēja: sadarbība ir bijusi ļoti veiksmīga – ja esam lūguši finansējumu kādiem restaurācijas darbiem, esam to saņēmuši. Esam izjutuši lielu atsaucību no NKMP speciālistu puses un tieši tādēļ mums ir izdevies pavirzīties uz priekšu. Protams, visam ir jānotiek ar pamatojumu un atbilstoši prasībām, bet tas ir tikai normāli – atbildīgi un ar pietāti izturēties pret senajām vērtībām.»
