Stiliste Gulbahita Barinova: Latvija mani iemācīja nebūt sultāna padevīgajai sievai

Intervija
Aiva Alksne
21. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone un no personiskā arhīva
GULBAHITU BARINOVU pamanīju, kad viņa Rīgā sāka vadīt meistarklases turbānu siešanā. Pēc intervijas ar Gulbahitu arī es savām acīm varēju paskatīties, kā turbāns sienams, – ja mazliet patrenēšos, prasme būs rokā. Tagad kazahiete Gulbahita pamazām sāk veidot savu stilistes karjeru Latvijā, uz kuru viņu atveda mīlestība, un tic – viss izdosies!

«Latvijā esmu mīlestības dēļ. Stāsts par to gan ir mazliet neparasts. Ar savu tagad jau vīru iepazinos 2007. gadā Almati – viņš Kazahstānā kopā ar draugu bija ieradies darba lietās. Svētdien man zvana paziņa: varbūt gribi doties piknikā? Pie manis atbraukuši draugi no Latvijas, tu mums esi sabiedrības dvēsele – braucam! Jā, man tiešām patīk smieties, patīk pozitīvi cilvēki un līksma sabiedrība. Nolēmu – kāpēc ne? Uzvilku džinsus un T kreklu, pat neuzkrāsojos, un biju gatava piknikam pie kalnu upes. Kad ieraudzīju Normundu… Nujā, tā ķīmija bija acumirklī. Acis man iemirdzējās, bet, tā kā nāku no austrumu pasaules, nedrīkstēju neko izrādīt.  Kaut noslēpt to nebija iespējams. Jutu, ka arī es viņam patīku.

Pēc piknika vēl izstaigājām pilsētu, pirms viņa prombraukšanas visi kopā pavakariņojām, pavadījām uz lidostu… Pēc tam rakstījām viens otram īsziņas, un pēc divām nedēļām Normunds atkal atbrauca uz Almati. Šoreiz – pie manis. Un tā vairākas reizes – atbrauca uz nedēļu un aizbrauca, līdz teica: tā vairs nevar, tu brauksi pie manis, varbūt iestāsies Latvijā universitātē. Kazahstānā jau biju beigusi maģistrantūru un tiešām apsvēru iespēju vēl mācīties kaut kur ārzemēs.

Taču liktenis pavērsās tā, ka Normunds vairs neatbrauca… Gāja laiks, no viņa nekādu ziņu nebija. Pēc diviem gadiem apprecējos ar kazahu puisi, mums piedzima dēls, taču pēc pieciem gadiem izšķīrāmies. Viņš bija ļoti labs cilvēks, bet… nebija mans īstais vīrietis.

Un tikai pēc astoņiem gadiem beidzot uzzināju, kāpēc mans latvietis tā arī neatbrauca man pakaļ. Izrādās – Latvijā bija sākusies krīze, un viņš bija zaudējis savu biznesu, māju, visu.

Normundam bija kauns, ka nespēs man neko piedāvāt. Un nepietika drosmes man to pateikt. Un tā tie daudzpunkti starp mums arī palika.

Brīdī, kad to uzzināju, tam vairs nebija nozīmes. Taču pagāja vēl divi gadi – nu jau desmit gadu pēc mūsu pirmās tikšanās –, un Normunds mani uzmeklēja. Kad sagaidīja Rīgas lidostā, bija sajūta, it kā šo desmit gadu vispār nav bijis. Turpat lidostā man pirkstā uzvilka gredzenu, pat nepavaicājot, vai gribu būt viņa sieva. Biju tik pārsteigta, jo zināju, ka pēc neveiksmīgām attiecībām viņš vairs negribēja precēties. Bet Normunds tikai noteica: cita ceļa, kā būt kopā, mums jau nemaz nav…

Sagaidīju maiju, lai dēlam beidzas skola, un atbraucu uz palikšanu. Decembrī apprecējāmies. Atceros – kārtojot dokumentus, man vajadzēja braukt uz Latvijas vēstniecību Astanā, un todien bija četrdesmit grādu sals. Uz ielas lielā aukstuma dēļ pat dažus soļus paspert bija grūti, bet es to nejutu – man spēku deva mīlestība.  

Tā nu tagad dzīvoju Rīgā – jau gadu un trīs mēnešus. Ar bijušo vīru un viņa radiem esmu saglabājusi labas attiecības, jo tas vajadzīgs bērnam. Dēlam tagad ir deviņi gadi, un vasaras brīvlaiku viņš pavada pie sava tēva. Mans vīrs ir ar viņu pazīstams, savukārt es pazīstu bijušā vīra draudzeni – tas gan kazahiem nav raksturīgi. Bet kāpēc naidoties? Jādomā, kā bērnam ir labāk.»

Sākums nebija viegls

«Savā dzimtā esmu vienīgā, kas savu dzīvi saistījusi ar citas nacionalitātes cilvēku. Mamma par to bija ļoti dusmīga, teica: nemaz nedomā, pat nemēģini! Smejoties atbildēju: es jau biju precējusies ar kazahu, savu pienākumu tautas priekšā izpildīju – laidu pasaulē no viņa dēlu, tagad gribu būt kopā ar cilvēku, kuru mīlu.

Bet mamma tik šausminās: tā ir cita mentalitāte, redzēsi, tev tāpat nekas nesanāks! Bet es pretim: kamēr nepamēģināšu, to neuzzināšu. Bet viņa tik skaita: tu vēl nožēlosi! Un es tiešām visu dzīvi nožēlotu, ja nepamēģinātu.

Protams, mamma atbrauca uz kāzām, un tagad ar savu znotu ir tikpat kā saradojusies. Mums, kazahiem, vienmēr patīk labi cilvēki.

Pirmajā laikā man Rīgā neklājās diez ko viegli, jo Almati tomēr ir Kazahstānas dienvidu galvaspilsēta, finanšu centrs, kas dinamiski attīstās, grandiozs kultūras centrs, galu galā – mana dzimtā pilsēta, tur ir mana ģimene, mani draugi, tur bija mans darbs, mani ierastie ceļi un nākotnes sapņi… Dzīvojot Almati, aktīvi strādāju par stilisti, mana dzīve bija piesātināta, bet te sākumā nebija nekā – ne draugu, ne radu. Cits klimats, pavisam cita mentalitāte. Bija tik skumīgi, ka tas pat ietekmēja veselību – mati saujām krita ārā, vajadzēja nogriezt zēngalviņu. Un kāds gan brīnums – te ir cits ūdens, cits gaiss, citi produkti. Toties pārgāja alerģija pret augiem, kas man bija Kazahstāna, jo Latvijā tādi vienkārši neaug. Un arī mati sāk ataugt. Bet, ja nebūtu šīs lielās mīlestības, būtu vēl grūtāk. Mīlestība man deva spēku – kā filmās.

Rīgā ir tikpat mitrs klimats kā Almati, bet tur nav vēja, jo pilsēta iegūlusi kalnu ieplakā. Ja gribi vēju, jābrauc uz kalniem, un tie ir ļoti, ļoti skaisti. Kalni mums, kazahiem, ir tas pats, kas jums jūra. Piemēram, mājas pie kalniem maksā tikpat dārgi kā te pie jūras. Dzīvojot Latvijā, kalnu man pietrūkst visvairāk, – kad te ir zemi mākoņi, iztēlojos, ka tie ir kalni. Bet, ja gribu atpūsties, braucu uz jūru – kā vairums latviešu. Jūra man ļoti patīk. Kazahstānā mums ir Kaspijas jūra, bet no manas dzimtās Almati līdz tai trīs stundas jālido vai trīs dienas jābrauc ar vilcienu.»

Vectētiņa gēni

«Sabiedriskums, visticamāk, man ticis mantojumā no vectētiņa, un, pateicoties tam, varu teikt: nu jau Latvijā esmu iedzīvojusies. Atceros, kā pirmajā dienā Facebook atradu grupu Kazahi Rīgā un ierakstīju: kur Rīgā var nopirkt zirga gaļu? Tad vēl nezināju, ka Latvijā to neēd. Man atbildēja meitene, kas Rīgā bija nodzīvojusi jau desmit gadu, un tā palēnām sadraudzējos vispirms ar viņu, tad ar citiem Latvijas kazahiem, kopā gājām uz izstādēm un pasākumiem.

Kā saka mans vīrs: tagad tu vairāk nekā es zini par visu, kas Latvijā notiek. Tas vienkārši tāpēc, ka mums, kazahiem, ir citāds dzīvesveids – mums patīk cilvēki, mums patīk satikties, sapulcēties pie galda, patīk ciemiņi un ciemoties. Tas viss manī ir – man gribas satikties, parunāties…  Man šķiet, ka kopēju valodu es spēju atrast ar ikvienu cilvēku. Latvietes, ar kurām esmu iepazinusies, man saka: ja tev ir problēmas ar valodu, mēs palīdzēsim! Tiešām jūtu pret sevi ļoti labvēlīgu attieksmi, turklāt pirmo līmeni latviešu valodā jau esmu nokārtojusi.»

No bioloģes par stilisti

«Esmu beigusi Bioloģijas fakultāti Kazahstānas Nacionālajā universitātē – gribēju veltīt savu dzīvi zinātnei. Taču no tā nekas neiznāca. Jau tad, kad vēl mācījos maģistrantūrā un strādāju hidrometeoroloģijas centrā par ekoloģi, man visu laiku bija sajūta – tā nav mana profesija… Drīz piedzima bērniņš un pēc tam kursos sāku mācīties grima mākslu. Kad bērns sāka iet dārziņā, sāku strādāt vietējā televīzijā par grimētājas asistenti, iestājos stilistu skolā, un tā tas sākās. Sākumā strādāju par brīvu, pēc tam mazbudžeta projektos un drīz jau varēju pati noteikt savam darbam cenu – sāku no zemākā punkta un kāpu arvien augstāk, mani darbi bija redzami glancētajos žurnālos. Man patīk strādāt, un no darba es nebaidos.

Pārceļoties dzīvot uz Latviju, es, protams, domāju: ko es te darīšu? Kurp doties? Ar ko sākt? Kur tam dzijas kamolam gals? Kā satvert to? Un tad pilnīgi nejauši lidostā satiku kādu cilvēku, kurš mani bija ievērojis starp skatītājiem Riga Fashion Week – man ap galvu bija turbāns, tā ka laikam mani nebija grūti pamanīt.

Sākām runāties, un šis cilvēks man ieminējās par Žannu Dubsku. Atradu Žannu Facebook, izlasīju, ka viņa TV raidījumam Gatava pārvērtībām sev meklē asistentus, un pieteicos. Toreiz mani gan nepaņēma – valodas dēļ, to vēl nebiju apguvusi pietiekami labi. Pēc kāda laika satiku Žannu, kad viņai bija iznākusi grāmata. Lūdzu autogrāfu, un Žanna man pajautāja: tu vēl gribi to darbu? Jā!

Sāku strādāt, lai arī jutos nedroši – ja nu es valodas dēļ kaut ko nesaprotu, palaižu garām?  Bet – ja nesākšu tagad, tad nesākšu nekad!

Pēc tam Žanna teica: latviski nesaprot, bet ātrāk par visām reaģē. Es tiešām ļoti centos sajust un redzēt. Un, pateicoties šim projektam, uzzināju ļoti daudz jaunu vārdu, kas attiecas tieši uz stilista darbu. Kā es pati sev bieži saku: ikviena pieredze ir laba pieredze. Stilista darbs jau nav atkarīgs no tā, kurā valstī tu strādā. Vienmēr savā darbā cenšos izcelt sievietes būtību, nekad neuzspiedīšu kaut ko tikai tāpēc, ka tas ir modē, vai tāpēc, ka man pašai tā labāk patīk.

Man arī pašai ļoti svarīgi, lai ģērbšanās stils saskan ar manu iekšējo sajūtu un lai es varu komfortabli justies. Šajā ziņā manas austrumu saknes nekad nav bijis šķērslis tam, lai es būtu trendā. Tagad rīkoju savas meistarklases, kurās mēģinu Latvijas sievietes iedrošināt nēsāt turbānus un nebaidīties tikt pamanītām un ievērotām.»

Dzīve jādzīvo gudri

«Vecmāmiņa un vectētiņš man mācīja: nekad nezaudē cilvēcību, saglabā pret visiem cieņu neatkarīgi ne no kā. Mūsu tautai pat ir tāds sakāmvārds: ja nāk pretim sešgadīgs puika, piecelies un sasveicinies; ja nāk 60 gadu vecs cilvēks – piecelies un sasveicinies. Tas mums, kazahiem, ir ieaudzināts, tāpat kā cieņa pret dabu, pret vietu, kurā dzīvo.

Vecmāmiņas un vectētiņa vairs nav, bet es joprojām atceros, kāda harmonija valdīja viņu attiecībās. Skatījos uz viņiem un domāju: cik kolosāli! Kāda tā ir mīlestība! Savstarpējā sapratne, cieņa. Tik mīļi bija to redzēt. Viņiem piedzima 12 bērni, starp kuriem arī mana mamma, – visi ir apprecējušies mīlestības dēļ, un visi joprojām ir kopā. Un visi brāļi un māsas cits ar citu regulāri tiekas.

Iemācījos nebūt sultāna sieva

«Vīrs bieži man saka: uh ti maja kazačka gorjačaja (ak, tu mana karstā kazahiete)! Jo, protams, man ir pavisam citāds temperaments nekā viņam. Mums ir pieņemts, ka vīrietis mājās ir saimnieks, un sieva viņu dievina. Lai gan vīrs par to tikai smejas, tomēr jebkuram vīrietim taču ir patīkami, ka sieviete viņu apbrīno. Bet! Mums Kazahstānā ir pieņemts, ka sieva visu dara vīram – visu padod, pienes; kolīdz viņš sper kāju pāri slieksnim, jau galds ir uzklāts.

Manā dzimtenē, ja neappuišo savu vīru, tevi uzskatīs par sliktu sievu. Un tad vienā jaukā dienā mans vīrs man saka: man ir rokas un kājas, es pats varu izņemt no ledusskapja krējumu, nevajag ar mani tā…  Pirmajā brīdī apvainojos: vai tev nepatīk, ka es tā daru? Patīk, bet es arī pats varu. Saku: bet tā ir mūsu tradīcija! Viņš pretim: bet mums ir tradīcija katram pašam darīt!  

Kādu laiciņu staigāju apvainojusies, bet tad padomāju – būtu viņš to pateicis agrāk, es tā nenoņemtos.

Tagad cenšos vairs nedomāt: tūliņ vīrs nāks mājās, vajag visu sagatavot. Ir iedvesma – gatavoju, nav iedvesmas – gatavo viņš. Esam pieraduši viens pie otra, un tagad ir labi.

Man Latvijā viss garšo, tāpēc vīram viegli gatavot mums ēdienu. Viņš smejas: tu savā iepriekšējā dzīvē noteikti esi bijusi latviete. Man garšo siļķe ar biezpienu un sīpoliem, asinsdesa, sautēti kāposti, aukstā zupa… Tikai uz zirņiem ar speķi mans vēders apvainojas.

Pateicoties vīram, man te, Latvijā, ir jauns hobijs. Mans vīrs ir Sērfinga federācijas prezidents, ūdens ir viņa stihija, viņš dievina SUP dēļus, un man neatlika nekas cits kā pārstāt baidīties no ūdens un arī nostāties uz SUP dēļa. Lai gan man bija ļoti bail iekrist ūdenī, jo es nemāku peldēt. Vīrs ieveda mani uz dēļa Ķīšezera vidū, meta mani ūdenī un mācīja ķepuroties atpakaļ uz dēļa. Un tagad es vairs nebaidos iekrist. Turklāt ir taču drošības veste. Pāvilostā Saulgriežu kausā sacensībās tautas klasē pat ieguvu trešo vietu – no jūras pa Sakas upi noairēju 7 kilometrus. Bet tad gan – kā izkāpu krastā, kā apsēdos, tā arī aizmigu. Tagad supošana man šķiet tiešām brīnišķīgs sporta veids – ir tikai jāapgūst pareizā tehnika, lai nepārslogotu muskuļus. Un Latvijā ir tik jaukas vietas, kur supot: Lielupe, Ķīšezers, Daugava…

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs