Dzīvesveida maiņa pēc tromba plaušās

Dzīvesveids
Anija Pelūde
15. augusts, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Nacionālā Botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns nesen izārstējies no ļoti nopietnas kaites – tromba plaušās. Pēc mēneša slimnīcā viņš tagad cenšas veikt izmaiņas savā dzīvesveidā, lai uzlabotu veselību nākotnē.

Kā dzīvot pēc tik nopietnas saslimšanas?

«Protams, pie maniem simt divdesmit kilogramiem, loģiski, ka holesterīns un cukurs bija viena no pamatproblēmām, ar ko bija jātiek galā, kad trombs plaušās bija izšķīdināts. Visu cieņu manai dakte­rei Sandrai Auziņa arī tad, kad mēs jau sa­kām runāt par dzīvi pēc stacionāra. Viens no galvenajiem principiem, ko viņa ietei­ca, – saglabāt veselo saprātu. Jā, mēs bieži vien metamies nepār­trauktās galējībās. Piemēram! Ir kaut kāda neprofesionāla, gribas pat sacīt, stulba, publikācija – vienalga, kas tur pieminēts: kečups vai cukurs, sāls vai etiķis, vai kar­tupeļi – ar tekstu, ka tas ir pilnīgi nāvē­jošs, un cilvēks pēkšņi pārgrieztām acīm metas kaut ko pastiprināti ēst vai arī neēst nemaz. Mums bieži vien neeksistē mēra sajūta. Bet tas, ko daktere pateica, man ļoti patika – «Ēd to, ko tu ēdi līdz šim. Tikai atceries, ka dārzeņi ir labi, kar­tupeļi – jau sliktāk. Atceries, ka zivs ir la­bāka nekā gaļa. Ka vistas gaļa ir labāka par cūkgaļu. Vienkārši tā ir tava izvēle konkrētajā situācijā…»

Kā veikt izmaiņas dzīvesveidā ar mēru?

«Dakteres ieteikumus tagad cenšos sa­prātīgi ievērot. Protams, kad aizbraucu uz laukiem un tur priekšā mani gaida tabletes pret novājēšanu, kuras sauc par kotletēm, tur ir kartupeļi, kas garšīgi kūp bļodā, un tur ir cūkgaļas šķēles, loģiski, ka es apē­du pa kotletei, arī pa kartupelim un gaļas šķēlei un nesāku pēkšņi skriet ārā no vir­tuves, mesties četrrāpus un dārzā šķīt gār­sas. Vienkārši – svarīgs ir samērs.

Laiks slimnīcā lika izvērtēt līdzšinējo dzīvesveidu.

Tiesa, pēc tam, kad daktere man slim­nīcā nolasīja referātu, kas ir labs un kas slikts, es viņai pirmajā apmulsuma brīdī pavaicāju: «Varbūt tad labāk eitanāziju?» Viņa atbildēja, ka tomēr labāk ne. Tad se­koja mans nākamais jautājums: «Kā tad ar alu?» – «Jā,» viņa teica, «dzer, bet atceries par kalorijām.» Tāpēc tagad, ja man ir vē­lēšanās, iespēja un vajadzība, es puslitra kausu alus mēdzu izdzert. Vai divus trīs litrus viena vakara vai nakts pasākuma gaitā, un patiesībā jūtos ļoti apmierināts. Kādreiz man bija nenormālas problēmas ar svīšanu. Negribētu teikt, ka tagad man tās pilnībā atrisinājušās, bet – kļuvušas mazākas. Atšķirība jūtama. Jo kādreiz man bija tā, ka ieeju oranžērijas zālē un apmēram pēc piecpadsmit, divdesmit minūtēm krekls jau ir kā ūdenī izmērcēts. Tagad svīšana ir, bet katrā gadījumā vairs nav tik traki.»

Kā pēc slimības mainījāt ēšanas paradumus?

«Daktere arī rādīja zīmējumu, kur re­dzams šķīvis – puse ar dārzeņiem, viena ceturtdaļa šķīvja ar gaļu un viena ceturt­daļa ar kartupeļiem. Tādām jābūt attiecī­bām starp šiem produktiem. Bet vērtīgais, ko es tagad pats priekš sevis esmu atklājis, ka ir daudzas lietas, kurām agrāk varbūt virsū neskatījos, toties tagad man tās pietie­kami labi garšo. Kaut vai gurķīši! Es tos varu grauzt svaigā veidā vai arī sataisu maz­sālītus ar garšvielām. Sagriežu gurķus, saberu maisiņā, sakratu, un faktiski tie ir ēdami jau pēc desmit minūtēm un arī nā­kamajā un aiznākamajā dienā. Vēl atklāju, ka dīvainā kārtā man garšo mazie kaba­cīši jeb cukīni. Pa vienam apēdu svaigā veidā, kamēr pārējos griežu sautējumam. Nākamais – jā, vista man tīk. To novāru, bet vistas buljonā pēc tam sautēju kabacī­šus vai baklažānus ar garšvieliņām. Ar tām es visu laiku eksperimentēju. Man ir diez­gan apjomīgs garšvielu plaukts, un tad pa­rasti notiek tā: «Ai, šoreiz piebēršu šo! Un vēl šito un to!» Divreiz man gadījies tik ļoti saeksperimentēt, ka pēc tam bija diezgan grū­ti paša radīto apēst.»

Gribēju gulēt gultā un blenzt griestos. Bet ne slimnīcā!

Kaut kas šo eksperimentu rezultātā bijis arī jāmet ārā?

«Nē, ārā ēdienu nemetu, es pēc tam no tā visa uztaisīju zupu, krietni vien bija jāpašķaida... Iepērkos Gemosā vai citur, kur var dabūt lielos garšvielu iepa­kojumus. Jo garšvielas mazajās paciņās, ko par nenormāli dārgu cenu tirgo veikalos – es uzskatu, ka tā ir klaja laupīšana. Tāpat kā esmu vīlies dārzeņu izvēlē. Labi, es nekad neesmu bijis sajūsmā par principiālo veģetārismu vai – vēl trakāk – par vegānismu, bet tas, ka mūsu veikalos augļu un dārzeņu izvēle un tās cenas brīžiem ir absolūti ne­adekvātas, gan ir fakts. Kad studēju Vācijā, tur tu automātiski varēji vairākas dienas no­dzīvot bez gaļas, jo ir tik liela dārzeņu izvē­le, un cenas – normālas. Bet Latvijā tā nav. Tāpēc es parasti saku tā: ja tev gribas lamāt valdību, cik lieli nodokļi, tad piebremzē – palamāsim labāk mūsu veikalu sistēmu par nenormālajiem uzcenojumiem. Vēl priekš sevis atklāju... Man virtuves skapītī sakrājusies milzīga kaudze ar da­žādām tējām, kuras tagad izbaudu un beidzot esmu sācis likvidēt. Kafijā beru vienu karotīti cukura; ja ir ļoti laba kafija, tad iztieku bez cukura, man tāpat garšo. Tējā – karotīte cukura vai medus. Ja laba tēja – atkal neko klāt nelieku. Bet agrāk, pirms notikuma ar trombu plaušās, man bija divas trīs karotes cukura a priori. Par katru cukurfabriku pa karotītei – kā Ulmaņlaikos!»

Vai pēc slimības vēl ko mainījāt dzīvesveidā, ja neskaita ēšanas paradumus?

«Vēl viena lieta, ko esmu pēc slimnīcas sācis – tagad ar gaišo vasaras laiku agrāk mostos un noteikti paēdu brokastis. Ceļos sešos vai pusseptiņos. Man tas skaitās agri. Ja ņem vērā, ka man dzīvoklis ir divdesmit metru attālumā no Botāniskā dārza žoga, tad parasti bija tā, ka izkāpju no gultas un principā skaitos jau darbā. Tik pagūstu ie­iet dušā un uzvilkt bikses! Tukšā dūšā esi darbā, pusdienās kaut ko aprij, vakarā ap sešiem kaut ko ieknābā un tad kaut kad desmitos, vienpadsmitos vakarā, kad at­skrien mājās, izvaro ledusskapi un – gultā iekšā.

Bērnībā esmu slīcis, Afganistānu esmu pārdzīvojis un tagad dabūju spērienu pa pēcpusi, lai atjēgtos – par veselību drusciņ jāpiedomā.

Šobrīd man ir cits režīms. Man ir brokastis – kad no rīta mazliet izkusties, kaut vai atmošanās nolūkos kaut ko paska­ties datorā, apetīte uzrodas. Otrām kārtām, cenšos paēst pusdienas un mēģinu arī savu darbaholismu ierobežot. Ja agrāk es bieži sēdēju darbā līdz deviņiem, desmitiem, vienpadsmitiem vakarā, tad tagad reti no darba eju prom piecos vakarā, bet bieži vien tas notiek sešos septiņos. Tad mājās paēdu, iedzeru zāles, vēl kaut ko padaru un tad eju gulēt. Ja man pašam būtu jāieliek sevi šādos rāmjos, man tas gribasspēks nebūtu tik liels. Taču mēnesis slimnīcā mani pieradi­nāja pie zināma ritma un režīma, ko, laiku pa laikam grēkojot, tupinu ievērot. Vārdu sakot, slimnīca man palīdzēja nostāties uz īstā ceļa.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs