Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lidot kā bitei
Mēs dejojam ilgi, un, kad nobeigumā mūzikā parādās labi zināmi popmūzikas ritmi, tas palīdz atgriezties realitātē. Beigu daļā kopīgā dejošana jau atgādina foršu ballīti – visi smaida, svīst un dejo, dejo, dejo. Pamanu gan, ka pa šo laiku dejotāju skaits ir samazinājies – acīmredzot, kādam bijuši savi iemesli doties prom. Varbūt tā arī neizdevās uzsākt pašam savu deju, bet varbūt kļuva fiziski grūti, jo divu stundu deju ceļojums – te ir ko turēt! Pēc tādas izdejošanās jūtu, ka man bikses ir jāpietur ar roku, it kā es te uz sitiena būtu šķīrusies no kilogramiem diviem.
Un tā ar mūzikas palīdzību tiekam atkal nomierināti, atgriezti realitātē.
Deja ir galā. Kristīna aicina visus sanākt kopā, apkampjam cits citu un izveidojam ciešu apli. Vērīgi ieskatos sejā cilvēkiem, ar kuriem kopā esmu pabijusi šajā satriecošajā ceļojumā, – sejas ir nosvīdušas, sasārtušas un… laimīgas. Visi kopā vēl izpildām dažus elpošanas vingrinājumus. Viss beidzies, esam atpakaļ realitātē. Tikai šī realitāte man vairs nav tāda, kāda tā bija pirms divām stundām. Kaut kas ir mainījies. Es pati esmu mainījusies.
Kristīna lūdz katram pateikt dažus vārdus – cilvēki ir pārsteigti, nedaudz tā kā apjukuši par piedzīvoto, viņi piemin brīvību, prieku, pārdzīvojumus, iekšējo balsi. Nemaz tik ļoti vēl negribas atkal runāt, gribas paklusēt. Redzu, kā kāda meitene acīmredzami joprojām peld totālas labsajūtas viļņos. Es saku, ka dejojot kādā brīdī ieraudzīju sevi kā biti, kas brīva un laimīga lido krāsainā pļavā no zieda uz ziedu.
Aplītis ir noslēdzies, un mēs izklīstam. Jūtu mieru un gandarījumu. Izejot ārā, pārsteigumā apstājos – uz abiem kāju īkšķiem ir lielas tulznas, kas jau pārplīsušas. Pa kuru laiku?! Tātad esmu dejojusi līdz jēliem īkšķiem un tikai tagad to pamanu?
Kad vēlāk vakarā eju garām lielajai teltij, tur izsludināts cita formāta ekstātisko deju pasākums – deja dīdžeja pavadībā ar šamaniskiem ritmiem, dziedinošām melodijām un spēcīgām baslīnijām. Dīdžejs raibā cepurītē rosās uz skatuves aiz pults, cilvēki dejo un izbauda ritmus. Bet, tā kā mani labākie draugi nu ir plāksteri, šī dejošana man iet secen.
Raksta turpinājums:
