Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nekad nepametīs slimos un vecos
Hiēnsuņu bara uzbūve ir šāda: pār visu baru valda dominējošā mātīte un dominējošais tēviņš, tā sauktais bara pirmais pāris, kam visi bez ierunām pakļaujas. Sociologi šādu sabiedrību nosaukuši par pasīvo hierarhiju.
Pirmais pāris izvēlas bara apmešanās vietu (tikai viņi iezīmē teritoriju – pārējie hiēnsuņi to nedara), valdošais tēviņš nosaka medību laiku, medību biežumu (ne mazāk kā vienas medības dienā) un izvēlas dzīvnieku, kuram uzbrukt. Savukārt dominējošā mātīte norāda un arī iezīmē galvenās migas vietu, jo saskaņā ar iekšējiem likumiem vairoties drīkst tikai pirmais pāris. Gandrīz viss bars ir radinieki, kas rūpējas cits par citu.
Hiēnsuņiem ir kāds nerakstīts likums: mēs nekašķēsimies un nekausimies ne savā starpā, ne ar citiem suņiem, jo mums nav vajadzīgi sakosti vai ievainoti bara locekļi!
Šie suņi piekopj tā saukto miermīlīgo agresiju – ja tev kāds nepatīk, uzrūc un pasaki, ka viņš tev nepatīk.
Ja tev kāds pateicis, ka tu nepatīc, tu palūdz viņam piedošanu. Ļoti dīvaini, vai ne? Ja divi hiēnsuņi nevar sadalīt vienu gaļas gabalu, viens otram sāk lišķīgi izlūgties šo gabalu, lienot uz vēdera zem otra vēdera un murrājot līdzīgi kaķim. Viņu dialogs varētu būt šāds: «Es esmu labāks, tev noteikti jāatdod šis gabaliņš man…» Otrs saka: «Es esmu labāks, bet, ja jau tu tik skaisti proti pielīst, atdošu šo gabaliņu tev…» Un pirmais atbild: «Tu esi tik labs, ka nākamreiz es gabalu atdošu tev…»
Dabas zinātnieki izpētījuši, ka hiēnsuņi ļoti koncentrējas uz labu attiecību veidošanu, un tas garantē ideālu sadarbību medībās.
Medību shēma ir tik sarežģīti kooperatīva, ka daļa zinātnieku pārliecināti – dzenot upuri, hiēnsuņi sazinās telepātiski. Kā citādi skaidrot tādu lietu: medījumu sāk vajāt viena bara daļa. Bez jebkādiem signāliem pusceļā pieslēdzas otra daļa (spēkpilnā) un ļauj pirmajiem noiet no skatuves.
Arī pats uzbrukum ir ļoti detalizēts: viens suns ķer pie kājas, otrs gāž uz sāniem, taču nokost atļauts tikai dominējošajam tēviņam. Nekad neviens hiēnsuns nav dublējis otra pienākumus, katrs zina savu vietu un dalības laiku. Šiem suņiem ir neskaitāmi rituāli, ko var salīdzināt ar Austrumu kaujas mākslas rituāliem. Piemēram, no rīta, kad dominējošais tēviņš pasludina medību laiku, visi nāk cits pie cita un it kā sasveicinās, melodiski izkliedzot ho-ho!
Pēc sveiciena viņi sāk klaigāt gluži kā pērtiķi (tās varētu būt prieka emocijas). Ikdienišķā sarunu valoda ir līdzīga murrāšanai, bet nepatikas izrādīšana – klusa rūkšana. Mūsu suņiem raksturīgo valodu – skaļu un dobju riešanu – hiēnsuņi lieto, tikai brīdinot par briesmām.
Tāpat kā visi suņi, viņi grib uzmanību no saimnieka. Hiēnsuņu variantā – no dominējošās mātītes. Ak, kā viņi prot pielīst! Rāpo uz vēdera, laiza viņai muti, atdarina kucēnus un it kā lūdz, lai mamma pabarotu… Hiēnsuņi visu dara kopā – gan medī, gan atpūšas, pat naktī guļ vienā bariņā. Neatstumj slimos un vecos. Daba šiem plēsējiem piešķīrusi pārsteidzoši elastīgu un ietilpīgu kuņģi. Noķerot upuri, medījošie suņi sarijas līdz ūkai un steidz atpakaļ uz nometni, lai, atrijot gaļu, pabarotu mazuļus, slimos, vecos un mātītes.
