Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vārds straumēšana vairs nav jauns – galu galā 2017. gadā tas pat atzīts par gada vārdu. Radies no angļu vārda streaming, un būtībā tas ir datu pārraides process, kas nodrošina multimediāla (audio, video) satura pieejamību internetā reālajā laikā, proti, tiešraidē.
Sākumā vairāk runāja par mūzikas straumēšanu, tagad to izmanto gan TV satura, gan dažādu videokonferenču un vebināru translēšanai. Bet arī tas nav viss. Straumēšana sniedz iespēju izveidot savu kanālu kādā no populārajām vietnēm, piemēram, YouTube vai Twitch. Līdz ar to ikviens, kas apmeklē šādu vietni savos datoros, planšetdatoros, TV ekrānos vai viedtālruņos, var sekot līdzi straumētājiem un skatīties, ko viņi dara.
Ko tad viņi tur īsti dara? Kā nu kurš. Rāda savu dzīvi. Stāsta, kas viņiem ir atgadījies, kādas pārdomas raisījis. Citi rāda savu talantu zīmēšanā, citi spēlē videospēles, vēl citi veido podkāstus.
Arī skatītāji nav pasīvi, viņiem ir iespēja būt čatā un sarakstīties ar straumētāju, kurš var atbildēt uz viņu jautājumiem un veidot diskusiju. Tas rada kopības un draudzības izjūtu.
Ikvienu straumētāju, kas piedāvā savu tiešraidi, skatītājiem ir iespēja atbalstīt finansiāli, noziedojot kādu naudas summu. Tāpēc gan Twitch, gan YouTube straumēšana ir kļuvusi par jauna veida kultūru, kur radoši cilvēki var izpaust sevi, pelnīt naudu, gūt popularitāti un jaunas iespējas.
Straumēšana ir manas mājas
Gatis Krūmiņš (YouTube kanāls Uzkapajam)
Gatis Krūmiņš ir viens no interesantākajiem un populārākajiem Latvijas jūtūberiem. Triju gadu laikā savā kanālā Uzkapajam viņam ir izdevies sasniegt 20 000 sekotāju auditoriju. Viņa kanālu pamatā veido videospēles, kuras papildina komentāri, pārdomas, sarunas.
– Kāpēc tu to dari?
– Sākumā tas vairāk bija jautrības dēļ. Pēc tam kļuva par tādu kā pienākumu, jo izveidojās sava auditorija. Zinu, ka sekotāji katru vakaru gaida no manis saturu. Piemēram, iznākusi jauna videospēle, vēlos to spēlēt un rādīt savai auditorijai. Citreiz vienkārši tāpat gribu pabūt tiešraidē un parunāties, jo lielākoties dzīvoju viens, tikai nedēļas nogalēs pie manis ierodas mans bērns. Daudzi sekotāji skatās mani gandrīz visus trīs gadus, kopš sāku nodarboties ar straumēšanu. Ar viņiem tiešraidēs sarunājos kā ar saviem čomiem.
– Šad tad savā straumēšanā stāsti arī par savu privāto dzīvi. Kā nosaki robežu, cik daudz atklāties skatītājiem?
– Nekādas striktās līnijas te nevelku… Lai gan savu dēlu skatītājiem nerādītu. Zinu, ka pēc tam būs šausmīgi komentāri. Tas, kas notiek YouTube ar komentāriem, ir vienkārši briesmīgi. Tādēļ bērnu no sava kanāla turu pa gabalu, lai viņš tur nebāž degunu. Manai auditorijai gan nav raksturīgs liels naidīgums, turklāt tiešraidē man ir moderatori, kas pieskata un uzmana kārtību čatā. Viņi ātri strādā un reaģē, lai izdzēstu negatīvos komentārus.
– Kā jūties tieši straumēšanas laikā? Ir azarts, adrenalīns?
– Pirms pusgada es teiktu, ka viss ir forši. Straumēšana man ir kā otra dzīve, kur saslēdzu ierīces un daru savu darbu. Taču jau pusgadu izjūtu stresu. Grūti lasīt komentārus čatā. Grūti atbildēt. Grūti nosēdēt. Un tieši straumēšanas sākumā, pēc pusstundas viss atiet.
Atklāti sakot, man tas ir kas jauns. Reiz pat tiešraides laikā nācās izsaukt ātro palīdzību. Sirds sāka strauji sisties, galva reibt. Likās, ka tūlīt nolikšu karoti. Pārtraucu straumēšanu un izsaucu ātro palīdzību. Tagad savukārt ir stress tāpēc, lai tas nenotiktu atkal.
Darba režīms ir specifisks – tiešraides veidoju vakaros un vēlu tās beidzu. Tas ietekmē miegu un arī manu mirstīgo darbu.
Bieži vien tiešraides beidzas vienos vai divos naktī, bet man jau nākamajā dienā astoņos jābūt darbā. Tas ļoti traucē, bet tur nu neko nevar darīt.
– Tavā straumēšanas kanālā var dzirdēt daudz lamuvārdu. Tas ir apzināti?
– Nē, nē, tas nav apzināti. Ja esi ļoti dusmīgs, kaut kas videospēlē nesanāk, tu vienkārši nolamājies. Tā taču mēs darām gandrīz visi. Turklāt mājās varu runāt, kā gribu, un tiešraide arī man ir kā mājas, kur varu runāt, kā gribu.
– Vai tiešraides laikā kādreiz esi apmulsis?
– Lai cik muļķīgi izklausītos, parasti apmulstu tad, kad cilvēki noziedo lielākas naudas summas. Tad tev vienkārši mute ir vaļā un nevari atrast īstos vārdus, ko teikt.
– Vai Latvijā ir iespējams sevi uzturēt ar YouTube straumēšanu?
– Daži var to izdarīt. Es pats vēl strādāju citu darbu, jo man vajag stabilus ienākumus. Taču sekotāju nauda nav vienīgais, mani sponsorē tādas kompānijas kā Nintendo, MSI, kas ir diezgan forši. Diemžēl man ir aizdomas, ka YouTube straumētājiem piegriezīs skābekli. Ir arī otra straumēšanas platforma Twitch, pasaulē šī vieta ir krietni populārāka, bet latviešiem kaut kā nepatīk. Twitch būtu īstā vieta, kur straumēt.
Bet galvenais – cilvēku, kas straumē, tagad ir ļoti daudz. Un skatītāju skaits sadalās, sadalās un sadalās… Jo vairāk straumētāju, jo auditorija katram kļūst arvien mazāka. Tāpēc būs kaut kas jāmaina. Būsim atklāti, sēdēt krēslā, izlasīt dažus komentārus čatā un spēlēt videospēles – ar to vienkārši būs par maz, tas nestrādās.
Uztveru to kā darbu
Sandra Rudzīte (Twitch straumēšanas kanāls MissCoookiez)
Sandra Rudzīte veido tiešraides angļu valodā Twitch digitālajā pasaulē. Savā MissCoookiez kanālā (180 000 sekotāju) viņa lielākoties… glezno, jo tā ir viņas sirdslieta. Turklāt viņai ļoti patīk straumēšanas laikā apspriest filozofiskas tēmas, jo reālajā dzīvē cilvēki reti esot gatavi par to runāt.
– Kā tu jūties straumēšanas laikā?
– Uztveru to kā darbu. Līdz ar to noskaņoju sevi, ka tas ir jādara, vai man tobrīd ir labs garastāvoklis vai slikts. Atklāti sakot, visjūtīgākais ir straumēšanas seansa sākums, jo no tā ir atkarīgs, kā aizies turpmākais process. Ļoti labi var just skatītāja enerģiju, kaut gan tu it kā tikai lasi cilvēka tekstu, kas rādās ekrānā. Parasti jau stundas laikā izveidojas saikne ar auditoriju. Saikne kā ar labiem draugiem. Ja kaut kas neiet, mēģinu, piemēram, vairāk koncentrēties uz gleznošanu, sabremzēt sarunu, noklusināt. Saku skatītājiem, ka pievērsīšos kādu brīdi tikai gleznošanai. Tādējādi sagaidu brīdi, kad vairs neesmu tik jūtīga, kad atkal varu normāli reaģēt uz komentāriem.
Tas ir interesanti – lai gan čatā tevi skatās 200 cilvēku, viņi kopā izveido vienu tēlu kā sarunu biedru, ar ko var runāt.
Tādēļ straumēšana man ir ne tikai darbs, bet arī vieta, kur sastopu labāko draugu. Te es jūtos kā sociāli piepildīts cilvēks.
– Kādēļ vispār sāki to darīt?
– Aiz vientulības. Vienmēr esmu bijis vientuļš bērns. Pusaudžu vecumā parādījās vēlme nodarboties ar gleznošanu, te ir iespēja izpausties. Turklāt arī pabūt interesantā pozīcijā – ja tev ir autoritāte, ja tevī klausās, tu vari būt kā skolotājs. Ikdienā cilvēki manī ne sevišķi grib klausīties, filozofiskas domas viņus maz interesē. Bet te mēs par šādām lietām runājam.
– Kā tu nosaki robežu, cik tālu rādīt savu privāto dzīvi internetā?
– Dažkārt jau liekas, ka tiešraidēs esmu atklājusies par daudz. Cilvēki šo to par mani atceras, sāk interesēties, rakņāties internetā, meklējot informāciju. Man patīk dalīties ar cilvēkiem, taču nepatīk, ka manā privātajā dzīvē lien arvien dziļāk. Dažreiz tiešraides pārvēršas gandrīz vai par psihoanalīzi. Kādreiz daudz komunicēju ar skatītājiem arī ārpus tiešraidēm, tagad to vairs kategoriski nedaru. Straumēšanā esmu viņu labākais draugs šeit un tagad, bet ārpus tās vienkārši klusēju. Neatbildu uz ziņām.
Turklāt atklātība mēdz piesaistīt depresīvus un vientuļus cilvēkus, un tā ir pārāk liela atbildība – viņi sāk pret mani izturēties kā pret psihoterapeitu. Bet es neesmu tāda speciāliste, nevaru palīdzēt cilvēkiem.
Mana atklātība vilina atklāties arī citus, rodas ilūzija, ka esam ļoti tuvi draugi, taču es negribu uzturēt šo ilūziju. Bija kāds ļoti aktīvs cilvēks čatā, komunicējām, un es ar viņu satikos Amerikā, kur notika TwitchCon pasākums. Viņš man piepeši atzīstas mīlestībā, aicina dzīvot pie viņa…
Protams, ka es to visu kategoriski atraidīju, taču vēlāk tas izvērtās par ļoti toksisku vajāšanu divu gadu garumā. Un tikai tāpēc, ka cilvēks bija lolojis kaut kādas ilūzijas.
– Kā tu zini, ko auditorija vēlas no tevis?
– Savu straumēšanas kanālu esmu izveidojusi tā, ka varu būt es pati. Varbūt izklausās mazliet egoistiski vai narcistiski, bet man liekas, ka šajā kontentu pasaulē svarīga ir tava personība. Darbojos nestandarta virzienos – gleznošana, filozofiskas sarunas –, un skaidrs, ka tās nav pieprasītas tēmas. Bet es atrodu cilvēkus, kas to atbalsta. Mums veidojas abpusēja patika citam pret citu. Dažreiz viņi prasa komerciālākus gājienus, piemēram, lai gleznoju animāciju, datorspēles, kaut ko jautru. Bet tad man ir jāatkāpjas no sava autentiskuma.
Dažreiz gan es spēlēju datorspēles, ko viņi prasa, taču nejūtos ērti, darot to, kam īsti neticu. Tad domāju: ak Dievs, kam es tērēju savu laiku? Vai tas ir jautri? Un skatītāji tad arī nereaģē čatā. Viņi reaģē, kad tu pats esi dzīvīgs un priecīgs, un tad rodas enerģijas apmaiņa. Tad čats uzreiz burbuļo. Degsme ir tas, kas pievelk cilvēkus.
Ir teiciens: «Ja koks krīt mežā un apkārt nav neviena, kas to dzirdētu, – vai koks tiešām krita?» Man patīk šī analoģija. Manas gleznas ir krītošais koks. Katra straumēšana ir kā maza izstāde.
Es stūrgalvīgi iemīlējos otā jau mazotnē un vienmēr atradīšu veidu, kā gleznot. Savulaik mēģināju mācīties Mākslas akadēmijā, bet tur man nepatika dažas lietas, tāpēc aizgāju mācīties filozofiju – ar mērķi piepildīt sevi intelektuāli, lai pēc tam to izteiktu mākslā. Man nav mērķa kļūt par slavenu gleznotāju, tas man vairāk ir pašrefleksijas process.
– Gleznojot straumēšanas laikā, to kaut kā ietekmē arī skatītāji?
– Straumēšanas laikā grūtāk koncentrēties, jo visu laiku notiek komunikācija ar skatītājiem. Bet mākslu tas neietekmē, jo daru to, ko vēlos darīt, un neklausos ieteikumos. Mākslā ir ļoti svarīgs ritms, un šīs sarunas to ietekmē. Ja esmu dusmīgāka, tas viss atainojas otā.
– Vai pirms tiešraides psiholoģiski kaut kā gatavojies?
– Agrāk skatījos citas tiešraides, kamēr gatavojos savējai. Tagad vienkārši eju, krāsojos, salieku kameras. Tehnikas sakārtošana ir kā rituāls. Gatavošanās process aizņem veselu stundu pirms katras tiešraides. Ieslēdzot prožektoru gaismas, tas uzreiz kaut ko ieslēdz arī manī.
Starp citu, straumētāju vidē ir šāds fenomens: ja kāds pabeidz straumēšanu, viņš savus skatītājus var aizsūtīt citam straumētājam. Brīžos, kad pēkšņi pie manis atnāk daudz svešu skatītāju, ārkārtīgi samulstu. Man viņiem būtu jāpasaka paldies, bet īstenībā nezinu, kā rīkoties. Es vienkārši samulstu.
Straumēju jau piecus gadus, un sarežģīts posms bija, kad mans straumēšanas kanāls strauji auga. Proti, kad tiešraidē tevi skatās 100 cilvēku, ar viņiem ir viena veida attiecības, bet, kad tevi skatās 300 cilvēku, tu vairs nespēj izlasīt katru ziņu, un veidojas citas attiecības. Līdz ar to mani pirmie atbalstītāji tagad jūtas ignorēti, jo vairs nespēju pievērst viņiem pietiekami daudz uzmanības. Un tad viņi pazūd.
Tā bija zināma krīze man pašai, jo likās, ka pamet draugi, ka esmu slikts cilvēks…
Bet, gadiem ejot, redzu, ka cilvēki un auditorija ir kā sezona, kas mainās. Kāds tevi skatījās, kad viņš bija students. Bet, kad sāka strādāt, veidojās cita dzīve, un ar to viss beidzās. Tas jāpieņem.
– Ko tu vēlies sasniegt ar savu Twitch straumēšanas kanālu MissCoookiez?
– Pašlaik mana straumēšana ir nostabilizējusies.
Esmu produkts, ko cilvēki vēlas patērēt.
Tā kā esmu izvēlējusies nestandarta virzienu, kur esmu vienkārši es, īsti nezinu, kā vēl varu ļoti attīstīties un augt. Ja vienmēr būtu kā tagad, tas būtu ideāli. Māksla un filozofija ir tas apvienojums, ko vēlos darīt. Vienkārši ļaujos plūsmai, jo savā ziņā esmu jau kaut ko izveidojusi, proti, atradusi cilvēkus, kuri nāk, iesaistās manā straumēšanā un atbalsta mani.
