«Attiecības nocirtām no abām pusēm, un tas bija drausmīgi sāpīgi,» intervijā atklāj Una Gulbe-Kārkliņa
Viņa daudzās jomās ir bijusi pirmā: viena no redzamākajām modelēm, kas, Latvijai atgūstot neatkarību, šķērsoja okeānu, lai iekarotu Ameriku. Viena no nedaudzajām septiņu bērnu mammām Latvijā. Viena no pirmajām, kas izlēma par labu mājdzemdībām laikā, kad cilvēki par tām runāja pusčukstus. Mājmācības kustības pioniere. Una Gulbe-Kārkliņa. Pirms vairākiem gadiem presi pāršalca ziņa, ka Una aizgājusi no vīra un ar visiem septiņiem bērniem pārcēlusies uz Tenerifi pie jaunības dienu lielās mīlestības – miljonāra Ainara Gulbja. Kopš tā laika Una intervijas nav sniegusi 10 gadus.
Foto: Aiga Rēdmane. Stils – Ginta Vītola. Grims un matu sakārtojums – Kristīne Laizāne. Kleita – Ieva Ādamsone, «THESIGNS». Tunika – «Lindex»
Mēs tiekamies divās sarunās Ķīšezera krastā, jo Unai svarīgs ir dabas tuvums. Viņa nāk tai pašā plūstošajā, līganajā gaitā un joprojām ir tā pati dabiskā, it kā ārpus laika esošā Una. Atnākot uz pirmo sarunu, viņa ir gulējusi vien divas stundas, jo naktī ir bijusi līdzās sievietei, atbalstot dzemdībās.
Reiz teici, ka vēlies būt dūla. Esi savu sapni piepildījusi?
Patiesībā nē, to biju atmetusi. Pēc pašas pēdējām dzemdībām dzīve sagriezās: bija šķiršanās, kad šķita – esmu nonākusi tādās dzīves straumēs, ka šīs lietas jānoliek malā. 16 gadus biju hroniskā miega badā – man nebija spēka vēl kādai palīdzēt. Pagāja pieci gadi, līdz atgulējos. Taču nesen mani uzrunāja sieviete, kura vēlējās manu atbalstu dzemdībās, un es piekritu. Grūti vārdos ietērpt, cik tas bija brīnišķīgi. Tas ir katras dūlas sapnis – dzemdētāja, kas neprasa atsāpināt, bet procesam iet cauri dabiski. Jau Bībelē ir teikts: sāpēs tev būs bērnus dzemdēt. Tam ir dziļāka jēga: spēcīgāk pieķeramies tam, kas nācis caur grūtībām.
Nespēju aptvert vīra neredzēšanu – biju bīstami tuvu nāves robežai: pēc septītā bērna dzimšanas izskatījos kā ģindenis.
Tu esi plūdusi pretēji sabiedrības vējiem. Kas ir veidojis tavu pamatu?
Kā maza meitene jutu milzīgu vecāku un vecvecāku mīlestību un rūpes. Tas iedeva drosmi un sajūtu, ka pasaulei varu uzticēties. Taču redzēju arī, kas man nepatika. Šķita, ka ģimenes reizēm balstās milzīgā sievietes mīlestībā, bet vīrietis var atļauties visu ko. Domāju: kāpēc viņas to pacieš? Manas paaudzes sievietes tomēr izvēlas citu ceļu, un te mēs nonākam pie manas pirmās laulības. Solījums līdz nāve mūs šķirs, ko uztur baznīca, manuprāt, ir tieši sievietēm uzlikts rāmis. Man tas vairs nederēja, jo negribēju savus bērnus atstāt bāreņos.
Bija tik galēja situācija?
