Reiņa Pozņaka pirmais gads Eiroparlamentā: Tur netrūkst dīvaiņu un visādu mākslinieku

– Reini, vai ir sajūta, ka tava dzīve šogad krasi mainījās?
– Droši vien tā var teikt. Man gan ik pa pieciem septiņiem gadiem krasi mainās dzīve – pats izdomāju, ka jāmaina ritms vai nodarbošanās, vai to izdara kosmoss. Varbūt tāpēc nešķiet, ka šogad notikušais ir kas ārkārtējs. 

– Ir bijušās arī krasākas pārmaiņas?
– Spilgtākā sajūta, ka viss mainās un turpmāk būs citādi, bija, kad 2016. gada septembrī nodega mana kafejnīca Biķerniekos – tā bija ļaunprātīga dedzināšana. Vairākus gadus man bija bizness – kartinga halle Ātruma cilts, kas mierīgi darbojās bez lielas piepūles. Vienā rītā zvana – deg! Braucu uz turieni un domāju: kas tagad būs, ko es darīšu, kā bērnus pabarošu? Šogad tik traģisku izjūtu nav bijis. 

Briselē nejūtos kā mājās, negribu tur palikt, un pat prātā nenāk pārcelties pavisam.

– Kā tu domā – kāpēc tevi, cilvēku bez pieredzes politikā, ievēlēja Eiroparlamentā?
– Droši vien tāpēc, ka Eiropa lēni strādā. Cerēja, ka es varēšu bišķi vairāk kādu dzirksteli piešķilt. Mani pamanīja tviterkonvojā. Baltijas valstīm politiskajā dienaskārtībā Ukraina un tās uzvara ir prioritāra, kamēr citur Eiropā nebūt tā nav. Latvijas vēlētāji domāja, ka es šajā lauciņā kaut ko spēšu dot.