Ēdot frančus, es ģībstu… Viss par artišoku

Skaidro:
MĀRĪTE GAILĪTE,
agronome un dārzeņkopības eksperte.

Kas tu tāds?

• Pieder astru (Asteracea) dzimtai. 
• Sasniedz 1,4–2 metru augstumu.
• Lapas līdz 50–80 cm garas, dziļi robotas, zaļas vai pelēki zaļas, apakšpusē matainas. Uz lapām mēdz būt dzelkšņi.
• Ziedkopas lielas, reizēm sasniedz pat 20 cm. 
• Ziedi, ja ziedkopu laikus nenovāc un ļauj uzziedēt, ir sīki, zilgani violeti. 
• Auga ēdamā daļa ir ziedkopas pamatnē izvietotas biezas zvīņas – topošie ziedi, kā arī pati pamatne. 
• Pagatavošana ātra un elementāra: svaigus artišokus vāra 10–15 minūtes. 
• Var ēst arī svaigus, novācot vēl nobriešanas periodā, kad ziedgultnes nav pilnībā atvērušās, un baudot, piemēram, ar asu mērcīti. 

Pie mums artišoks drīzāk piemērots jauktajām puķu dobēm nekā sakņu dārzam.

Gribi dēlu – ēd artišokus! Tā uzskatīja senie grieķi, piedēvējot šim augam maģiskas spējas. Leģenda vēsta, ka artišoks radies no skaistās jaunavas Kinaras, kuru Zevs, sodot par melošanu, pārvērta šajā augā. Katrā ziņā tas nav zemnieku ēdiens – ilgu laiku aristokrātisko artišoku baudīt varēja tikai augstdzimušo galmos. Nu tas kļuvis demokrātiskāks, taču joprojām piedien izsmalcinātai virtuvei, galvenokārt Vidusjūras ēdienkartei. Pārtikā artišoki lietojami gan svaigi, gan vārīti. Tos var pasniegt uzkodas veidā vai kā piedevu citiem ēdieniem. Turklāt šis ir ne tikai eksotisks un gards, bet arī veselīgs dārzenis, kas bagāts ar vitamīniem.