Foto: Kluba meitene BDM: Vizuāli – esmu tāda dūdiņa… maigā. Bet patiesībā…

Kad man bija 17–18, sapratu, ka vajag bāzi, atspērienu, uzaudzēt muskuļus, izveidot personību, un tad es varu stāstīt.

– Pastāstīšu, kā viss sākās. Man šķiet, tas ir interesants stāsts. Kārtējais pandēmijas rezultāts, kad cilvēki sēž mājsēdē un domā, ko darīt ar savu dzīvi. Nebiju bezdarbniece vai dīkstāvē, vienkārši sēdēju četrās sienās dienu pēc dienas un jutos iesprostota. Sapratu – vajag atrast atspēriena punktu, kas iedod pozitīvu lādiņu. Es sevi dekonstruēju. Domāju – ko vēl gribētu dzīvē izdarīt, kas sagādā prieku? Visu apzināto mūžu esmu vēlējusies nodarboties ar mūziku. Bāc, kas mani attur to darīt? Hiphopu sāku vidusskolā. Toreiz apstājos pie punkta, ka man vajag labu izglītību, karjeru, un tad varbūt redzēs.

Tagad man ir izglītība, karjera, resursi. Kāpēc lai to nedarītu? Ja nesanāks, dzīves nogalē nevarēšu sev pārmest, ka neesmu mēģinājusi. 
Tā izkalu dzelzi, kamēr karsta, un ­uzrakstīju pirmo singlu.

– Pag, tu teici – tagad ir resursi.
– Jā, esmu finansiāli stabila un nodrošināta. Konsultēju dažādus cilvēkus. Lielākajai daļai Latvijas hiphopa mākslinieku ir ļoti ierobežoti resursi. Katras dziesmas uzrakstīšana ir liels izaicinājums. Daudz atkarīgs no tā, kādas kvalitātes studijā ieraksties. Tā ir naudas lieta. Šajā dzīves posmā es varēju uzrakstīt albumu. Tas tapa šābrīža labākajā studijā pie Jāņa Šmēdiņa Jelgavā. Viņš ir megatalantīgs skaņu inženieris. Dara to olimpiskajā līmenī. Ļoti mērķtiecīgi gāju uz albumu, tas tapa īsā laikā – ­sešos mēnešos.

– Tu ielēci repa vidē. Kā tevi uzņēma?
– Man šķiet, ka diezgan pozitīvi. Vienkārši uzfilmēju klipu IG mīla un iemetu to medijos. Reakcija bija ļoti atsaucīga – o, kaut kas interesants. No tā mediju haipa arī sociālie tīkli sāka viļņoties – kas tā ir?