Domburs atklāti par amatpersonu algām, politiķiem un slepeniem iepirkumiem

– Filmu šobrīd uztveru citādi nekā toreiz, un zinu arī iemeslu – pēdējā laikā daudz domāju par to, kāpēc mums iet sliktāk nekā kaimiņvalstīs. Filmā ir liela daļa atbilžu. Kas, tavuprāt, desmit gados ir mainījies?
– Filmā mēģinājām parādīt, kādas bija Latvijas mežonīgā kapitālisma un pirmatnējā kapitāla uzkrāšanas īpatnības. Pasaules vēsturē tās turpinās dažādi. Izveidojas kāds slānis, kapitāla bāze, un tālāk valsts var augt labā, spēcīgā, jaudīgā ekonomikā, sabiedriskajās aktivitātēs, arī politikā.

Citējot Rinkēviču: galvenais ir nesaiet prezidentā. Ko nedarīt – tas ir fine! Bet jautājums – ko darīt?

Mežonīgā kapitālisma stāsts Latvijā nekādā veidā nav attīstījies ļoti jaudīgā nacionālās ekonomikas izpausmē. Tas arī pēc 30 gadiem var būt saaudzis ar negodīgumu, korupciju, ietekmes tirgošanu, karteļiem. Šļura var turpināties.

– Filmā vairākkārt piemini politekonomiskos grupējumus. Šobrīd to ir mazāk? Tie ir mazāk bīstami?
– Šausmīgi grūts jautājums. Te vairs nav tādi. Ja sākam ar klasiku – valmierieši un ventspilnieki –, varbūt var teikt, ka Vidzemes pusē ir «savējo» aprindas. Bet vārdu «grupējums» negribas lietot, izklausīsies pēc krimināla grupējuma.