Pēteris Kļava par klīniskās nāves brīnumu: Tie, kas atgriezušies, atbrīvojušies no nāves bailēm

Dvēsele nav poētiska metafora

Reiz meditācijas laikā nokļuvu dvēseļu pasaulē. Tik savādi un reizē iedvesmojoši. Tur visi vienādi kā publiskā pirtī, baltos palagos ietinušies. Tur nav nekā lieka, tikai tikšanās ar seju pret seju bez maskām, vārdiem, emocijām. Starp šo dzīvi un citām pasaulēm ir plāns priekškars. Un svarīgi ir nevis bēgt no šīs pieredzes, bet iziet tai cauri, lai ieraudzītu savu patieso es. 

Daudzi nevēlas stāstīt par pieredzēto klīniskās nāves laikā, jo baidās nokļūt psihiatra uzraudzībā.

Šveiciešu psihiatrs, filozofs, analītiskās psiholoģijas skolas dibinātājs Karls Gustavs Jungs pēc klīniskās nāves saprata: tas, ko viņš pieredzēja, izejot no sava ķermeņa, neierakstās apziņas modeļa standartos. Slavenais ārsts pieredzēja, ka dvēsele nav tikai poētiska metafora. 

1940. gada pavasarī psihoanalīzes tēvs nokļuva slimnīcā. Viņa stāvoklis bija kritisks, ārsti konstatēja sirds nepietiekamību un vienā brīdī fiksēja sirds apstāšanos. Dažas minūtes tā bija pilnīgi klusa, un šajā brīdī, pēc Junga vārdiem, notika kaut kas līdz šim nepiedzīvots. Viņš ne tikai zaudēja samaņu, viņš nebija savā ķermenī.