Neiroķirurgs Auslands: Slimnīcā bēdas un sāpes ir redzamas ļoti koncentrētā veidā

– Atsaucība, atvērtība – tas jums tā pašsaprotami, viegli nākas?

– Darbā es patiešām cenšos būt ļoti atvērts, pieejams ne tikai vieglos, bet arī smagākos brīžos. Viens no maniem labākajiem draugiem mēdz teikt, ka neesmu tipisks ārsts, vairāk līdzinos inženierim.

Arī mēs, ārsti, esam tikai parasti un mirstīgi cilvēki.

Neesmu gan vaicājis, ko viņš ar šiem vārdiem īsti domā, bet, iespējams, vērību un uzmanību pret detaļām, niansēm. Mums katram ir svarīgi, lai mūs cienītu, saprastu, tāpēc iespēju robežās komunicēju laipni un izturos pret citiem tā, kā gribētu, lai izturas pret mani. Uzskatu to par savu pamatuzdevumu – cieņpilni izrunāties ar pacientiem un vajadzības gadījumā arī ar viņu tuviniekiem, vienkāršos vārdos, neatkarīgi no tā, kāda ir situācija – laba vai slikta, izskaidrojot ne tikai to, kas notiek, bet arī to, kāds ir rīcības plāns un kādi ir paredzamie rezultāti. Protams, tas ne vienmēr perfekti sanāk, jo šī profesija ir ļoti smaga – to tā pa īstam saproti, tikai tajā strādājot.

– Neskaitāmi pētījumi liecina – pacienti ļoti lielā mērā aprūpes kvalitāti, ārsta darbu un slimnīcā gūto pieredzi novērtē pēc tā, kāda ir bijusi šī saskar­sme, saziņa…

– Problēmas sākas, kad cilvēki tiek atstāti neziņā. Ja ārsts nekomunicē, ja pacientam nav skaidrs ārstēšanās plāns un trūkst izpratnes par to, kas notiek, viņā aug satraukums. Un pretēji – ja pacients visu zina un saprot, viņš uzreiz nomierinās.