Viņa kāpa kalnos, lai saņemtu drosmi apciemot tēvu psihoneiroloģiskajā slimnīcā

Sliktajos posmos tētis pārvērtās, man no viņa bija pamatoti bail gan emocionāli, gan fiziski. Un šī sajūta vilkās līdzi visu dzīvi. 

Kad Anna sāka mācīties pirmajā klasē, viņas vecāki jau bija šķīrušies. Savukārt par laiku, kad mamma un tētis vēl bija kopā, Annai ir divējādas atmiņas: «Dzīvojām komunālajā dzīvoklī Rīgas centrā – tētis, mamma, es un pusotra gada par mani vecākais brālis. Tētis jau tolaik bija slims, un tas būtiski ietekmēja gan viņa paša, gan ģimenes ikdienu. Viņam bija labie posmi un sliktie posmi – tēta slimībai tas ir raksturīgi. Labajos posmos jauki pavadījām laiku – braucām uz laukiem, tētis mācīja brālim fotografēt, skraidījām un kopā spēlējām bumbu. Sliktajos posmos tētis pārvērtās, man no viņa bija pamatoti bail gan emocionāli, gan fiziski. Un šī sajūta vilkās līdzi visu dzīvi. 

Bērnības pieredze ietekmēja manu pašvērtējumu – nepārtraukti par sevi šaubījos un baidījos par visu. Biju sev iestāstījusi, ka esmu ļoti kautrīga, neko nezinu, nemāku un ar svešiem nerunāju. Skolas laikā nekur negāju viena, jo zināju – ja kāds kaut ko pajautās, nezināšu, ko atbildēt. Kur vien iespējams, aicināju līdzi savu māsīcu Emīliju – uz veikalu, uz bibliotēku. Skolas ballītēs sēdēju blakustelpā, jo bija bail sarunāties ar cilvēkiem. Vispirms man bija bail par sevi, bet, kad piedzima bērni, – par viņiem.»