Toms Grēviņš atklāti par dzīves skrējienu un šķiršanos: Jā, mēs nogurām viens no otra

– Kāpēc izdomāji šogad atkal pats iet stikla studijā, turklāt – viens?
– Līdzīgus jautājumus man uzdeva arī tad, kad paziņoju, ka nebūšu stikla studijā. Tad arī daudzi prasīja: kā tad tā – tu nebūsi? Kolēģe toreiz teica: kaut kad tev vajadzēs to savu nebūšanu atstrādāt, un tad tur būsi viens pats. Tas, protams, bija joks, bet mēs sākām šo ideju apviļāt. Maratons notiks desmito reizi, un es būšu tāda laba ēsma, lai pievilinātu maratonam cilvēkus, kuriem šķiet – ai, tur jau tāpat visu laiku notiek viens un tas pats. Otra lieta – vasarā veicām lielu radiostacijas atjaunināšanu, un mūsu jaunajām sejām vēl ir tikai pirmie mēneši ēterā, viņiem vēl ir jāieskrienas, jāuzkrāj pieredze. Treškārt, domāju, ka esmu vienīgais cilvēks, kurš gatavs uz ko tādu parakstīties. 

Es noteikti neesmu tas cilvēks, kurš līdz ar laulības šķiršanu pazūd no bērnu dzīves.

– Zīmīgi, ka šāgada maratona tēma sasaucas ar tevi pašu – tevi izmeta no skolas, un ne reizi vien…  
– Jā, to retais savelk kopā. Mani gan tā tēma tagad interesē vairāk no vecāku aspekta, nav vēlmes gremdēties atmiņās, bet – jā… biju policijas uzskaitē,