
Militārais tango: pulkvede Antoņina un pulkvežleitnants Lauris Bļodoni par mīlestību, dienestu un aizspriedumiem
Ja godīgi, domāju, ka pulkvede Antoņina un pulkvežleitnants Lauris Bļodoni šai personīgajai intervijai nepiekritīs. Jo armijas pasaule tomēr uzliek rāmjus. Taču izrādījās citādi – mūsu sarunā bija gan stereotipi, gan to laušana. Bija arī dzimumu līdztiesība, tetovējumi un hokejs. Arī tango šis pāris prot dejot.
Foto: Lauris Vīksne. Stils: Agija Vismane, grims un matu sakārtojums: Kristīne Papša. Vide: «Hotel Bergs Suites».
Par pulkvedi, NBS Štāba bataljona komandieri Antoņinu Bļodoni sāka runāt, kad viņa pirms pāris gadiem bija pirmā sieviete visas Latvijas vēsturē, kura 18. novembrī vadīja armijas parādi. Tas tiešām bija nebijis notikums un militārajā karjerā sasniegums, kuru ļoti respektē. Savukārt, kad es pati pirmoreiz satiku Antoņinu, man bija drusku aukstas kājas – sieviete formā, sakniebtas lūpas, tieša savā runā –, izskatījās tāda cieta. Bet vēlāk man gadījās pabūt ar viņu neformālā kompānijā, ģērbtu svārkos, asprātīgu un siltu. Un, kad es vēl ieraudzīju, ka viņas vīram, NBS Nodrošinājuma pavēlniecības Pārvietošanas koordinācijas centra komandierim Laurim Bļodonam, kurš tajā brīdī gatavoja pusdienas, uz apakšdelma ir uztetovēts vārds Ģimene, es sapratu, ka šie ir cilvēki, ar kuriem gribas sarunu.
Tiekamies deviņos no rīta dzīvoklī, kur mani sagaida divi skaistuļi kaķi Reinis un Bruno un Antoņina ar vēl mazliet mitriem matiem – viņi abi ar Lauri jau paguvuši būt sporta klubā. Viņiem viss saplānots pa minūtēm.
Antoņina: Tu teici, ka domāji – mēs nepiekritīsim intervijai. Manuprāt, tas ir viens no kārtējiem aizspriedumiem, turklāt no abām pusēm – gan armijas, gan sabiedrības. Taču daudz kas ir mainījies. Kad sāku dienestu bruņotajos spēkos gandrīz pirms 30 gadiem, piemēram, vārda empātija tur īsti nebija. Mēs pārņēmām tādas prakses, kādas nu bija. Bija kaut kāda padomju pieredze, sabiedrībai – tas, kas filmās redzēts. Un nebija tā, ka dienestā kāds tev jautāja: «Kā tu jūties? Kā tev iet?» Viss bija vienkārši: darbs, uzdevums, pavēle. Taču mēs augām. Tagad mums ir savi reglamenti, savas doktrīnas, esam sapratuši, kas mums der. Arī cilvēciskais faktors ir mainījies.
Es nevaru teikt, ka viss ir kā diena pret nakti, bet salīdzinājumā ar to, kā bija mums, ir citādi.
Runājot par intervijām – kaimiņi taču zina, ka dienējam bruņotajos spēkos. Ko tur slēpt? Protams, ja vien neesi Speciālo uzdevumu vienībā. Bet citādi ar to, ko tu dari, ir jālepojas. Tas ir normāli.
Lauris: Okupācija mūs attīstībā iepauzēja uz visiem 50 gadiem. Pēc tam bija jāsāk no jauna. Arī domāšana jāpamaina, jo padomju laika domāšana joprojām ir kaut kur aizķērusies.
Antoņina, lasīju, ka arī tad, kad tu jau biji virsniece, uz tevi vēl uzbļāva, jo gribēji pieteikties kursos, kas bija nepieciešami tavam amatam, bet tev paskaidroja, ka tas ir domāts tikai vīriešiem.






































































































