Stāsts par cilvēku, kurš nebija apvainojies uz dzīvi

Es biju aizklājusi spoguļus, atvērusi logu un aizdedzinājusi sveces. Gāju pāri pagalmam uz otru māju. Nakts mani bija salauzusi un uzcēlusi no jauna. Es biju un vairs nebiju tā pati, pirmo reizi mūžā tik skaudri izjutusi savu bezpalīdzību. Zaudējuma sāpju svelme man bija labi zināma, taču ne mokošā bezpalīdzība. Es tupēju uz ceļiem vectēvam blakus, sievietes balss telefona klausulē no neatliekamās palīdzības dienesta man teica, ko darīt, un runāja ar mani, runāja ilgi, un neļāva zaudēt prātu. Bet viņš bija prom. Es pārstāju masēt viņa sirdi, varēju vairs tikai kliegt un kādu brīdi nesapratu, kurš no mums ir dzīvs, kurš miris. Man priekšā vēl bija tas mirklis, kad ir jāpasaka, kas noticis, un jāsagrauj kāda cilvēka pasaule. Un es neesmu droša par to, kas ir vieglāk.