Savu dzejnieces dzīvi nolika vīra Ojāra Vācieša talanta labā – pieminot Ludmilu Azarovu

Kā reiz rakstīja dzejnieces krustmeita kinorežisore un publiciste Vija Beinerte: «Trīs stihijas noteica Ludmilas dzīvi – ūdeņi, valoda, Ojārs Vācietis.» Tāds bija Azarovas spēka un talanta kods: magnētiskais Māras ezers (nevis dīķis), Gaujas krasts Carnikavā; Daugavgrīva; latviešu un krievu valoda; «dzejas un varas, putnu, zvēru un vēja valoda»… Un, jā, pāri visam – rūpju centrālā ass – mīļotais Ojārs. Spožais, prasīgais, nevaldāmais.

***

Ludmila piedzima latvietes, skolotājas Emmas Dimpēnas, un krieva, inženiera Timofeja Azarova, savienībā. Viņas bērnība nozīmēja rotaļas Sofijas krastmalā Maskavā, iepretim Kremlim, starp Akmens tiltu un Maskavas upes tiltu, – vienā no reprezentatīvākajām pilsētas ūdensmalām. Tas nozīmēja arī – agru pieredzi dzīvot sarežģīta laikmeta fonā.

30. gadu beigu Maskavā latviešiem draudēja reālas briesmas, tāpēc māte sargājās Ludmilai mācīt latviešu valodu, ar meitu sarunājās vienīgi krieviski. Tēvs kā inženieris ķīmiķis bija atbildīgā amatā, un mamma lēma, ka ģimenei būs mazāk problēmu, ja otru dzimto valodu mazā pagaidām neapgūs. Jo – ko dara bērns, kad iemācās jaunus vārdus? Dodas laukā un māca tos kaimiņu bērniem.