Saules pielūdzēji – ne tikai latvieši

Protams, runājot par senāko cilšu sabiedrībām, kas apdzīvoja pasauli laikos, par kuriem rakstītu liecību nav, mēs īsti nezinām, kā, kur un kāpēc ļaudis svinēja tos vai citus svētkus. Un tomēr ir gana daudz liecību par vēlākajiem laikiem, kas apliecina, ka senie ļaudis teju visās pasaules malās svinēja ļoti līdzīgus, ja ne tos pašus, svētkus, no kuriem kā senākie minami Saules svētki ap 20. jūniju. Jāņi, Litha, Midsommar, Ivana Kupalas un Sv. Jāņa Kristītāja diena… Tie ir tikai daži no saules pielūdzēju atstātā mantojuma, kas saglabājies līdz mūsdienām. Piramīdas, akmens apļi un krāvumi dažādās planētas vietās pielāgoti saules ceļam debesjumā un īpaši pieskaņoti gadalaiku svētkiem – rudens, ziemas, pavasara vai vasaras saulgriežiem.

Tieši saules varā bija nodrošināt auglību labības laukos – doma ļoti vienkārša un saprotama: ja spīdēs saule, tad būs, ko ēst.

Galvenokārt svētkus svinēja zemkopības kultūrās, kuru dzīvošana – iztika burtiskā nozīmē – bija ļoti atkarīga no saules labvēlības. Mūsdienās lielākajai sabiedrības daļai svinēt Jāņus nozīmē doties pie dabas grilēt gaļu, bet senajām tautām gada īsākā nakts bija svarīgs rituāls. Nevar noliegt, ka arī mēness rituāli bijuši svarīgi, tieši mēness fāžu ietekme uz ražas sēšanu, apstrādi un novākšanu, tomēr bez saules – mūsu mātes – dzīvība uz Zemes nebūtu iedomājama.