Mācītājs Linards Rozentāls: Mūsu tumšā pieredze ar laiku kļūst par dārgakmeni, kas staro

– Nesen pavēlākā vakarā gāju pa mazo ieliņu gar draudzes namu. Melnā tumsā tikai vienā logā spīdēja gaisma – tur pie galda strādājāt jūs. Tas likās tāds simbolisks skats. Kāds jums ir bijis šis laiks? 
– Jā, es iedomājos to bildi – es tur sēžu viens pie savas gaismiņas visā tumšajā draudzes centrā. Tomēr es drīzāk teiktu – varbūt todien vienkārši biju palicis ilgāk pastrādāt un visi pārējie jau bija aizgājuši mājās (smejas). Protams, divu iemīļotu un daudziem cilvēkiem svarīgu mācītāju aiziešana no draudzes darba neizbēgami radīja zināmu sēru izjūtu. Bet jāņem vērā, ka draudzēs vairāki mācītāji vienlaikus drīzāk ir izņēmums nekā ierastība. Padsmit gadu garumā bijām te trīs mācītāji, un tad, protams, var pārņemt sajūta – nu es te viens. Tomēr neesmu jau viens, draudze ir organisms, kur katrs ar savu kompetenci un dāvanu piedalās kopīgajā darbā. Tā vienam palikšanas sajūta man bija uz kādu brīdi, bet tagad tās vairs nav. Te ir gudru, aktīvu, enerģisku cilvēku komanda, klāt nākuši arī jauni. 

Tas ir paradoksāli, bet gaismu vari pamanīt tikai tad, kad ir pietiekami tumšs.

Šo vasaru es izjutu kā ļoti liela garīga pacēluma laiku. Sākām noturēt dievkalpojumus baznīcas dārzā, tā bija tāda kā jaunas jēgas atrašana dievkalpojumiem. Attieksmei bija jākļūst ļoti radošai – kā sēdēsim, kā pasniegsim vakarēdienu, kā skanēs mūzika. Pilnīgi tāda kā dievkalpojuma renesanse! Attīstījām arī dievkalpojumu digitālo formātu. Šis garīgais pacēlums palīdzēja mums visiem kopā vieglāk mobilizēties un pieņemt izmaiņas. Aizvadītais pusgads bijis ar lejām un pacēlumiem – kopumā mums ir izdevies un izdodas tik labi, cik vien tas šajos apstākļos iespējams. Protams, nav bijis viegli, otrs mācītājs vēl tiek meklēts.  

– Izskatās, ka jums dzīve sagatavojusi tādu īpašu notikumu paketi – visi šie jaunie apstākļi, izmaiņas un vēl pandēmija fonā.