Kur pārējie redz strupceļu, viņš saskata iespējas – uzņēmēja Kārļa Damberga stāsts

– Jūs ar brāli protat domāt ārpus rāmjiem un iet neiestaigātus ceļus. Kas to ir veicinājis? 
– Galvenā loma pieder mammai. Šad tad pat vienkāršās ikdienas situācijās viņa teica: man nevajag kā citiem! Pārdzīvojumi gan viņai bija ik uz soļa, jo bijām visai mežonīgs brāļu tandēms. Tomēr viņa spēja nošķirt būtisko no nesvarīgā un mūsu enerģiju neslāpēja. Atceros, reiz ziemā gājām pa ielu. Biju pavisam mazs, mammai pie rokas, bet, redzot, ka blakus ietvei uzsalis ledutiņš, ar kāju to pabakstīju. Un… līdz kaklam iekritu kanalizācijas bedrē. Mamma izvilka mani no ūdens un bez liekām drāmām teica: «Skriesim mājās!» Vēlākos gados bieži guvu traumas, jo vēlējos tikt līdzi lielajiem – brālim un viņa draugiem. Mamma to nebremzēja, tikai nokopa sekas. 

Nemiera gars manī ir no mammas, tāpēc nedomāju, ka man būs miera pilnas vecumdienas.

Tētis savulaik strādāja Latvijas Radio, bija tehniskās nodaļas vadītājs, nodrošināja raidījumu translācijas. Mamma strādā joprojām – Latvijas Neatkarīgo ekspertu asociācijā viņa izvērtē ādas preču kvalitāti. Abi katrs savā veidā ir darbīgi. Kādreiz, pateicoties vecāku aizņemtībai, mums ar brāli bija liela brīvība. Man bija tikai 15 gadu, kad divatā ar draugu aizbraucām uz Kirovsku slēpot. Mobilo telefonu vēl nebija – gaidi nu dēlu mājās, nenojaušot, pēc cik ilga laika viņš atgriezīsies. 

Domāju, ka mūsu raksturos nospiedumu atstāja arī pārmaiņu laiks – pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā robežas atvērās, parādījās jaunas iespējas. Un jaunajos apstākļos katrs meklēja savu vietu. Man bija sešpadsmit gadu, kad pamazām atdalījos no ģimenes, šur tur piestrādāju.