Juta Brauna: Man ir sajūta, ka Mārtiņš ir tikai izgājis un pārnāks…

Man ļoti pietrūkst Mārtiņa… Pietrūkst viņa skaļuma, viņa muļķību runāšanas, ko viņš mēdza darīt labā garastāvoklī.

Man vēl nekas nav beidzies

«Kā es jūtos šajā gadā pēc Mārtiņa aiziešanas?…» tiekoties sarunā, manam vaicājumam seko klusuma brīdis. «…man ļoti pietrūkst Mārtiņa… Pietrūkst viņa skaļuma, viņa muļķību runāšanas, ko viņš mēdza darīt labā garastāvoklī, pietrūkst viņa tuvuma, siltuma, sadošanās rokās… Pietrūkst mūsu kopīgo vakaru, kad pēc padarītajiem darbiem sameklējām internetā kādu interesantu filmu vai seriālu, ieriktējāmies viņa darbistabā un skatījāmies līdz vēlai naktij. Jo reizēm kārtējā sērija beidzās tik intriģējošā vietā, ka saskatījāmies un nospriedām – nē, to nevar atstāt uz rītdienu,» stāsta Juta.

«Mēs bijām ļoti līdzīgi – emocionāli, mazliet naivi. «Tu mans līdzinieks, mans vienaudzītis,» Mārtiņš bieži man teica. Un: «Ak tu, sievišķīti!…» – kad pastrādāju lielākas muļķības. Mēs varējām vai pusi dienas nesarunāties, darot katrs savu darāmo, bet svarīga bija sajūta, ka otrs tepat vien ir. Tāpēc Mārtiņš vēlējās, lai viņa urniņa paliek mūsu dārzā, man blakus. Viņš bieži teica, cik labi būtu, ja mēs aizietu vienā dienā. Tā, kā Pētersonu pāris.

Esmu palikusi viena, bet man vēl nekas nav beidzies… Es visu laiku jūtu Mārtiņa klātbūtni un nevaru no tās sajūtas tikt vaļā. Nav tā, ka mēģinu viņu pieturēt, zinu, ka tā nedrīkst darīt. Man jāļauj viņa dvēselei sava dzīve citā pasaulē.