Ilze Vītoliņa: Man vienmēr ir gribējies noslēpties un redzēt ko ārpus īstenības

Kad iznāks šis žurnāls, laikmetīgās mākslas telpā Kurtuve, kur pašreiz mājo teātris, būs tapusi Ilzes veidotā izstāde Mantojums – atlasītas leģendāru kostīmu mākslinieku skices no teātra arhīva. Mēs arī tiekamies Valmierā. Ir karsta diena, un tveramies Kurtuves vēsumā.

Kopš mazotnes dzīvoju ar zīmuli rokā. Domāju, ka tā ir vēlēšanās dzīvot citā pasaulē. Man vienmēr ir gribējies noslēpties un redzēt ko ārpus īstenības.

– Teici, ka šī saruna tev noder, lai sevi šobrīd strukturētu.
– Atbildot uz jautājumiem, man būs iespēja sevi apkopot tādā kā ekselī – par dzīvi un darbu. Neesmu sociālajos tīklos, nefotografējos, bet intervija paģēr arī kvalitatīvu fotosesiju. Tad nu būs arī dažas foršas bildes. Tie tādi barometri. (Pasmaida.)

– Izskaties apskaužami labi – slaids sudrabainas klaidones tēls… Zinu, ka neesi zīmolu, bet gan stila cilvēks.
– Tas veidojas pats no sevis. Apģērbā daudz neieguldos, izvēlos drīzāk funkcionalitāti, nevis smukumu, esmu racionāla. Īsi sakot, josta atrasta humpalās, arī pārējais kaut kas tāds. Varu teikt visām: apģērbs ir pakārtots, jo neviena kleita tevi neglābs no resnuma vai stulbuma. Tievuma labā gan neko nedaru, tas lielā mērā ir gēnu, nevis gribas jautājums.