Džemmas Skulmes «nepareizā» mīlestība: Man sāp tas, ko esmu nodarījusi viņa sievai

«Dzīvoju ilgi un daudz ko esmu pieredzējusi. Latvijas brīvvalsts laiku, kara gadus, bēgļu gaitas, padomju režīma spaidus: gan to absurdu, gan vaļīgākus brīžus, gan pacēlumus, gan sašļukumu, un tad – tautas atmodu. Piedzīvot kaut ko tādu, kas mums bija lemts, – vai lielāka Dieva dāvana maz ir iespējama? Un mēs tajā esam bijuši iekšā. Otra tāda laika nekad vairs nebūs. Esmu laimīga, ka manā dzīvē tāds ir bijis,» Džemma teica, domājot par savu mūžu. Liktenis tam bija atvēlējis 94 gadus.

Vidusskolas laikā ar vienu meiteni saderēju uz franču lielo pūderkasti, ka es apprecēšos ar Artūru Dimiteru.

«Cilvēki mani droši vien mitoloģizē. Tas varbūt saistīts ar vārdu. Ar visas Skulmes dzimtas vārdu. Ar to, ka vienmēr par kaut ko esmu cīnījusies. Manī varbūt jūt kādu personības spēku, bet patiesībā iekšēji esmu ar visām vājībām, un manā glezniecībā bijis pietiekami daudz moku,» māksliniece teica kādā no mūsu daudzajām sarunām, kas mums bija, topot rakstu sērijai žurnālā, pēc tam grāmatai Džemma Skulme. Nospiedumi. Kad tā iznāca, Džemma grāmatā man ierakstīja: «Manai mīļajai Līgai, kura mani saprata, tik ļoti saprata…»