Dusmu, aizvainojuma un sāpju līkloči. Kā piedot savai mātei?

ULRIKE BAUMANE-ŠRĒDERE ir vācu psihiatre un psihoterapeite, kura specializējusies psihoanalīzē un dzīļu psihoterapijā, dzīvo un strādā savā praksē Hamburgā. Šopavasar viņa Centrā cilvēka izaugsmei Torņakalns vadīja semināru Mātes un meitas. Dziļumpsiholoģisks skats uz īpašām attiecībām un piekrita sarunai ar Annas Psiholoģiju.

– Jautājums par mātes un meitas attiecībām jums esot īpaši tuvs.
– Uzsākot ilgtermiņa psihoterapiju, tas vienmēr ir tikai laika jautājums, līdz nonākam pie attiecībām ar māti. Visiem tās ir pašas pirmās attiecības dzīvē. Un uz meitām tām ir īpaši svarīga ietekme – attīstoties kā sievietei un vēlāk kļūstot par māti pašai. Apzināti vai neapzināti šī pieredze atstās iespaidu arī uz nākamo paaudzi.

Mātes ietekme uz bērna attīstību ir ļoti svarīga, bet jāņem vērā, ka ir ietekme arī citiem ģimenes locekļiem un plašākai sabiedrībai. 

– Parasti māte grib dot bērnam labāko, tikai grūti nodot to, ko pati nav pieredzējusi.
– Vairums māšu un tēvu vēlas būt lieliski vecāki saviem bērniem, pat vēl labāki nekā viņu vecāki. Bet, manuprāt, tas ir tikai dabiski, ja dzīvē notiek citādi. Un, kad piedzīvo sajūtu, ka attiecības ar bērnu neveidojas, kā cerēts, var rasties bailes, ka pieļausi tās pašas kļūdas, ko esi piedzīvojis ar saviem vecākiem. Dažreiz tas var radīt vainas izjūtu. Vai kauna izjūtu, ka tu kā māte nespēj piepildīt pašas izvirzītās augstās prasības. Mātei ir ļoti viegli sākt justies vainīgai par jebko. Šajā procesā jautājums ir – vai ir iespējams sev piedot. Un vai tas nozīmē, ka vajadzētu piedot arī par savas mātes kļūdām.