Aktrise Anna Šteina: Esmu jutusi ārējo spiedienu – kad tad precēsies?

«Šobrīd teātra klubā Austrumu robeža mums sākušies mēģinājumi – Rolanda Atkočūna režijā iestudējam izrādi Trīs grācijas, kurā būsim trīs dāmas – es, Zane Burnicka un Evija Krūze. Kad tikko sāc darbu pie jaunas izrādes, vienmēr mazliet ir neziņa: kā būs? Tad pienāk brīdis, kad viss it kā ir skaidrs – mums tāds brīdis jau bija –, un tad seko krīze, ka viss tomēr ir garām un nevienam nepatiks. Citam citu balstot, nonākam līdz pirmizrādei, atnāk skatītāji un izsaka savu verdiktu. Jāatzīst, ka Austrumu robežā, uz daudzām izrādēm biļetes ir izpirktas. Nevar teikt, ka rokam ārā baigos dziļumus, mums ir izrādes ar vieglāku piesitienu, taču arī mēs vienmēr, gatavojot izrādi, mēģinām saprast, kas būs zemteksts, ko ar to gribam pateikt.

Esmu pret komēdijām zem jostasvietas ar jēliem jokiem un rupjībām.

Man patīk, ka Austrumu robežā ir nosacīta brīvība gan tādēļ, ka grafiki ir ērti salikti, gan tādēļ, ka paši izvēlamies, ko iestudēsim. Nevienā teātrī neesmu ilgi bijusi štatā – tas man ir par grūtu, nevaru izturēt to rāmi. Skaidrs, kaut kādam rāmim ir jābūt, bet esmu liela brīvības mīļotāja, un man ir svarīgi, lai varu izvēlēties un dzīves situācijas koriģēt pati. 

No sevis jau neaizbēgsi, tāpēc esmu no aktrisēm, kam vajag režisoru un skatu no malas un domāju, ka to vajag lielākajai daļai aktieru. Cilvēks pēc dabas ir slinks, un skaidrs, ka automātiski aiziešu pa ērtāko ceļu. Pat ja teikšu, ka gribu ko jaunu, un to arī darīšu, tāpat nevilšus parādīsies jau kaut kur dzirdēta intonācija. Ja ir foršs režisors (un pēdējos gados mums ir arī forša sadarbība ar horeogrāfu), tad tā ir laba palīdzība no malas.