Aizbēgt no Putina Krievijas un kļūt par Latvijas pilsoni. Dmitrija Savina stāsts

Rudenī izdots jau otrais viņa romāns latviski. Nesen Dmitrija vadītā, Liepājā reģistrētā biedrība AREM jeb Krievu pilsoniskās sabiedrības veicināšanas un krievu emigrantu atbalsta asociācija tās darbības dēļ, kas vērsta pret Ukrainas kara agresora politiku, Krievijā pasludināta par nevēlamu organizāciju. Šo nevēlamības statusu Dmitrijs uztver kā atzinību un komplimentu.

Dmitriju pirmoreiz ieraudzīju 2016. gada vasarā –  viņš bija ieradies ar ziediem deportācijas piemiņas sarīkojumā Liepājas Centrālkapos. Tobrīd viņš vēl bija patvēruma meklētāja statusā un mitinājās šajā pilsētā, kurā bija rosinājis Ukrainas Mikolajivas pilsētas pārstāvju vizīti Liepājā. Nu Latvijā krieviski uzrakstīti, bet tikai latviski publicēti jau divi viņa romāni – antiutopija Rīts brīvajā Latvijā un dzēlīgā fantastika P.U.T.I.N: zilzaļā impērija.

Pētnieks no Čitas

Dmitrija dzimtā pilsēta ir Čita Aizbaikālā. Staļinisma terora upuru piemiņas dienas viņam liek atcerēties, ka arī paša senči, vecticībnieki, ir cietuši represijās. «Manas mātes dzimta nāk no Altaja. Mēs par to nekā nezinājām.

Pēdējās dienas es vairs nenakšņoju mājās, nelietoju mobilo telefonu, jo pie manis kuru katru brīdi varēja atnākt ar jaunu ieganstu.

Manas mātes tēvs auga bērnunamā, jo 1931. gadā vectētiņa vecākus atzina par kulakiem un izsūtīja uz ziemeļiem. Viņi nomira no bada. Vectēvam par saviem vecākiem bija ļoti miglains priekšstats. Padomju laikā par to nerunāja. Otrs vecvectēvs un vecvecmāmiņa bija aizbaikālieši, arī represēti un ar lielām grūtībām izdzīvoja. 

Es biju simtprocentīgs vēsturnieks, varbūt vēl tagad esmu. Studiju laikā un pēc tam strādāju Čitas arhīvos, pētīju pareizticīgo baznīcas vēsturi. Mani raksti joprojām ir aktuāli vēstures zinātnē Krievijā – esmu redzējis savu rakstu citātus jaunās disertācijās, manu uzvārdu neminot, jo droši vien tas tagad Krievijā ir toksisks.