Ainārs Ančevskis: Es visu laiku biju dzīvojis citiem

Man ir prieks, ka beidzot varu parūpēties par savu krustmāti – pēc mammas aiziešanas viņa turēja rūpi par mani un tur joprojām.

– Pēc trim stundām vērsies priekškars un sāksies izrāde La Kritusī, kur arī jums ir loma. Aizdomājos – varbūt jums ir kāds savs rituāls pirms izrādes?
– Man nepieciešams ierasties teātrī ne vēlāk kā stundu pirms izrādes. Apbrīnoju kolēģus, kas var ieskriet pēdējā mirklī, frizētavā sataisīt matus, uzvilkt kostīmu, un – žiks! – uz skatuves. Man vajag tā mierīgi saģērbties, mierīgi sagatavoties, iziet cauri tekstam. Zinu, ka daudzi kolēģi obligāti pārlasa savu eksemplāru, es parasti mēģinu galvā iziet cauri, un, ja kaut kur iestājas kāds knakšķis, tad paskatos lugas eksemplārā. Jā, stunda vai pusotras – tas ir mans miera rituāls. Kādu dūmaliņu vēl, kādu kapužiņu. Miers man vajadzīgs, jo tā histēriski ieskriet un uzskriet uz skatuves es negribētu.