Amanda Aizpuriete: Ja man tik ļoti gribas mirt, tad es drīkstu mirt

Amanda sevi par dzejnieci nesauca, esot fiziski grūti pateikt, drīzāk – literāte. Sieviete, kuras tēlainā dzeja ir pašas jūtu atspulgs un brīvības sajūta. Īpatnēji skaista – mierpilns smaids, mūžam nolaistie plaksti… Un mati! Amandas nevaldāmie mati… Latviešu dzejas Lielā Dāma un arī – drāma, kā šodien atzīst laikabiedri. Bijis pailgs dzīves periods, kad draugi, piemēram, citas talantīgas dzejnieces dēls, šad un tad žēlsirdīgi nomaksāja Amandas elektrības un telefona rēķinus.

Talantu Amanda izjuta arī kā slogu – nesaudzīgu grūtumu, kas nav savienojams ar laimīgu dzīvi. Sprieda – kad nerakstīs dzeju, dzīve varbūt kļūs labāka. Bet talants rāvās izpausties, realitāte un iztēle savijās, sāpes allaž izrādījās radoši auglīgas, un dzīve nemainījās. 

Viņa piedzima Mellužos. Ar gliemežvāku krellēm un vecāku noslēptiem mandarīniem, kas līdz Ziemassvētkiem allaž pa kluso jāapēd… Vārsmojusi kopš trīs gadu vecuma, kad oktobrī, pastaigājoties pa dzeltenām lapām nobirušu ieliņu, domīgi sacījusi: «Rudenī zemei ir zelta mati.» Četrarpus gados iemācījusies lasīt un strauji apguvusi vecāku grāmatplauktu – Grieķu mītus un varoņteikas un Šekspīra Kopoto rakstu sešus sējumus, Virzu, Servantesu, Bokačo, Vācieti, Elksni… Lasīt bijis tikpat aizraujoši kā peldēt jūrā, kad ūdens pats nes. Tikpat dabiski šķitis kladītē ierakstīt prātā iešāvušās rindas par aizaugušo dārzu, jūru, garāmgājējiem… 

Man likās – ir tik slikti, ka varu atļauties nomirt.

Grūti bijis iedomāties, ka varētu dzīvot vietā, kur nav iespējams peldēt – kādos trīs gados Amanda jau veiksmīgi peldējusi. Tā bijis visu mūžu – uz ūdens viņa spējusi noturēties ilgi. Reiz pavasarī pat peldējusi pāri vēsajai Dņeprai. Ūdens bija Amandas brīvības izjūta. Viņai patika jūrā, kad apkārt nav cilvēku – agros rītos, vēlos vakaros. Mellužos mēdza aizpeldēt tik tālu, ka glābšanas stacijas dežurants jau skaļrunī saucis atgriezties.