Zārcinieks un telefonists no dziesmas «Pilsētā, kurā piedzimst vējš». Viņi bija īsti!

Ir 1970. gada maija vakars. Liepājā pie Jāņa Petera vecākiem viesojas vairāki dzejnieki. Klāt ir arī draugi liepājnieki – telefonistam ģitāra, dziesmās viņam un dzejniekiem piebalso zārcinieks un viņa sieva. Bet rīta svīdumu četri literāti sagaida zārkotavā.

Māris man atnesa dzejoli, kurā bija viss uzskaitīts, gan zārcinieks īsts, gan telefonists.

No kāda šķirsta zārcinieks izņem garus, ilgus gadus paša slepeni vāktus izsūtīto liepājnieku sarakstus. Neaizmirstamo, sirdi satricinošo viesošanos Liepājā un zārku darbnīcā aprakstījis dzejnieks Andris Bergmanis. 
Nejaušība vai jaušība man ļāva iepazīties ar telefonista un zārcinieka jaunības gaitu līdzbiedrēm Silvestru Laukagali un Guntu Zālīti. 

Jaunības draugi

Viņi bijuši īsteni liepājnieki, vakarskolas klasesbiedri, 1961. gada izlaidums, viena cieša kompānija: Jānis Ošenieks (draugos saukts par Janci), Edvīns Hūns (iesaukts par Uģi), Eduards Laukagalis (Silvestras vīrs, saukts par Edžu), Uldis Jansons, Gunta Zālīte. Lai gan vakarskolā bija maz laika tam, lai izpaustos liela sirsnība, jo dienā visiem jauniešiem bija darbs, mācības skolā – vēlos vakaros, vēl jāpilda daudz mājasdarbu. Stundas beidzās pirms pusnakts, atceras Gunta.